Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Meža meitas

Grāmata pievienota: 27.01.15
 
Apakšvirsraksts:
12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Sanita Reinsone
Lapaspušu skaits:
366
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
9.11 Eur
Izdošanas gads:
2015

Otrā pasaules kara beigas Latvijā mieru neatnesa - gluži pretēji, te sākās jauns karš, kas dramatiski pārmainīja dzīvi daudziem cilvēkiem un viņu ikdienā ienesa teroru un bailes. Meži un purvi kļuva par militāras pretošanās vietu un reizē pajumti tūkstošiem cilvēku. Mežs kļuva par politisku jēdzienu, nepakļaušanās un pretstāves apzīmējumu.

Sieviešu piedzīvotais mežos un purvos nacionālo partizānu kara laikā līdz šim ir bijusi neizzināta Latvijas vēstures lappuse. Divpadsmit sieviešu - meža meitu - pieredzēto un pārdzīvoto uzklausījusi un grāmatā apkopojusi LU LFMI pētniece Sanita Reinsone.

Darbs tapis ar Eiropas Sociālā fonda projekta “Kultūras kultūrā: robežvēstījumu politika un poētika” atbalstu. Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Grāmatas noformējumu papildina melnbaltas fotogrāfijas no grāmatas varoņu un autores personiskajiem krājumiem.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Es dzīvoju bunkurā kopā ar tēvu. Ziemā auksti nebija. Mums bija tāda maza plītiņa, kur gatavojām ēst. Sienas no baļķiem iztaisītas. Augstums tāds, ka var piecelties kājās. Un tādas nāras, kur gulēja kurš augšā, kurš apakšā. Citi bunkuri bija lielāki, citi mazāki, visādi bija. Bija tādi, kur vairāk cilvēku, un tādi, kur maz cilvēku. Bija arī zirgi. Pie mūsu pašu bunkura bija trīs zirgi. Viņiem tādas būdas sataisītas no egļu zariem. Tādās viņi stāvēja. Kaujā tie arī krita. Es toreiz jauna biju. Vai tad es tur ko ievēroju? Kā es teicu— aita vien biju. Ja būtu tur tagad, tad gan zinātu visu.
    Mūsu bunkurā dzīvoja Bukšs Stepans un Ločmelis Staņislavs, tie jau tādi precēti vīri, un Kārlis Dulbergs, tam sieva bija līdzi, un vēl tur viena pazīstama sieviete, tik nevaru atcerēties, kā viņai vārds bija. Tad bija mana tēvamāsa, mana krustmāte, ar mums. Es neatceros, kāpēc viņai bija jānāk tur dzīvot. Vispār sieviešu diezgan daudz tajos Stompakos bija. Bija arī ar bērniem. Maziem bērniem. Viņi dzīvoja bunkurā. Vēl šodien atceros vienu sievu ar divām meitenītēm. Viņas vīrs bija kaujā. Sieva laikam tagad ir mirusi, dzīvoja kaut kur Gulbenē. Bet pagājušajā rudenī te, uz Viļakas ceļa, iesvētīja pieminekli, tad teica, ka esot bijusi atbraukusi viena no tām meitām. Toreiz viņas pavisam maziņas bija. Dzīvoja viņas citā bunkurā, ne mūsējā. Tad vēl viena sieviete te dzīvoja, nesen viņa nomira, tā ar bērnu ir bijusi purvā, bet arī ne mūsu, blakus bunkurā dzīvoja. Tur jau bunkuru bija daudz. Bija pat tāds speciāls bunkurs, kur maizi cepa. Bet vispār katrā bunkurā paši gādāja par ēdienu — kur nu katrs varēja dabūt, brauca pie radiem vai pie ģimenes, kam bija mājās. Ēdiens kā jau no laukiem. Ko varēji, to paņēmi. Kā jau ziemā, cūkas kāva, gaļa, biezpiens bija, piens. Jābadojas nebija. Kad gāja produkti uz beigām, tad brauca ārā atkal meklēt.
    Berķis (1) man teica, ka Stompakos bunkuri esot bijuši numurēti vai arī ka tie numuri tagad ir ieviesti. Mūsējais esot bijis sestais bunkurs. Nebijām tur daudz, bet blakus bunkurā, kur mans nākamais vīrs Aleksandrs Pundurs (2) dzīvoja, tur bija vairāk cilvēku un dzīvoja arī sievietes no ciema. Vispār tur vairāk jauniešu bija. To pašu Punduru māsa un vēl kaimiņiene tur dzīvoja. Es vienreiz pie viņiem biju iegājusi, to Pauli, pašu vecāko no Punduriem, drusku zināju, un vīra brāli Staņislavu un māsu Mariju, kas arī mežā bija, es jau zināju no tā laika, kad mēs gājām skolā. Tur kādreiz sarīkojumi bija. Un vēlāk, kad vairs skolā negāju, arī uz kādiem sarīkojumiem pie viņiem aizgājām, tad sanāca iepazīties vairāk, bet par savu vīru vispār neko nezināju. Viens viņa brālis, Jāzeps Pundurs (3), krita pirms Stompaku kaujas. Kopā ar citiem bija aizbraucis pēc produktiem uz vienām mājām, un divi no viņiem bija krituši, turpat arī apglabāti. Pauls Pundurs (4) krita Stompaku kaujā.
    Nometnē pa bunkuriem sevišķi nestaigājām un citus neredzējām. Citus satikām nometnes baznīciņā un vēl šur tur, bet tā jau vispār vairāk kopā bija tie, kas pazīstami un kas blakus bunkuros dzīvoja. Baznīciņa atradās pašā nometnē. Mans vīrs un viņa brālis bija piedalījušies taisīšanā. Tas bija tāds neliels bunkurītis, vairāk par divdesmit cilvēkiem tur nevarētu ieiet iekšā. Varbūt arī tik daudz ne. Uz baznīcu nāca katoļi. Ne jau visi nometnē bija katoļi, bija visādi. Iekšā baznīcas bunkurītī tāds kā galds par altārīti uztaisīts. Dievkalpojumus turēja katru rītu. Un turpat arī grēksūdzes pieņēma. Priesteris bija no Šķilbēniem — Ludvigs Štagars (5). Tik nezinu, kur priesteris to maizīti dabūja. Kāds jau viņam noteikti to piegādāja. Štagars sākumā esot bijis vienā mazākā grupā Ploskīnes purvā (6). Kad mēs tur gājām dzērvenes lasīt, redzējām, ka uz vienas saliņas tajā purvā stāv galdiņš, kur viņš dievkalpojumu mežā turēja.
    Es pie viņa Šķilbēnos staigāju uz mācībām, to atceros. Man ir viena veca, veca bildīte, māsa laikam bija dabūjusi, kamēr mēs bijām Sibīrijā. Es jau tā kā drusku atceros viņu, bet tajā bildītē varēja viņu redzēt. Viņš tāds labs bija, mīlīgs. Kad mēs vasarā staigājām uz mācībām, sasēstamies tur netālu no mājas, kur viņš dzīvoja, uz tādas akmeņu kaudzes. Sasēstamies, un tur viņš mūs visus mācīja. To atceros. Arī cilvēks daudz pārcieta. Viņam bija piespriesti 25 gadi cietumā, vai viņš visu nosēdēja vai ne... Tik dzirdēju, ka viņš ir bijis palaists un atkal paņemts. Paglabāts Vārkavas kapos.
    Par to dienu, kad bija kauja...(7) Šaušanās sākās jau no paša rīta. Es nezināju, kas notiek. Cilvēki skraidīja apkārt pa nometni. Mēs ar tēva māsu bijām baznīcā. Un visu dienu tur tā arī notupējām. Vēlāk pie mums sāka vest ievainotos. Daudz viņu bija. Pie mums bija no Viļakas feldšeris, tāds Romāns (8). Tas mūs komandēja. Palīdzējām, kā varējām, — pārsējām ievainotos, padevām, ko vajadzēja, un visu ko citu darījām. Tur es iepazinos ar savu nākamo vīru. Viņš bija ievainots kājā. Un tad no tā laika mums arī viss sākās.
    Vispār tajā lielajā nometnē droši bija, bet tā kaujas diena gan... Bija bail. Šausmas, kāds tur troksnis bija! Un it sevišķi mežā atskan labi. Vienās bailēs bijām. Pēc kaujas jau visādi runāja, bet tomēr, redz, atsita mūsējie. Sitās, atsitās un tomēr tika cauri. Lai jau bija kritušie, tomēr... Vīriem bija visādi ieroči, tur jau nebija mazums viņu. Pats galvenais nometnē bija Pēteris Supe (9), bet viņu es netiku redzējusi.
    Un tad jau, kad viss pierima, pašā vakarā, tad mēs gājām ārā. Ievainotos aizveda ar zirgiem. Mēs gājām tie, kas bijām pavisam, kā saka, veseli, visi stipri, izgājām ārā. Cik mūsu bija, neatminu, bet daudz nebija. Bridām pa mežu, pa purvu, pa mežu. Tur bija mans tēvs un vēl citi. Vīriešiem, protams, ieroči līdzi. Gājām pa nakti. Nākamās dienas vakarā iznācām bijušajā Barecā (10) pie mājām tieši meža malā. Tur viena sieviete man bija pazīstama. Iedeva mums tēju dzert. Un droši vien kādu maizīti arī deva, jo mēs izgājām pilnīgi kā stāv, viss, kas bija bunkurā, palika tur. Lielākas drēbes, nu, viss palika bunkurā. 
    Un tad mūsu grupa izšķīrās. Mēs ar tēvu aizgājām uz mājām. Bet mājās viņš nedzīvoja. Neatceros, kur viņš pēc tam aizgāja. Es paliku mājās. Un tā mani vairāk neviens neaiztika, es nekur negāju ne pieteikties, ne reģistrēties, dzīvoju mājā. Sanāk, ka kādu mēnesi tiku nodzīvojusi mežā. Tēvs iegāja janvārī, bet mani ieveda februārī.
    Mans tēvs krita tā paša gada maijā (11). Tobrīd viņš nebija viens, gāja kopā ar mammas brāli. Iegāja vienās mājās, jo tur dzīvoja brāļa sievas māsa. Viņš gribēja satikt savu brāli Aloizu Kozlovski. Neatceros, kur tas onkulis, tēva brālis, bija iepriekš, bet pēc tam viņš mājā uztaisīja bunkuru un dzīvoja zem grīdas istabā. Un bija arī bunkurs kūtī vienā stūrī sataisīts tam onkuļam. Un pēc tam bija dārzā, aiz tāda ceriņa krūma, iztaisīts vēl viens bunkurs. Nu, un onkulis tai bunkurā nomira. Tas bija kādā ziemas mēnesī. Sniega laikam vēl nebija, bet auksts jau bija. Aiznesa sieva ogles, ielika, lai sildās, un viņš nosmaka. No tā tvana apreiba, un viss. Istabas bunkuros, kas zem grīdas, jau pavisam citādi. A kā kūtī, nezinu, bet droši vien tur stūrī bija izeja iztaisīta. Gaisam taču vajag mainīties. Bet dārzā mazs tas bunkurītis bija, bet ogles — karstas...
    Nu, un mans tēvs gāja toreiz uz Barecu ar mammas brāli Punduru Antonu (12), gribēja satikt savu brāli Aloizu. Un tur tanīs mājās iepriekšējā dienā ir bijusi kaut kāda talka. Tas bija maija mēnesī. Nezin, kas tur bija tai mājā iekšā, bet dzēruši. Un sākuši šaut no mājas manam tēvam un mammas brālim virsū. Šie sākuši bēgt uz mežu. Tas mammas brālis, mans krusttēvs, bija nokritis uz lauka, kaut nebija nemaz ievainots. A tēvs bēga tālāk. Un tēvu sašāva. Viņš jau bija aizskrējis līdz meža malai, bet pēc viņa skrēja pakaļ, jo viņš, redz, bēga prom. A par krusttēvu domāja, ka tas jau beigts — pie zemes nokritis. Tā nu krusttēvs izglābās, a mans tēvs... Domāja labāk, bet iznāca sliktāk (13). Tajā pašā dienā vai naktī izšāva arī vienu ģimenīti turpat netālu...(14)

Atsauces
1 Zigfrīds Berķis (1931), novadpētnieks un ilggadīgs Ziemeļlatgales nacionālās pretošanās kustības notikumu apzinātājs.
2 Aleksandrs Pundurs dzimis 1920. gadā.
3 Jāzepu Punduru (Ozolu) 1945. gada 7. februārī nogalināja pie Šķilbēnu pagasta Gusakovas ciema Dergovas mājās.
4 Pauls Pundurs (Piebalga) krita 1945. gada 2. martā, atrodoties Stompaku nometnes ārējās apsardzības postenī.
5 Šķilbēnu katoļu draudzes prāvests Ludvigs Štagars (Pabērzs, 1905—1973), lai izvairītos no aresta, pārgāja nelegālā stāvoklī 1944. gada 10. decembrī un pievienojās nacionālajiem partizāniem, bet kopš 1945. gada 22. janvāra dzīvoja Stompaku nometnē. Apcietināts 1947. gada 5. augustā un notiesāts ar 25+5 gadiem. 1955. gada 26. janvārī viņu atbrīvoja no ieslodzījuma, bet 1956. gada augustā — no nometinājuma, ļaujot atgriezties Latvijā. 1958. gada 9. janvārī Štagaru atkārtoti arestēja. Viņu atbrīvoja 1972. gada 19. aprīlī. Ludvigs Štagars apbedīts Vārkavas kapos.
6 Nacionālo partizānu grupa Šķilbēnu pagastā, kuru vadīja Boļeslavs Supe (Balodis, 1925—?).
7 Stompaku kauja notika 1945. gada 2.—3. martā. Kaujas spējīgi bija 300—310 vīri. Uzbrucēju skaits bija 483 karavīri un vietējie istrebiķeļi. Partizānu pusē bija 28, pretiniekiem — vismaz 32 kritušie. Lielākā daļa partizānu mirstīgo atlieku tika izliktas atpazīšanai un iedzīvotāju iebiedēšanai Viļakā un Šķilbēnos, un daļa mirušo partizānu pēc tam tika samesti bedrē aiz Viļakas katoļu baznīcas.
8 Viļakas slimnīcas feldšeris Vilhelms Romāns (Sirmais, ?—1947). Pievienojās nacionālajiem partizāniem 1945. gada sākumā. Vairāk par viņu Leontīnes Sluckas, viņa meitas, stāstā.
9 Pēteris Supe (Cinītis, 1920—1946) — dzimis Abrenes apriņķa Purvmalas pagastā. 1942. gadā beidza Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. Strādāja par Abrenes apriņķa galveno agronomu. Saistīts ar Latvijas Centrālo padomi (LCP) Otrā pasaules kara laikā. 1944. gada augustā brīvprātīgi uzņēma sakarus ar vācu izlūkdienestu, kura uzdevumā uz 10 dienām izlūku grupas sastāvā iesūtīts padomju reokupētajā Abrenes apriņķī. Pēc atgriešanās kopā ar 10 vīriem nosūtīts uz apmācībām Vormditā (Austrumprūsija). No turienes kā diversantu grupas Lappland komandieris 1944. gada 1. oktobrī desantēts Abrenes apriņķī. 1944. gada 10. decembrī Stompaku mežā dibināja Latvijas Nacionālo partizānu apvienību un kļuva par tās vadītāju. Devās regulāros reidos pa Latviju, aicinot partizānus pievienoties LNPA. 1946. gada sākumā viņam bija pakļauta lielākā daļa partizānu grupu Abrenes apriņķī, kā arī Alūksnes, Valkas un Gulbenes apkārtnē. 1946. gada 1. aprīlī Pēteri Supi nogalināja kaujinieks Jānis Klimkāns (čekas aģents Dubin).
10 Kolhozs “Borec” Šķilbēnu pagasta Egļevas ciemā. Pārveidoto nosaukumu nereti lieto arī mūsdienās.
11 1945. gada 29. maijā.
12 Antons Pundurs arī bija nacionālais partizāns.
13 Apšaude notika Šķilbēnu pagasta Egļevas ciemā. Četri nacionālie partizāni pārpratuma pēc atklāja uguni uz Jāni Kozlovski un Antonu Punduru.
14 Šķilbēnu pagasta Osinovkas ciema Zaķupļavas mājās daži nacionālie partizāni 1945. gada 29. maija naktī uz aizdomu pamata par ziņošanu čekai patvaļīgi nogalināja Gabrānu ģimeni: Vincentu Gabrānu (1892—1945), viņa sievu Sofiju (1896—1945) un māsu Broņislavu (1886—1945), bērnus Antoņinu (1928—1945), Antonu (1930—1945), Franci (1932—1945) un Anastasiju (1935—1945).

Līdzīgās grāmatas:
Viktors Suvorovs
Gundega Repše
Vitālijs Judins
 
Vitālijs Judins
Vitālijs Judins
Valdis Atāls
 
Lato Lapsa
Philip Ruff
Jurijs Feļštinskis, Vladimirs Pribilovskis
 
Komentāri (1):
Līva Alksne 22.03.19 plkst. 10:24
Lai arī patiesais šo stāstu personiskums jeb emocijas ir palicis diktofona ierakstos, Sanita Reinsone ir iespējami atstājusi nojaušamas stāstnieču intonācijas, runas atšķirības, kas notur lasītāja uzmanību tonusā. Tieši uzmanības noturēšana visas grāmatas garumā, manuprāt, ir šī prozas darba izaicinājums. Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2017/11/sanita-reinsone-meza-meitas.html
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties