Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

PERSONISKĀ LATVIJA

Grāmata pievienota: 05.09.11
 
Apakšvirsraksts:
Divdesmitā gadsimta stāsti
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Atis Klimovičs
Lapaspušu skaits:
608
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
9.16 Eur
Izdošanas gads:
2011

Grāmata PERSONISKĀ LATVIJA ir savā veidā unikāla Latvijas 20. gadsimta vēsture — izstāstīta caur cilvēku likteņiem, dzīvesgājumu. Šis darbs pilnā mērā apliecina, ka īstā vēsture ir tā, ko cilvēki paši piedzīvo. Turklāt šī 608 lappušu biezā grāmata ir ne tikai aizraujoša lasāmviela, — to papildina arī dažādu laiku fotoattēli un skrupulozi izstrādāti vietu, personu un notikumu informatīvie alfabētiskie rādītāji.

“Katra cilvēka priekšstatos par vēsturi ir ļoti daudz brīvas vietas, ko var piepildīt tikai otrs cilvēks. Visi grāmatas varoņi ir brīvās Latvijas paaudze, un mans lūgums bija — pastāstīt Latvijas vēsturi kā savu personisko. Stāsts vienmēr ir stāsts kādam — klausītājam, konkrētam sarunas biedram. Tādā nozīmē esmu šo sarunu autors — ar savu interesi, izpratni un nezināšanu, ar savu izvēli. Grāmatā ir 38 stāsti — sarunas ar plašākai sabiedrībai pazīstamiem vai tikai savā nomaļajā lauku pagastā zināmiem atšķirīgu likteņu un uzskatu cilvēkiem. Esmu pateicīgs viņiem par atsaucību un katru tikšanās brīdi.”
Atis Klimovičs

“Šeit izlasāms tas, kā pietrūkst mācību grāmatās par vēsturi, — stāstījums no pirmās personas viedokļa. Šeit nav vispārinājumu, kopsavilkumu, ir tikai personiska vēsture, kas pierakstīta ļoti smalkjūtīgā veidā. Un vēl šī grāmata ir piemineklis cilvēka izturībai.”
Vilis Daudziņš 

Grāmtā ar intervēto personu laipnu atļauju izmantotas fotogrāfijas no ģimeņu arhīviem

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

AR MELNU RUNGU
No sarunas ar zemnieci ANNU ČERAPU
(1919—2005)
Vārkavas novada Upmalā 2005. gadā

Dzimusi esmu Vilkopā, no Kursīšiem tur ceļš iet. Latvijas laikā bijām zem Vārkovas pagasta, a tagadiņ mēs Upmalas pagasts. Vārkavas novads. Saime, nu, cik mēs tur bijām — vectēvs, vecmāte, tēvs i māte, brālis Antons četrpadsmitā gada, es deviņpadsmitā i māsa mana divdesmit sestā. Dzīvojām tēva saimniecībā, iztikuši dzīvojām, mums bija astoņpadsmit hektāru zemes, turējām četras gotiņas slaucamas, cūkas divas dēļ kaušanas, vistas. Divi zirgi bija, vēl i kumeliņš nosaskrēja. Bija tur Kursīšos neliela skoliņa četrām klasēm, tur es tās četras klasītes mācījos. Es uz tām skolām diez kā negāju, man galva nez kā sāpēja bērnībā — kad reizi mēnesī, kad par divi mēneši reizi. A kad jau Sibīrijā — katru mēnesi sāka sāpēt. Kad vēlāk sāku pa slimnīcām dzīvot, tad pazuda tās šausmīgās sāpes galvā.
 Četrdesmitā gadā ienāca krievs, četrdesmit pirmā gadā tikai aizsargus, kas jau te bija, tos vairāk aizveda, tad vēl robežsargus, policistus... Mans brālis Antons negāja krievu i negāja vācu armijā, viņš sacīja — ko es iešu par svešu zemi karot. Mežā bija, glabājās turpat pie mājām. Mums tur tāds grants karjerīts, ceļš gāja garām, uz pagastu brauca cilvēki, i tur mūsu grantsbedres bija un tālāk galā kalniņš, kur dzīvoja āpši. Tur brālis iztaisīja to bunkuri, vēl bija brālēns ar viņu kopā. I pats iegāja mājās, i es nesu maizi, bija tāpat tur vēl kādi vīrieši, no apkārtnes jau pazīstamo bija daudz, cilvēkiem ēst ta gribēsies, kurš var da mājām datikt, a kurš i nevar. Kurš i nevar ieiet mājās, tam tāpat palīdzēja. Aiz tīruma bija mežiņa gabaliņš, nu i tur viņi dzīvoja. Vienreiz tur viņus aplenca, viens krita no viņu puišiem te. Un ievainojuši bija to karavīru komandieri, dabūjām zirgu, ar ko aizvest viņu uz pagastu. Pārējie, kādi gabali četri vai pieci, no tā mežiņa pārgāja uz puru. I tie palika dzīvi.
 Mūs tie istrebiteļi, kas bija tie krievi, tie miliči, apzaga. Vienu rītu ziemā kādi pieci seši ar zirgu iebrauca pagalmā, sabļāva — brokastis jim dod, ēsti gribot, mamma moš kilogramu desmit speķa noņēma uz istabas augšas. Sacepa speķi jim, aprija to speķa gabalu, tad bija gana. Tad visi cēlās, duravās iespēra ar kāju — sabrēca, sev aiz muguras duravas aiztaisīja. Tur mūsu skapis bija, mūsu apģērbi skapī. Es kā jau i meitene — i cimdiņu paadīts, i pūriņš jau sataisīts, domājām, runājām — moš iet skatīties, ko tie dara, bet tēvs teica — kad ietu tagad pakaļ, nosist var, negājām, kā būs, tā būs. Aizbrauca, nu iesim skatīties, ko viņi tur darīja. Brāļam bija jauns uzvalks nopirkts i kurpes, kā aizgāja mežā, tā nenēsāts viss, tēva uzvalks bija, zābaki, mums bija zīda kleitiņas sašūtas, kostīmiņi — visu aplasīja. Brāli viņi nemeklēja. Viņi izgāja laupīt. Tādi laupītāji, kas labāks — visu salasīja, izgāja pa otrām durvīm ārā, sasēda ragavās i aizbrauca.
 Ar naudu jau mēs nebijām bagāti kara laikā, domāju — es aizbraukšu uz Rīgu, dabūšu vietu fabrikā. Aizbraucu uz Rīgu dzīvot. Kažokādu fabrikā strādāju, vajadzēja šūt trušu ādiņas, kur pirmā šķira, kur otrā. Seši mēneši nenostrādāju, kad tur tas Kļimka, Jānis Kļimkāns, atnāca, izzinājis, ka es Rīgā. Tas bija vislielākais partizānu nodevējs. Par viņu jau bija daudz rakstīts avīzē, grāmatā, nez vai vēl kāds Latgalē ir tik liels nodevējs. Vienu reizi viens partizāns atgāja pie manis, viņš novaktēja. Partizāns iegājis pie manis — i Kļimka ieiet. Mēs tad nezinājām, ka nodevējs, tepat vietējais — i divi kilometri no mūsu sētas nebija. Domāju, nu brīnums, kur tad tagad Kļimka Rīgā atsaradās, kur izzinājis, ka es Rīgā dzīvoju? Pagāja vēl nedēļa, kā reiz tikāmies ar vienu sievieti, gājām uz baznīcu — pieskrēja viens pie vienas rokas, otrs pie otras rokas, ierāva tādos kā vārtos, kā pagalmā, piebrauca bobiks pie trotuāra — mani iegrūda mašīnā i aizveda uz čeku.
 Četrdesmit sestajā mani arestēja. Es jau ne gāju mežā, ne es ko darīju, tikai, ka brālis bija mežā. Ar plānu kostīmiņu mani arestēja, a tur pagrabā salts! Atsabiju jau div nedēļas, tad bija paziņojuši uz mājām, atbrauca māsa, atveda apģērbu, nu tad jau bija silts tamā čekā. Kļimka tur bija piestāstījis velns zina ko! Kā tikai stāstīju, ka tā nebija, ka to nedarīju, tā tūlīt ar tādu melnu rungu pa muguru. Bet es nolēmu tā — vienalga jau tas Kļimka tur piestāstījis, es nenoliegšu, vienalga man neticēs — eh, sacīšu, ka jā. Lai mani labāk turpat uz vietas nošauj nekā dauzīs. Sadauzīs, a ka palikšu dzīva, ko es kropla darīšu. I es jau tad sacīju — jā, jā. Kā saku — tā nebija, tā tūlīt ķeras aiz tās melnās rungas. I tā divi mēneši. Tas bija šausmīgi, kā pratināja — visu nakti, visu nakti, i bailes, tur runāja, ka tie izmeklētāji izvaro sievietes. Tagad es tāda vājiņa, apetītes nava, bet tad man bija i figūriņa smuka, i es ar tādu apaļu sejiņu biju. Nelīda klāt, paldies Dievam! Tad aizveda uz Centrālcietumu, uz aizapratināšanu, vēl divi mēneši nobiju, tiesa bija, iedeva desmit gadus par bandītu atbalstīšanu. Tad aizveda uz Sibīriju, Kirovas rajonā meža darbos. Visādi darbi bija, kur mūsu meitenes aizsūtīja, — uz griešanu, gāšanu, materiālu gatavošanu, a mani un citas uz vagonu gruzīšanu. Balkas gruzīt, malku tādu — pa divi trīs metri garus baļķēnus priekš šahtām. Trīs metru augstumā staigājām pa tiem dēļiem. Un kāda tur ēšana — zupā pielika sapuvušas kāpostu galvas, jau viss lāģeris smird no tām galvām. A kas bija otrajā? Rauši, kuri govīm te kolhozā nederēja.
 Bija sākuši dresēt i tēvu, i māti, uz pagastu vadāt, dauzīt, brālis pateica — šis ies ārā, lai tēvu ar māti neaiztiek. Lai mani vienu ņem — ko grib, to arī dara! Bet tas likums bija — ja piesacīsies, nekā i nebūs. Paldies Dievam, izgāja, piesateica — i viņu neaizatika. I mājinieku vairs neaizatika. Izgāja daudzi, tam Kļimkam jau laikam vairs nebija ko nodot, i kad vairs nebija ko nodot, viņš aizbrauca uz Ameriku. Stāstīja latviešiem, lai brauc, ka nekā nebūs, lai brauc atpakaļ.
 Kirovas rajonā pieci gadi tos vagonus gruzīju. Tad aizveda uz Kazahstānu, uz Karagandu. Siena laiks bija, aizveda uz lauksaimniecības lāģeri, tur bija govis jāslauc, es tiku par govju slaucēju. Pienu varēja dzert, cik grib. Darbs ta grūts, ar rokām vajadzēja slaukt sešpadsmit govis sutkās četras reizes, grūts bija, bet piena padzērām. Par vasaru ar govīm izbraucām stepē, sargs atjāj uz zirga — mūs pārbaudīja, vai visas esam — i ganes, i slaucējas. Tur jau bija brīvāki. Ar mani kopā no Ludzas bija, no Lubānas bija, no šejienes tur neviena nebija. Tā Priekuļa Solomonīte, kura Kūceņos te netālu no manām mājām dzīvoja, soliste, kas beidza operas skolu, tā gan arī bija apcietināta, bet citur kur aizasūtīta. Es simtu divdesmit vienu procentu slaucu pienu, man katru dienu par trīs dienām ieskaitīja. Pirmajā maijā piecdesmit sestajā godā izbraucu no Karagandas uz mājām. To dienu sirds bija uzkāpusi līdz pašam kaklam, domāju—vai palaiss vai nepalaiss, citus precētus pārus nepalaida. Kas jau laida, tā sieviete — prasa man, vai nav man ārzemēs radi. Nu, nav. Izsūtītie ir? Nē, nav. Prasa — kur jūs brauksiet? Saku — uz tēva mājām. Es braukšu uz tēva mājām! Desmit dienas braucu no Kazahstānas. Toreiz ne mašīnu, nekā, zirgi tādi pusnosprāguši kolhozos, kājām atgāju no Līvāniem, bet māte bija slimnīcā toreiz, es nezināju, ka viņa slimnīcā. Tad mēs no rīta, es, vīrs un māsīca, gājām līdzi mātei Līvānos ar kājām.
 Mēs atbraucām divatā, iepazināmies Karagandā. Viņš bija no pļena izbēdzis, pļenā saņemts Moldāvijā. Viņš moldovans4 bija, Vasīlijs Čeraps. Gribēja jau gan uz savu dzimteni, bet es tur negribēju braukt, atbrauca te ar mani. Bijām trīs reizes tur aizbraukuši, vīramāte esot priecājusies, ka vislabākā no četrām vedeklām. Brauca i viņa māte, i māsa, i brāļi pie mums. Cilvēciņš jau bija tik labs, trīsdesmit trīs gadi nodzīvojām kopā, uzcēlām mājiņu, te mūs salaulāja, te arī dēli piedzima, viens piecdesmit sestajā, viens sešdesmitā gadā. Par šoferi kolhozā strādāja. Vienmēr pirms darba bija pagalmu izslaucījis. Nu, bija, kad i iedzēra, bet jau maz, kad kaut kur iebrauca, kur pacienāja, kādu čarkiņu iesvieda i aizbrauca. A ziemas laikā nosēdēt no vieniem vai no diviem naktī līdz rītā astoņiem saltā mašīnītē... Dabūja astmu, mocījās desmit gadu, ārstējās, strādāja, a galā jau pateica, ka nevar viņš strādāt. Jau divdesmit gadu, kā nomira... Es strādāju lauku brigādē, govis slaucu, biju pie visādiem darbiņiem. Kaut gan nebija atļauts, bet divas gotiņas turējām, i aitiņas trīs turēju, kaut nebija atļauts kolhoza laikā. Ja pamanītu, atņemtu. Mājiņu uzcēlām, pēc tam vēl i mašīnu nopirkām, divus dēlus izaudzinājām.
 Bet to Kļimku — Amerikā viņu sašpricēja, kad viņš atbrauca te, kājas tik nokratīja. Tāda lielāka svētdiena bija ar atlaidām, nācu no baznīcas, pagriežu galvu, skatos — Kļimka. Nezinu tagad, ko darīt. Nu, ko es varu darīt, tie jau krievu laiki bija, nevarēju neko ne teikt, ne darīt — tūlīt mani aiz krāgas paņems. Nesacīju viņam neko... Ar vienu vīrieti viņš gāja pa priekšu, iegāja veikalā, es aiz viņiem. I bikses izdilušas, trusiki cauri spīdēja. Pēc laiciņa nez kā klausos, jau saka — Kļimka nomiris, nomiris tas Kļimkāns. Ko tur piedot, ko nepiedot? Ko tādam mežonim, tādam nelietim — ko tur piedot?
 Ja pazavērties atpakaļ uz savu dzīvi — vairs nesagribas skatīties, kāda tā dzīve bija. Līdz karam jau dzīve bija laba, viss ļaunums sākās, kad atnāca karš. Un pēc kara, domāt, nebija ļaudis vairs tik mīlīgi, tik sabiedriski. Agrāk jau mēs dikti jauki dzīvojām, radu bija daudz, uz visādiem svētkiem braucām pie radiem, i pie mums brauca. Tagad ta nav man vairs kur braukt. Visi radi — manu gadu, kur nu kurais.

Līdzīgās grāmatas:
Ivande Kaija. Gundega Grīnuma
Uldis Rudaks
Tatjana Žagare-Vītiņa
 
50 ukraiņu autori
Inguna Daukste-Silasproģe
Inga Ābele
 
Lato Lapsa
Viktors Suvorovs
Viesturs Vecgrāvis