Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Es izdzīvoju Rumbulā

Grāmata pievienota: 28.08.17
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Frīda Mihelsone
Lapaspušu skaits:
208
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
6.38 Eur
Izdošanas gads:
2017

1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī nacistu organizētās akcijās Rumbulā tika noslepkavoti 25 000 ebreju.

Frīda Mihelsone (dz. Fride; 1906—1982), dzimusi Jaungulbenē, uzaugusi Varakļānos, 20. gadsimta 30. gados apmetās uz dzīvi  Rīgā, kur strādāja par šuvēju-modelētāju. 1941. gadā Frīda tika ieslodzīta Rīgas geto.

Ebreju masveida slepkavošanas akcijā  Rumbulā 1941. gada 8. decembrī viņai izdevās izglābties, paslēpjoties zem apavu kaudzes. Trīs gadus Frīda slēpās mežos un pie cilvēkiem, kuri viņai palīdzēja izdzīvot.

Grāmata “Es izdzīvoju Rumbulā” ir Frīdas Mihelsones atmiņu pieraksts Dāvida Zilbermana tulkojumā no jidiša, kas pirmizdevumu latviešu valodā pieredzēja 2014. gadā, pateicoties biedrības “ICEJ Latvija” rūpēm.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Geto

Augusta beigās pie Rīgas drūmajām debesīm ebrejiem atspīd neliels cerības stariņš — no Centrālcietuma tiek atbrīvoti vairāki desmiti ārstu un amatnieku, kas bija arestēti tūdaļ pēc vāciešu ienākšanas. Ļoti gribas ticēt, ka tūkstošiem citu ieslodzīto vēl ir dzīvi un atgriezīsies mājās.
 Diemžēl nedaudzo izdzīvojušo un no cietuma atbrīvoto piedzīvotais neatstāj nekādu vietu cerībām. Arestētie lielās grupās nepārtraukti vesti kaut kur prom no Centrālcietuma, un neviens no viņiem pēc tam vairs nav redzēts. Viņu likteni vēlāk atklāja Biķernieku apkārtnes iedzīvotāji, stāstot, ka visu jūliju gar viņu mājām vesti cilvēki kravas mašīnās, bet no tuvējā meža nepārtraukti skanējis šāvienu troksnis. Atpakaļ mašīnas braukušas tukšas. Neviens vairs nešaubījās, ka viņi nogalināti tieši tur, Biķernieku mežā.
 Bet ko gan varētu nozīmēt tas, ka tiek atbrīvoti drēbnieki, kurpnieki un citi meistari? Varbūt vāciešiem viņi ir vajadzīgi kara darbnīcām? Bet ārsti? Ebreju ārstiem taču ir aizliegts sniegt medicīnisko palīdzību āriešiem un otrādi.
 Mēs izsakām dažādus minējumus. Droši vien, baidoties no epidēmiju uzliesmojuma ebreju vidū, kuriem vairs nav pieejamas slimnīcas un poliklīnikas, nacisti ir atļāvuši ierīkot nelielu ambulanci ebrejiem tālajā Maskavas un Līvānu ielas stūrī. Un, lai tur būtu medicīnas personāls, no cietuma ir atbrīvoti daži ārsti.
 Visus pasākumus, kas vērsti uz ebreju izolēšanu no āriešu pasaules, vācieši realizē ar tā sauktās ebreju padomes — judenrātes palīdzību, kas izveidota it kā pašpārvaldes realizēšanai. Daži judenrātes pārstāvji cenšas atvieglot terorizēto ebreju likteni un vēršas vācu instancēs, bet drīz vien atklājas, ka pati judenrātes izveidošanas ideja ir absolūti krāpnieciska fikcija, kas tikai ļauj organizētāk izrēķināties ar iznīcībai nolemtajiem upuriem.
 Nākamajā dienā es drosmīgi nolemju atkal aiziet uz savu dzīvokli. Ceļā mani pārņem pavisam drūms noskaņojums, kad ieraugu ebrejus ejam pa ielas braucamo daļu ar dzeltenām sešstūru zvaigznēm uz krūtīm un muguras. Es pēc paraduma eju pa ietvi. Mani aptur kāds ebreju vīrietis un pamācoši paskaidro:
 — Jūs droši vien esat nesen atbraukusi un vēl nezināt, ka mums, ebrejiem, jau kādu laiku ir aizliegts izmantot ietvi. Sargieties, kāds var pamanīt un ziņot! Par to draud visbargākais sods!
 Es nokāpju no ietves, uzmanīgi palūkojos visapkārt. Ebreji iet pa 
bruģi, pareizāk sakot — pa pašu ceļa malu blakus ietvei, lai nepakļūtu zem automašīnu riteņiem vai zirgu pakaviem. Tas ir bīstami un pazemojoši. Šāds pavērsiens skaidri vēsta āriešiem, ka viņi ir pārāki par jaunās Eiropas “nepilnvērtīgo rasi”.
 Ar dzelteno simbolu, kas pielipis gluži kā rudens lapa, iezīmētie ebreji nošķirti soļo garā virknē kā zosu gājienā. Pirmo reizi ieraugot šo skatu, nevilšus pasmaidu, lai gan situācija ir traģiska.
 Esmu pie savām durvīm. Ieklausos... Viss ir klusu. Piezvanu pie durvīm. Atver pārvaldniece. Ievērojot Svipstes rīkojumu, Krisones kundze negribīgi atdod man atslēgu un aiziet.
 Es sāku aplūkot mantas un cenšos saprast, kas būtu varējis notikt ar manām māsām. Ieraugu Sāras un Nehamas drēbes, ko viņas noteikti būtu paņēmušas, ja būtu devušās ceļā. Mājā valda liela nekārtība, viss ir netīrs un smird. Labākās mantas no dzīvokļa ir paņemtas. No Sāras istabas kastes ar nozagtajām drēbēm ir aizvāktas.
 Man ir bail te ilgāk uzkavēties. Prātoju, pie kura no pazīstamajiem latviešiem gan es varētu doties un piedāvāt savu “mantību”. Domas apstājas pie Mežules — viņu es labi pazīstu. Tā ir viena no manām pirmskara klientēm — aiziešu pie viņas.
 Satikušās mēs sirsnīgi apsveicināmies, es izstāstu viņai savas bēdas. Piedāvāju Mežulei audeklus, viņai tikai jāaiziet pie Krisones un jāuzdodas par manu klienti, kas it kā atnākusi pēc saviem audumiem. Noskaidrojusi audumu krāsu un paveidu, Mežule dodas pie pārvaldnieces un saņem prasīto.
 Pēc laiciņa es atkal dodos uz savu dzīvokli. Vispirms piezvanu pie pretējā dzīvokļa — kaimiņienes Lambertes durvīm. Mani ieraudzījusi, viņa stipri satraucas un pastāsta, ka pagājušajā naktī te bijis briesmīgs jandāliņš — meklējuši mani. Pie mana dzīvokļa durvīm tik skaļi dauzījušies, ka pat kaimiņi pamodušies un arī viņa iznākusi kāpņu telpā paskatīties, kas notiek. Durvīs lauzušies divi ar lentēm ap rokām. Izbiedētajai sievietei viņi uzbļāvuši, lai nekavējoties pazūd no acīm, citādi viņi šaušot. No rīta noskaidrojies, ka tie bijuši pārvaldnieces brāļi, brīvprātīgie nacistu palīgi — pērkonkrustieši. Viņi bija ieradušies arestēt mani kā komunisti. Krisone vēlāk esot plātījusies ar saviem augstajiem radiem un statusu, kāds viņas brāļiem esot jaunajā režīmā.
 —Jums paveicās, — saka līdzjūtīgā kaimiņiene, — ka nenakšņojāt mājās: tie nezvēri jūs nebūtu atstājuši dzīvu.
 Man ir skaidrs, ka es te vairs nedrīkstu rādīties.

Līdzīgās grāmatas:
Valdis Atāls
Lato Lapsa
Philip Ruff
 
Jurijs Feļštinskis, Vladimirs Pribilovskis
Viktors Suvorovs
Daira Āboliņa
 
Lato Lapsa
Dita Rietuma, Normunds Naumanis
Lato Lapsa
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties