KARASTĀVOKLIS

uz sākumu

KARASTĀVOKLIS

Grāmata pievienota: 23.10.23

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

50 ukraiņu autori

Lapaspušu skaits:

344

Platums:

157

Augstums:

217

Cena:

9.00 Eur

Izdošanas gads:

2023

Lielajā krievu—ukraiņu karā mēs esam malāstāvētāji. Jūtam līdzi, cenšamies palīdzēt, sastingstam šausmās par krievu iebrucēju noziegumiem — bet neesam tie, kas cīnās frontē un izdzīvo apšaudēs.

Lasot šo eseju krājumu, var iztēloties, ka mums apkārt sanākuši cilvēki, kuri stāsta, ko jūt un domā šī kara laikā. Piecdesmit dažādās balsis — gan emocionālas, gan filozofiskas un analītiskas —vieno genocidālā karā gūta pieredze: līdz esības pamatiem satricinošā atskārta, ka tevi un tavu nāciju grib pilnībā iznīcināt — un ka tas ar spītīgi nepakļāvīgo ukraiņu tautu nenotiek pirmoreiz. Piecdesmit jūtīgi un gudri cilvēki — rakstnieki un žurnālisti, bēgļi karavīri un brīvprātīgie — lasītājam palīdzēs apjaust, kā tas ir — būt karastāvoklī.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova

Grāmata tapusi ar Ukrainas Grāmatu institūta atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmata pieejama arī e-grāmatas versijā

Grāmatas fragments »

VIKTORIJA AMEĻINA

Klusēšanas dienasgrāmata

Astoņas dienas līdz lielajam karam.
Mēs sēžam Ļvivas kafejnīcā: es, mana draudzene no Ivanofrankivskas un jauna meitene no Doneckas apgabala. Mēs viņai izrādām Ļvivu.
— Iedomājies, — saka draudzene, — manu mazo māsu Frankivskā māca, kā doties uz patvertni. Vājprāts!
Meitene no Doneckas apgabala klusē, taču es neļauju viņai neko nepateikt:
— Vai jūs skolā skrējāt uz patvertni?
— Jā, kad ir trīs zvani, jāskrien uz pagrabu, — viņa ikdienišķi atbild. — Jo sirēnu pie mums slikti dzird.
Klusums.
Divas dienas līdz lielajam karam.
Krievi paziņo, ka atzīst tā saucamās tautas republikas mūsu Doneckas un Luhanskas apgabalos. Es pabeidzu pieteikumu crowdfunding platformai: septembrī plānojam rīkot otro festivālu Doneckas apgabala Ņujorkas pilsētiņā. Pieteikuma nosaukums ir “Ņujorkas Literatūras festivāls būs!”
Rakstu sociālajos tīklos, ka, par spīti visam, esmu iesniegusi pieteikumu, un saņemu daudz atzinīgu komentāru. Neviens man neraksta: “Bet mēs jau izbraucām no Kijivas pievārtes uz Aizkarpatiem.” Vai: “Bet mēs jau esam pāri robežai.” Vai: “Bet es jau esmu Mariupolē kopā ar cīņubiedriem.” Kādēļ mēs nekliedzam?
Lielā kara pirmā diena.
“Labāk klusējiet,” man sociālajos tīklos raksta kolēģe, publiski, komentārā. Jo es 24. datumā nejaušības pēc esmu ārzemēs: karš sākās divas stundas pirms tam, kad debesīs bija jāpaceļas manai lidmašīnai.
Lielo karu es nesagaidu kopā ar visiem — tikai ar vairākiem desmitiem ukraiņu lidostā. Viņi klusē — un pareizi, kā viņiem ieteiktu mana paziņa. Tikai brīžiem iešņukstas sieviete ar bērnu uz rokām: kur mums ar bērniem likties?
Visi klusē.
Tajā pašā dienā es atrodu internetā kosmiski dārgas biļetes uz Prāgu.
Čehu robežsardzes darbiniece skatās uz manu pasi un — klusē.
Klusē. Tāpat klusēdama iespiež zīmogus par izbraukšanu.
Un es nevaru viņai pateikties: kaut kas rīklē traucē.
Kara trešā diena.
Esmu Ukrainā. Kolēģe, kas pieprasīja, lai klusēju, jo esmu ārzemēs, man atvainojas. Es viņai neatbildu. Varbūt tā nemaz nebija tik slikta doma — kara laikā klusēt?
Kara piektā diena. Mēs ar draudzeni satiekamies Ļvivas stacijā. Apskaujam viena otru. Ilgi. Klusējot.
Kara četrpadsmitā diena.
Ierodas draugi, kas izrāvušies no Bučas. Viņiem līdzi ir trīs bērni. Viens zēns visu laiku klusē. Krievi viņu atradinājuši no runāšanas.
Kara divdesmit pirmā diena.
Prezidents paziņo, ka tagad mēs katru dienu 9.00 klusēsim: vispārnacionālais klusuma brīdis par bojāgājušajiem krievijas bruņotajā agresijā pret Ukrainu.
Es brīnos: es par viņiem klusēju daudz ilgāk. Mēs par viņiem klusēsim nevis minūtes, bet gadus.
Kopš kara sākuma man uzradies klepus: tas smacē nost, līdzko mēģinu pateikt kaut ko garu un jēgpilnu. Kāds stāsta, ka tas esot psihosomatiski. Kāds — ka tas tādēļ, ka guļu uz grīdas. Mana Ļvivas dzīvokļa gultās un uz dīvāniem guļ bēgļi (viņi saka, lai viņus labāk saucot par “jaunajiem kaimiņiem”, par to, ka viņi ir bēgļi vai īslaicīgi pārvietotas personas, arī labāk klusēt).
Pat tad, kad dīvāns ir atbrīvojies (kāds brauc tālāk uz rietumiem), es vairs negribu uz tā gulēt. Uz grīdas man ir vieglāk. Tāpat kā tiem, par kuriem es katru dienu klusēju, kaut arī viņi vēl ir dzīvi. Žēl, ka viņiem ne mazdrusciņ nav vieglāk no mana klepus, no manas klusēšanas.
Kara četrdesmitā diena. Draudzene stāsta: viņas paziņa izvarota krievu blokpostenī vēl 2014. gadā.
Mana draudzene par to klusēja astoņus gadus. Vai tad mēs visi arī tāpat nezinājām, kas ir okupācija?
Kara piecdesmit septītā diena.
Es atceros, ka apsolīju uzrakstīt eseju par karu. Lasu no Mariupoles izkļuvušas sievietes liecību. Viņa ir sporta skolotāja, es — it kā ievērojama rakstniece. Taču man nav, ko viņas tekstam pielikt klāt.
Varu ja nu vienīgi brīdināt lasītāju: pat viņa klusē par kaut ko visvairāk neizsakāmu.
Kara piecdesmit devītā diena.
Es jau kuro reizi skaidroju māsīcai Hersonā, kādēļ vajag evakuēties, kurš viņu sagaidīs Kijivā, Ļvivā, kādas ir iespējas ārzemēs. Viņa raksta, ka mūs visus mīl, un lūdz viņai vairs neko neskaidrot, jo viņa paliek mājās. Atbildes vietā es viņai nosūtu bildīti — “okei”. Proti, klusēju. Es vairs nezinu, ko viņai teikt. Vēl aizvien viņai vaicāju: “Kā tev?” Taču šis jautājums un mūsu melīgi optimistiskās atbildes ir tāda pati klusēšana.
Kara sešdesmitā diena. Lieldienas. “Kristus augšāmcēlies!” rakstu uz fronti. Taču viņš klusē. Klusē. Klusē.
Es gribu atgriezties tur, kur mācīt bērnus doties uz patvertni kādam vēl šķita vājprāts. Taču nespēju atcerēties, kādi mēs toreiz bijām. Un neizdodas rakstīt par šo karu. Varbūt man jāpaklusē vēl mazliet: vienu minūti katru dienu deviņos no rīta, visu dzīvi. Tad es varēšu pastāstīt jums visu par kara stāvokli.