Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Nīče

Grāmata pievienota: 07.12.10
 
Apakšvirsraksts:
Viņa domāšanas biogrāfija
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Rīdigers Safranskis
Lapaspušu skaits:
320
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
8.55 Eur
Izdošanas gads:
2010

Neviens cits modernais filosofs nav izrādījies tik ietekmīgs kā Nīče, nedz arī ticis tik neatlaidīgi pārprasts. Šī fundamentālā jaunā biogrāfija atklāj patiešām dižā filosofa sarežģīto dzīves un domāšanas ceļu.
Sekodams Frīdriha Vilhema Nīčes (1844―1900) paša sludinātajam “dzīve ir domāšanas dēļ veicams eksperiments”, Rīdigers Safranskis, kura spalvai pieder arī Heidegera un Šopenhauera biogrāfijas, piedāvā kritisku Nīčes filosofijas pārvērtēšanu, pētot viņa dzīves un darba krustpunktu un izmēģinot to, ko Nīče uzskatīja par vissvarīgāko cilvēka uzdevumu ― kļūt par “tās iekšējās pasaules, kas saucas “cilvēks”, dēkaini un apceļotāju”. Veicot asredzīgu Nīčes sarežģītāko tekstu analīzi, Safranskis patur prātā kopējās Nīčes domāšanas iezīmes, citējot vēstules, dienasgrāmatas, pierakstu burtnīcas un fragmentus no darbiem, ― katra šīs analīzes šķautne atklāj unikālu šīs daudznozīmīgās personības portretējumu.
Safranskis pēta Nīčes filosofijas saknes un attīstību, sākot no plaukstošās jauna filologa karjeras līdz pat lūzumam attiecībās ar akadēmisko pasauli pēc grāmatas “Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara” publicēšanas. Viņš detalizēti attēlo jaunā domātāja zēnības apsēstību ar mūziku un rakstīšanu, kā arī ciešo draudzību ar Rihardu Vāgneru un tās skumjās beigas. Ar drošu roku Safranskis vada lasītāju cauri deviņpadsmitā gadsimta vācu filosofijas labirintam, kur pēc vērā ņemamā Kanta un Hēgeļa domāšanas uzplaukuma Nīče cīnījās par nospiedošās pagātnes nastas nomešanu; šīs nastas apšaubāmie filosofiskie pamati, kas balstījās racionalitātē, objektīvā patiesībā un tradicionālajā morālē, žņaudza viņa dionīsisko būtību.
Taču Safranskis līdzjūtīgi un cieņpilni pievēršas arī Nīčem-cilvēkam. Viņš analizē vērā ņemamas pretrunas un ķildas, kas ieskauj Nīčes mūža nogali un tajā paveikto. Bez ievērības netiek atstāta arī filosofa mainīgā izvēle ziedoties mākslai un zinātnei, viņa galējība un upuris. Safranskis apraksta Nīčes cīņu ar intimitāti un seksualitāti, kā arī pēdējo traģisko iegrimšanu ārprātā. Grāmatas beigās autors pievēršas noslēpumainā filosofa domāšanas turpinājumam, stāstot, kādas acīm redzamas pēdas tā atstājusi mūsdienas Eiropas filosofijā.
Izmantodams Nīčes paša formulējumus ― par dzīves un filosofijas krustpunktu, par bargas paškritikas nepieciešamību un visbeidzot par neizzināmā milzīgumu ― Safranskis uzbur tā filosofa prātu, kuram pietika drosmes paziņot: “Beidzot mūsu kuģi atkal drīkst doties ceļā, doties pretī jebkurām briesmām, izzinošajam atkal ir atļauts uzdrīkstēties jebko, jūra, m ū s u jūra atkal ir vaļā, varbūt nekad vēl nav bijis tik “atklātas jūras”.”

“Ja dzīvē esat nolēmis izlasīt tikai vienu grāmatu par Nīči, tad šī būs vispiemērotākā.”
The Glasgow Herald

“Kodolīgi un īsi, atbilstoši Nīčes domāšanas veidam, Safranskis rada godīgu ieskatu Nīčes uzskatos un izjūtās.”
Spectator

“Eleganta un pievilcīga grāmata [un] veiksmīga Nīčes pārvērtēšana. [..] Safranskis ir viens no spožākajiem un daiļrunīgākajiem rakstniekiem.”
Berliner Zeitung

“Safranska radītā Nīčes visaptverošs spēks slēpjas perfektā analītiskā un sintētiskā vērojumā. Citiem vārdiem ― autors veikli atsedz Nīčes filosofijas konceptus, padarot tos saprotamus par nezinošam lasītājam, un aizstāj tos ar plašāku 19. gadsimta Eiropas kultūras rāmi. Un vēl vairāk – šajā sajaukumā nereti ielaužas trešais vēstījuma balsts ― Safranskis izseko nozīmīgu konceptu (varasgriba, mūžīgā atgriešanās, pārcilvēks) attīstību Nīčes domāšanā, sākot ar brīdi, kad tie pirmoreiz parādījušies kādā viņa darbā. Šī trīspusējā pieeja — analītika, sintēze un ģenētika — palīdz radīt daudz pilnīgāku Nīčes portretu nekā vairumā pētījumu.”
Šons Airtons, Misūri-Kolumbijas Universitāte

Rīdigers Safranskis, Dr. phil., ir dzimis 1945. gadā Rotveilā/Virtembergā. Par saviem darbiem, kas tulkoti 26 valodās, viņš ir saņēmis Frīdriha Merkera prēmiju esejistiem (1995), Maincas Akadēmijas dāvāto Vilhelma Heinzes medaļu (1996), Ernsta Roberta Kurciusa prēmiju esistikā (1998) un 2000. gadā arī Saksijas-Anhaltes piešķirto Frīdriha Nīčes prēmiju. Hansera apgādā ir izdotas arī R. Safranska grāmatas “E.T.A. Hofmanis” (1984), “Šopenhauers” (1987), “Cik patiesības vajag cilvēkam?” (1990), “Meistars no Vācijas. Heidegers un viņa laiks” (1994) un “Ļaunums, jeb Brīvības drāma (1997).

Tulkojums tapis ar Gētes institūta (Goethe-Institut) atbalstu.

No vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Patiesā pasaule ir mūzika. Mūzika ir milzīgums. Ja saklausi to, tad esi. Tā Nīče izdzīvoja mūziku. Mūzika viņam bija viss reizē. Tai nevajadzētu mitēties nekad. Tā tomēr stājas, un tāpēc nav skaidrs, kā dzīvot tālāk, kad mūzika pagājusi. 1871. gada 18. decembrī Nīče ceļo no Bāzeles uz Manheimu, lai klausītos Vāgnera mūziku, ko diriģē pats komponists. Atgriezies Bāzelē, viņš 21. decembrī raksta savam draugam Ervīnam Rodem (Erwin Rohde): Viss, kas [..] nekādi negrib būt tverams ar mūzikas relācijām, izraisa manī [..] taisni vai šķebīgumu un riebumu. Atgriežoties no Manheimas koncerta, mani tik tiešām pārņēma savādi kāpināts pārnaksnīgs baisums, ko raisīja dienas īstenība, jo tā man nemaz vairs nešķita īstena, bet gan rēgaina. (B 3, 257)
Atgriešanās mūzikai tālajā dzīves gaisotnē ir problēma, par kuru Nīče ir domājis nepārtraukti. Dzīve pēc mūzikas pastāv, bet vai tā ir izturama? Bez mūzikas dzīve būtu maldi (6, 64), viņš ir rakstījis.
Mūzika dāvā pareizās izjūtas (1, 456; WB) mirkļus, un varētu sacīt, ka visa Nīčes filosofija ir mēģinājums izvilkt dzīvību arī pēc tam, kad mūzika pagājusi. Nīče grib muzicēt ar valodu, domām, jēdzieniem un darīt to pēc iespējas labāk. Bet, protams, neapmierinātība paliek. Tai būtu vajadzējis d z i e d ā t, šai “jaunajai dvēselei” — nevis runāt! (1, 15; GT) Nīče raksta vēlāk sacerētajā, paškritiskajā priekšvārdā savai 1872. gadā izdotajai traģēdijgrāmatai. Un paliek arī skumjas. Dzīves laikā nepublicētajos fragmentos ir atrodama arī šāda, 1888. gada sākumā rakstīta piezīme: Fakts ir, “tik noskumis esmu es”; problēma “nezinu, kādēļ” [..] “tā teiksma no senatnes” (13, 457). Viņš iet Heines pēdās, un viņam prātā nāk Loreleja. Nīče ir klausījies sirēnu dziedāšanā un tagad jūtas neomulīgi kultūrā, kur sirēnas ir apklusušas un Loreleja vairs tikai spokojas apkārt kā teiksma no senatnes. Nīčes filosofija ceļas no postsirēniskām skumjām un vēlētos paglābt vismaz mūzikas garu, pārnesot to vārdā, — tā ir kā atvadu atbalss un noskaņošana uz iespējamo mūzikas atgriešanos, lai dzīves stīga nepārtrūkst (1, 453; WB).
Ilgu laiku, kā zināms, Vāgnera mūzika bija etalons, ar kuru Nīče samēroja laimes pilnību, kādu sniedz mākslas baudījums. Pirmo reizi noklausījies “Meistardziedoņu” uvertīru, viņš, vēl pirms personiskās sastapšanās ar Vāgneru, 1868. gada 27. oktobrī rakstīja Rodem: Katra šķiedriņa, katrs nervs trīc manī, un sen mani nebija pārņēmusi tik ilgstoša aizrautības izjūta. (B 2, 332) Aizrautības izjūta gan ir vēl stiprāka, improvizējot pašam, un klavieres viņš varēja spēlēt stundām ilgi, pilnīgi aizmirsis sevi un pasauli. Ar šo aizraušanos ir saistīta kāda plaši zināma un daudz apmēļota epizode, ko pavēstījis jaunības draugs Pauls Deisens. “Kādu dienu,” liecina Deisens, “1865. gada februārī, Nīče vienatnē devās uz Ķelni un, licis tur kādam nesējam izrādīt viņam pilsētas ievērojamākās vietas, beigās vēl paprasīja, lai tas viņam ierāda kādu restorānu. Bet tas viņu iesūta kādā namā ar nelāgu slavu. “Piepeši redzu,” otrā dienā Nīče man stāsta, “ka mani ielenc pusducis vizuļos un šķidrautos tērptu radību, kas noraugās manī ar gaidām un cerībām. Kādu brīdi es stāvēju tur kā valodu zaudējis. Tad instinktīvi devos pie klavierēm, vienīgās apgarotās būtnes šajā sabiedrībā, un uzsitu dažus akordus. Tie kliedēja manu sastingumu, un es atguvu brīvi.”” (Janz 1, 137)
Mūzika, šoreiz tie ir tikai daži improvizēti akordi, triumfē pār saldkāri. Tas sasaucas ar kādu 1877. gadā tapušu piezīmi, kurā Nīče veido sarakstu, uzskaitot lietas atbilstoši to kārotības pakāpei. Pašā saraksta augšgalā viņš liek muzikālo improvizāciju, kam seko Vāgnera mūzika, un tikai pēc tam, vēl divas vietas zemāk ir ierindota saldkāre (8, 423). Ķelnes bordelī pietiek ar dažiem akordiem, lai liktu tai pagaist citurienē. Ar akordiem sākas tas, kam labāk nekad nebeigties, proti, improvizācijas straume, kurai var atdoties, lai tā nes. Tāpēc Nīče tik augstu vērtē Vāgnera bezgalīgo melodiju, kas vērpjas tālāk un tālāk kā improvizācija, iesākas tā, it kā būtu iesākusies jau sen, un pat stājusies tomēr aizvien vēl nav galā. Bezgalīgā melodija — pazaudē krastu un ļaujies viļņiem. (8, 379) Viļņi, kas nerimtīgi skalojas krastā, nes un velk līdzi, varbūt arī ievelk dzīlē un aizved pazušanā — Nīčem tas ir arī pasaules pamatu tēls. Tā dzīvo viļņi, — tā dzīvojam mēs, gribētāji! — vairs neko neteikšu… kā man jūs nodot! Jo — labi ieklausieties! — es zinu jūs un jūsu noslēpumu, es zinu jūsu dzimumu! Jūs un es, mēs taču esam Viens dzimums! — Jūs un Es, mums taču ir kopīgs noslēpums! (3, 546; FW) Viens šāds noslēpums ir iekšējā radniecība starp viļņiem, mūziku un lielo pasaules spēli, ko veido miršana un tapšana, augšana un iznīkšana, pakļaušana un pakļaušanās. Mūzika ieved pasaules sirdī — bet tā, ka tur nav jāaiziet bojā. Tādu ekstātisku mūzikas pārdzīvošanu Nīče savā traģēdijgrāmatā sauc par dionīsiskā stāvokļa aizgrābtību, kas iznīcina tebūšanas ierastās barjeras un robežas (1, 56; GT). Kamēr ilgst aizgrābtība, ierastā pasaule ir prom; atgriezdamās atmiņā, tā izraisa šķebīgumu. Atskurbušais ekstātiķis nonāk gribu noliedzošā noskaņā (1, 56), un Nīče piebilst, ka tas līdzinās Hamletam, kuru tāpat šķebina pasaule un kurš arī vairs nespēj sasparoties rīcībai.
Dažkārt mūzikas pārdzīvojums ir tik spēcīgs, ka jābaiļojas par savu nabaga esību, kas aiz tīrākās mūzikas aizgrābtības var noslīkt mūzikas orģiasmā (1, 134). Tādēļ ir nepieciešams mūzikas un dionīsiski jūtīgā klausītāja starpā likt distancējošu vidutāju: mītu, ko veido vārds, redzes tēls un skatuviskā darbība. Šajā izpratnē mīts mūs pasargā no mūzikas (1, 134; GT), kas tiek atstumta otrajā plānā, no kurienes tā atmuguriski piešķir priekšplānā izvirzītajām darbībām, vārdiem un tēliem tādu intensitāti un nozīmību, ka skatītājs dzird visu tā, it kā viņu skaidri uzrunātu dziļākais lietu bezdibenis (1, 135). Grūti iedomāties tādu cilvēku, saka Nīče, kurš, piemēram, Vāgnera “Tristana un Izoldes” trešo cēlienu spētu uztvert bez vārda un tēla palīdzības — tīrā veidā kā milzīgu simfonijas daļu, nenosmokot no visu dvēseles spārnu krampjainās izplešanās (1, 135). Katrs, kas klausās šo mūziku, gluži vai piekļauj ausi pie pasaules gribas sirdskambara, un tikai plastiskā norise priekšplānā pasargā viņu no pilnīgas savas individuālās eksistences apziņas zaudēšanas.
 

Līdzīgās grāmatas:
Lato Lapsa
Viktors Suvorovs
Gundega Repše
 
Vitālijs Judins
Vitālijs Judins
Vitālijs Judins
 
Valdis Atāls
Lato Lapsa
Philip Ruff
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties