Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

UGUNĪGI VĒRŠI AR ZELTA RAGIEM

Grāmata pievienota: 15.11.07
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Guntis Berelis
Lapaspušu skaits:
288
Platums:
157
Augstums:
232
Cena:
4.77 Eur
Izdošanas gads:
2007

Kas ir pustrakais vecis, kas pamanās krietni sabojāt literatūras pētnieka Bereļa dzīvi? Kas ir šis mistiskais Eduards Bīskaps? Nav citas iespējas to uzzināt, kā vien ķeroties pie Gunta Bereļa romāna UGUNĪGI VĒRŠI AR ZELTA RAGIEM lasīšanas.

– Vai tu tas Berel’s? – vecis tā kā iečerkstējās, tā kā iekrācās, turpinādams urbināt mani ar skatienu.
– Nu... – es nenoteikti noņurdēju. Vai man vajadzēja teikt, ka es neesmu es?
Laikam jau vecis bez visas jautāšanas zināja, ka es patiesi esmu “tas Berel’s”, jo noelsdamies izslējās taisni – izrādījās, ka viņš augumā ir krietni garāks, nekā bija licies sakumpuma dēļ, garāks par mani, – un es ne attapties nepaguvu, kad spieķis, sparīgi nošalcis gaisā, triecās man pret labo plecu.

2007. gadā autors par šo grāmatu saņēma Rakstnieku savienības balvu Literatūrā

Grāmata tapusi un izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Grāmatas mākslinieks Kristaps Ģelzis

Pie paša sākuma es atgriezīšos mazliet vēlāk, bet patlaban sākšu ar brīdi, kad, nākdams no veikala ar iepirkumu somu pār plecu, sastapu večuku. Tur nu viņš bija: izkāmējis pagalam vārgs, sakumpis, abām rokām atbalstījies uz spieķa — visīstākais vecuma nespēka iemiesojums: atņemsi spieķi, nokritīs gar zemi un pagalam būs; viņš stāvēja uz trotuāra — stāvēja, zodu iecirtis krūtīs, apakšžokli izbīdījis uz priekšu, un caur pieri blenza manī — tik uzstājīgi, ka sametās gluži neomulīgi ap dūšu. Vecais kraķis blenza, it kā mani pazītu, vēl trakāk — it kā būtu ieradies piedzīt kādu sen aizmirstu parādu, turklāt, patiesi mani labi pazīdams, lieliski apzinātos, ka uz parāda atgūšanu nav ne mazāko cerību. Bālganas mēnessērdzīgā acis, jau tā grumbainais ģīmis vēl saverkšķīts tādā kā riebuma grimasē, lūpas lāgiem nervozi noraustās, sirma, spuraina bārdele. Gadu astoņdesmit, varbūt pat vairāk, — nodomāju. Ko viņam no manis vajag? Varbūt vecais vienkārši apstājies atvilkt elpu un saņemties spēkus tālākam gājumam — un es nejauši esmu pagadījies ceļā viņa skatienam? Varbūt viņš nemaz mani neredz, akli lūkojas kaut kur tālumā, iegrimis pats savās domās vai atmiņās, — kas viņu zina, kas tādiem večiem prātā?
 Šā vai tā, bet biju spiests nokāpt no trotuāra uz brauktuves un apmest šim līkumu. Uzgājis augšā dzīvoklī, pa virtuves logu pametu acis lejā. Kā tad, vecis turpat vien rēgojās, tagad viņš bija pārgājis pāri ielai un, galvu atgāzis, blenza tieši manā logā gluži kā sajucis katoļu mūks, kas gaida izveļamies Dievmāti pa zvanu torņa lūku. Un tā viņš tur nīka krietnu pusstundu. Stāvēja, blenza, pagājās kādus soļus, atkal blenza, panācās atpakaļ un — blenza, blenza, blenza. Uzvārīju kafiju, pieķēru sevi it kā nevilšus pametam skatienu lejā — kā tad, vecis joprojām turpat. Izšķirstīju avīzes, iedzēru kafiju, palūkojos laukā — tas ērms ij nedomā kopties prom. Stāv, nemitīgi pīpē un blenž. Tā arī nenofiksēju mirkli, kad viņš pazuda, kaut gan, atzīšos, veci vairs lejā nemanīdams, nez kāpēc uzelpoju brīvāk.
 Vakars bija samaitāts. Biju nodomājis lēnā garā pastrādāt pie komentāriem Eduarda Bīskapa “Rakstu” otrajam sējumam, kurā apkopoti viņa 1936. — 1940. gadā rakstītie un nekur nepublicētie dzejoļi un teksti no manuskripta, ko nosacīti dēvēju par “Pravietojumu grāmatu”, jo autora iecerētais nosaukums man nebija zināms. Visticamāk, arī pats Eduards Bīskaps tolaik neapjauta grāmatas virsrakstu, jo tekstu lielākā daļa bija tikai tapšanas stadijā, un arī no šiem uzmetumiem nekas daudz nebija saglabājies — vien atsevišķi fragmenti un ideju ieskicējumi. “Rakstu” komentāros gribēju restaurēt “Pravietojumu grāmatu” pēc iespējas pilnīgākā skatā, tostarp biju pasācis pārdrošu ieceri — ņemdams par pamatu Eduarda Bīskapa uzmetumus, mēģināju izstrādāt “Pravietojumu” tekstus tādus, kādus tos būtu varējis radīt pats Bīskaps, ja vien kaut kādu īsti neizprotamu iemeslu dēļ nebūtu pārtraucis darbu pie manuskripta. Biju jau atradis savdabīgas analoģijas ar Vitmena poētiku un, lai cik tas dīvaini liktos, arī ar Viljama Bleika dzeju. Dažs kolēģis gan vīpsnāja par maniem centieniem — kurš gan trīsdesmito gadu Latvijā esot lasījis Bleiku, ja pat Anglijā tolaik viņš bijis zināms vien retam erudītam. Vārdu sakot, tovakar cerēju no sirds pastrādāt. Bet — kas to deva. Nīku pie grāmatām, piezīmēm un arhīvu dokumentu kopijām apkrautā galda, vienā pusē — Bleika poēmas, otrā — Eduarda Bīskapa “Pravietojumu grāmatas” paplānais papīru žūksnītis, bezmērķīgi cilāju elegantajā, smalkajā rokrakstā aprakstītās lapiņas, truli blenzu datora ekrānā un — par ko es domāju? Laikam gan nedomāju neko. Lāgiem cēlos kājās, aizstaigāju līdz virtuves logam un pustumsā mēģināju saskatīt, vai vecis nav atgriezies. Ap pusnakti nospļāvos, izslēdzu datoru, ielīdu gultā un vēl pāris stundas nemierīgi knosījos, kamēr aizmigu.

Līdzīgās grāmatas:
Pauls Bankovskis
Filips Rufs
Sergejs Loiko
 
Juris Kronbergs
Nataša Mosterte
Svens Kuzmins
 
Laima Kota
Dita Rietuma, Normunds Naumanis
Viktors Suvorovs