Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

KAD JELGAVĀ BIJA BURAS

Grāmata pievienota: 28.07.06
 
Apakšvirsraksts:
Jahtas Racundra ceļojums - 20. gadu Latvija britu burātāja acīm
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Arturs Rensoms
Lapaspušu skaits:
164
Platums:
157
Augstums:
232
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2006

Jahtas Racundra ceļojums — 20. gadu Latvija britu burātāja acīm — ar daudzām autora fotogrāfijām un skicēm.

Pirms astoņdesmit gadiem Lielupe bija kā lielceļš un tvaikoņi, baržas un buru laivas brīvi kuģoja līdz pat Jelgavai. Britu burātājs un rakstnieks Arturs Rensoms ar paša izloloto un Ķīšezerā būvēto jahtu Racundra veica trīs ceļojumus pa Baltijas jūru un Latvijas upēm.
Uz klāja Rensoms dzīvoja tādu dzīvi, par kādu bija sapņojis, — pastāvīgā kustībā, vērojot dabu, makšķerējot, izzinot satikto cilvēku dzīvesstāstus un visu redzēto un dzirdēto pierakstot.

Lielbritānijā Rensoma vārds joprojām izraisa kaislības — vieni apgalvo, ka viņš bijis valsts nodevējs un dubultaģents, citi ir pārliecināti, ka patriots, ideālists un romantiķis. Lai nu kā, šo ceļojumu piezīmju autors tomēr šķiet pārāk tāls un nepiemērots aģentu un nodevēju pasaulei.
Pateicoties Arturam Rensomam, 20. gadu Latviju no malas varam ieraudzīt arī mēs — tie, kas dzīvojam ūdens atrakciju parku, nevis buru laikmetā.

No angļu valodas tulkojusi Rita Ruduša

Grāmatas māksliniece Līva Rutmane

Racundra dodas iekšzemē

Piektdiena, 1. augusts

Burājam uz Buļļupi

No Mazās ostas izbraucām ar motoru, — Vecais Jūras Vilks uzstāja, ka sākumā viņam jābūt klāt. Piesējis savu laiviņu pie bezānmasta vantīm, lepnais miniatūrās ostiņas locis izveda mūs ārā, pēdējo reizi sakārtoja enkura ķēdi un tad, kad bijām jau labi tālu iebraukuši ezerā, paspieda roku, novēlēja laimīgu ceļu un pārlēca pāri bortam. Viņa laiviņa bija vien sešsimt pēdu attālumā no jahtas pakaļgala, kad motors saminstinājās, pāris reižu, it kā plūmes kauliņu norīdams, nosprauslājās un tad apstājās pavisam. Es nojautu, ka vecais vīrs, uzguldamies airiem, klusībā nospriež — še tev, kā es no klāja prom, tā viņi uzreiz iekuļas nepatikšanās. Šķiet, viņš mums tā arī nav piedevis to ceļojumu no Tallinas uz Rīgu agrā pavasarī.
 Nofiksēju stūri jahtas vidusdaļā un devos lejā paskatīties, ko varu darīt, lai palīdzētu mazajam dzinējam. Tobrīd es jau vairs nenaidojos uz motoru un biju pārliecināts, ka tas pūlas cik spēdams. Es negribēju būt netaisns. Izrādījās, ka tā patiešām bija manis paša vaina, jo biju aizmirsis attaisīt eļļotāja noslēdzošo krānu, un motors, nabags, bija pārkarsis. Labi, ka tam bija pieticis prāta apstāties. Es atvēru krānu un pārbīdīju regulatoru, ļaujot eļļai izplūst daudz vairāk nekā parasti. Tad, neļaujot motoram atdzist, iedarbināju to vēlreiz. Motors neizrādīja ne mazāko pretestību un sāka atkal darboties, cik raiti vien spēdams. Tas vienīgi klusītēm bilda — ja mani darbinās ar pilnu jaudu, kamēr eļļa vēl nav kārtīgi iedarbojusies, tad nepatikšanas atkal būs klāt. Tā nu es palaidu motoru vislēnākajā režīmā un atgriezos uz klāja.
 Koks kajītē turpināja krāmēt pārtikas krājumus. Vecais Jūras Vilks, ar plaukstām aptvēris airus, joprojām nekustīgi vēroja mūs. Es nojautu, ka viņš gaida pēc palīgā sauciena. Bet tad, sapratis, ka mēs turpinām iet, viņš sāka lēnītēm airēt. Vecais pazuda savā mazajā ostiņā tikai tad, kad mēs jau bijām pievarējuši vairāk nekā pusi ezera klajuma un sākām virzīties gar augsto niedru sienu, kas noslēpa viņu mūsu skatienam.
 Divi mietiņi, kas iezīmē kanālu cauri seklumam uz Mīlgrāvi, bija pazuduši, bet tas mūs pārāk neuztrauca. Daudz lielākas galvassāpes mums sagādāja velkonis, kas peldēja garām, vilkdams divus pārus liellaivu, jo paredzējām, ka asajā pagriezienā uz kanālu tas noteikti radīs lielu šūpošanos. Tā arī notika, bet par laimi mēs tikām tam garām ar dažu jardu rezervi un devāmies tālāk garām diviem norvēģiem, kuri Mīlgrāvī krāva ogles, un vienam vācietim, kas noņēmās ar kokmateriāliem.
 Pie stūra iepretim nelielajam muliņam — pie kura pavasara ceļojumā mēs tā arī nespējām sagaidīt muitniekus un kur Sarkandaugava ved uz Kundziņsalu, mūsu jahtas būvēšanas vietu, — pavērās skaists skats — četras buru laivas, trīs šoneri un kuteris. Tā būtu krāšņa fotogrāfija, taču diemžēl ar sauli fonā tā mūsu kamerai bija par grūtu. Turpinājām savu ceļu pa Mīlgrāvi, izvairoties no makšķernieku tīkliem un mazajām laiviņām, un nonācām varenajā Daugavas upē. Pārņēma sajūta, it kā mēs atkal dotos jūrā.
 Mums garām pagāja liels zviedrs — tas devās lejup pa upi, un man gribējās, lai viņa kurss būtu arī mūsējais. Es vēlējos, lai Racundra atkal dotos turp — uz savām īstajām mājām, uz lielo jūru, kur tā ar apskaužamu vieglumu burā pretī lielajiem vējiem, kuriem tika radīta, pretī daudzām burāšanas dienām un naktīm, kas aizved prom no zemes smaržām. Taču mēs pagriezāmies kreisā krasta virzienā un pie ietekas jūrā, apmetot loku ap konusveida bāku, iestūrējām Buļļupē, kas savieno Daugavu ar Lielupi. Lielupei ir pašai sava ieteka pie Buļļuciema, taču kuģu ceļš tur mēdz mainīt gultni un nav apzīmēts, tāpēc tvaikoņi Lielupē vienmēr iebrauc no Daugavas.
 Buļļupi šķērso paceļams dzelzceļa tilts, un, tam tuvojoties, es nokāpu lejā, samazināju motora apgriezienus līdz vismazākajam ātrumam un uzlēcu atpakaļ uz klāja. Mums garām aizpeldēja pasažieru tvaikonis. No mugurpuses tuvojās zaļi krāsots kravas tvaikonis. Tilts bija ciet.
 Pasažieru kuģītis notaurēja mūsu visu vietā, un, tiklīdz bija pietuvojies tiltam, tas atsprāga vaļā un izlaida kuģīti cauri. Es atkal noskrēju lejā un palūdzu motoram, lai tas parāda mums visu, ko spēj. Juzdamies lepns par saviem astoņsimt apgriezieniem minūtē, tas izdzina mūs cauri tiltam zaļajam tvaikonim gar pašu degungalu.
 Izrādot mazākā bijību pret lielāko, otrpus tiltam padevām ceļu kravas kuģim, jo itin labi zinājām, ka Lielupes tvaikoņiem nepatīk jahtas un tie izmanto katru izdevību, lai radītu situāciju, kad jahtas apgrēkojas, un pilnībā izbaudītu tā sekas. Tā nu, lai arī Racundra bija tā, kuru apdzen, tā tomēr, brunčus pacēlusi, paskrēja malā, seklumā, kamēr lielais zaļais kravas tvaikonis aizpeldēja garām, apveltot mūs ar vilni, kas izraisīja skaļu šķindoņu jahtas virtuvē. Koks skaļi protestēja, jo nodomāja, ka es viņu svaidu pa kajīti tāpat vien, joka pēc.
 Tuvojās saulriets. Es biju pārliecināts, ka varēsim izmest enkuru jebkurā vietā, atliek vien atrast dziļus ūdeņus nostāk no tvaikoņu ceļa. Izvilkuši tauvu uz klāja, mēs sākām meklēt. Pamanījām sekluma pleķīšus līdzās ūdenszālēm, kas vīdēja skaidrajā ūdenī. Stūrējām starp tām, sašķeļot ūdeni divās platās joslās, kurās dažviet slējās niedru saliņas. Virs galvas lidoja meža pīles, un bija grūti noticēt, ka esam tikai dažu jūdžu attālumā no pilsētas.
 Bija bezvējš. Ziemeļu krastā pamanīju guļbaļķu namiņu un koka piestātni, bet starp zemajiem kokiem — vēl dažas mājas. Tas izskatās pēc piena rītdienas putrai, es nospriedu un pievedu jahtu tuvāk uz austrumiem, gan uz rietumiem — auga niedres, tātad bijām labu gabalu prom no kanāla. Es iededzu riņķa uguni uz fokstengas štagas, mēs ieēdām vakariņas, uzspēlējām kārtis un devāmies pie miera.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Aldis Bukšs
Tamāra Horiha Zerņa
 
Osvalds Zebris
Svens Kuzmins
Iveta Harija meita
 
Frīda Mihelsone
Nora Ikstena
Dita Rietuma, Normunds Naumanis