Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Priekšvārds

Pirmo reizi par Asju Lācis uzzināju, kad manas draudzenes Irbes Treiles vecmāmiņa Gunta Strautmane kopā ar Dagmāru Ķimeli strādāja pie biogrāfiskā darba “Asja”. Man bija deviņpadsmit gadu. Jau pirms grāmata iznāca, es uzzināju, ka tas ir darbs, kurā kāds atļāvies runāt kritiski par savu māti. Kad grāmatu izlasīju, tā man deva telpu zināmai brīvībai un, sekojoši, attīstībai — caur apziņu, ka uz māti ir iespējams arī dusmoties un pat pastāstīt kaut ko neglaimojošu par viņu, tomēr, manuprāt, es pat nepiefiksēju, kas ir šī Asja un ko viņa ir paveikusi.
 Dažus gadus pēc tam, kad bija iznākusi “Asja”, klajā nāca mana pirmā dzejoļu grāmata “Laiks bija iemīlējies” un uz kādu laiku, uz kādiem divpadsmit trīspadsmit gadiem, es noticēju, ka atliek tikai pacensties un viss būs labi. Ka, ja man neveicas, tas nozīmē, ka vairāk jācenšas, vai, ja princis mani neizvēlas, tā ir manis pašas vaina un nepieciešams vēl mazliet pacensties. Ja princis ir piedzēries vai varmācīgs, tā arī ir tikai manis pašas vaina; ja princis nerūpējas par saviem bērniem, tā arī ir tikai mana vaina, jo es nemāku būt pietiekami laba sieviete. Un tā nu es dzīvoju šai miglā. Tur radās daudz kas labs, mani bērni un grāmatas, taču tur trūka brīvības.
 Kādā brīdī, periodā starp bērnu dzimšanām, es divus pārāk īsus gadus studēju teātra režiju pie Māras Ķimeles. To, kāda ir Māras saistība ar Asju, es zināju tikai kaut kur savas apziņas dziļākajos slāņos, t. i., visai neapzināti. Otrajā mācību gadā es sāku gaidīt savu otro bērnu. Tad noskatījos Kristas Burānes brīnišķīgo filmu “Māra”, un tikai tad manā apziņā Asja, Dagmāra un Māra savijās un izkārtojās šajā musturā, kas lielā mērā, metaforiski runājot, joprojām tur mūsu teātra ēku.
 Vēl pēc kāda laika, jau pavisam nesen — 2023. gada pavasarī, kad manām meitām bija jau 16 un 9 gadi, Rīgā ieradās viešņas no Vācijas — režisore Konstance Šmita un teātra zinātniece Mimmi Voisnica. Viņas interesēja Asja — teātra reformatore un kreisi domājoša māksliniece, kaut arī pie intereses par viņu abas, visticamāk, bija nonākušas, ieejot pa durvīm, virs kurām bija uzraksts “Valtera Benjamina mīļākā”. Viņas interesēja viss: Asjas arhīvs, ikviens cilvēks, kurš kaut ko zināja par Asju; Konstance gribēja intervēt Māru Ķimeli (fragments no šīs sarunas ir iekļauts arī lugā). Biju pazīstama ar Konstanci kopš viņas vadītās Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētās darbnīcas. Uz to es pieteicos, jo biju redzējusi Konstances performanci “Milda”, kurā pirmo reizi uzzināju par Sergeja Tretjakova lugu “Gribu bērnu”. Lugas galvenās varones Mildas prototips, kā to uzzināju vēlāk, bijusi Asja Lācis. No sākuma es tikai palīdzēju Konstancei un Mimmi saprast, kas atrodas Rakstniecības un mūzikas muzeja un Andreja Upīša muzeja Asjas Lācis un Bernharda Raiha arhīvos. Pēc tam es saņēmu piedāvājumu un radošo stipendiju uz pieciem mēnešiem no Freie Universität Berlin pētnieciskam darbam, kura nosaukums bija “Nepiedienīga uzvedība kā protests pret patriarhātu”, kura galarezultāts ir šī luga ar nosaukumu “Sliktā māte”.
 Kad sāku šo lugu rakstīt, mans vīrs Ilmārs Šlāpins mani uzaicināja uz Kapri. Kapri ir sala netālu no Neapoles, kur 1924. gadā iepazinās Valters Benjamins un Asja Lācis. Šī satikšanās abiem bija būtiska, tomēr nevienu no viņiem tā nespēja glābt no ideoloģiju varmācības. Viņi abi kopā uzrakstīja eseju “Neapole”, kas definē “porainības” jēdzienu filozofijā. Asja pievērsa Valtera uzmanību komunismam un tā meklējumiem, uz vairākiem gadiem aizsaucot Benja­minu prom no viņa draugiem Teodora Adorno un Geršoma Šolema un viņu labākas pasaules meklējumiem. Benjamins devās uz Maskavu, it kā pie Asjas, it kā pie tiem taisnī­gākas dzīves meklējumiem, kuriem bija pievērsušies Asja Lācis, Bernhards Raihs un citi. Valters Benjamins, spriežot pēc “Maskavas dienasgrāmatā” un “Vienvirziena ielā”, kas veltīta Asjai, rakstītā, atpazīst Asjā to inteliģenci, spēku un kaislību, kas nepieciešama pasaulei, lai to pārradītu. Tomēr viņu abu likteņus tā vai citādi salauza totalitārā ideoloģija. Valters Benjamins izdarīja pašnāvību, bēgot no nacistiem 1940. gadā. Asja Lācis, kā jau vienmēr un visur, izdzīvoja, bet 1938. gadā tika izsūtīta uz desmit gadiem Kengirā, Kazahstānā. Atgriezusies Latvijā, viņa, protams, nevarēja strādāt režisores profesijā, bet atkal — apbrīnojamā kārtā, tomēr panāca, ka to viņai atļauj. “Pateicoties viņas sie­višķajam šarmam”, kā to formulēja viņas meita Dagmāra Ķimele. Pēc nejaušas satikšanās uz ielas ar Andreju Upīti (cik nejauša šī satikšanās varēja būt, mēs varam tikai minēt, bet es ceru, ka tā nebija pārāk nejauša un ka Asja to kārtējo reizi kaut kā, tā vai citādi, inscenēja) Asja jau 1948. gadā sāka strādāt Valmieras Drāmas teātrī par režisori, pēc diviem gadiem kļūstot par galveno režisori.
 Kāds cilvēks man reiz teica, ka viņam esot priekšstats, ka mani izvelkot cauri elles trubām un es iznākot no tām it kā vēl stiprāka. Kad viņš man to teica, es domāju: jā, jā, tu man to saki, lai tev nebūtu man reāli jāpalīdz. Tomēr kaut ko jau viņš man palīdzēja — padeva lāpstiņu — šo domu, ar kuru es varēju izrakties laukā. Arvien vairāk uzzinot par Asju, es sāku saskatīt arī to, kā viņa to darīja, kā viņa atkal un atkal izrakās no vietas, kurā bija nolikta, aprakta, mēģināta iebāzt.
 Kad stāstīju cilvēkiem, mūsdienu intelektuāļiem, ka rakstu lugu par Asju Lācis, es izdzirdēju to, ko biju zinā­jusi kā deviņpadsmitgadīgā es, — ka Asja bijusi “šausmīga vecene”. Kad jautāju, kāpēc runātāji tā domā, iestājās mulss klusums, kuru pārtrauca kāds: “Nu kā, taču tā grāmata...”, kāds varbūt minēja iespējamo sadarbību ar NKVD, kāds nosauca viņu par komunistieni, bet netika minēti konkrēti nodarījumi. Es jau zināju par to, ka viņa ir parakstījusi Mihaila Bulgakova denunciācijas vēstuli, ko arī viņai pārmetu sarunā ar filozofu un arhitektu Jāni Taurenu, un tad viņš man teica: “Jā, bet tur jau tas Raihs vairāk.” Nezinu, kā bija. Negribu Asju attaisnot. Viņa, līdzīgi mums visiem, kādā savas dzīves brīdī noteikti bija “šausmīga vecene” vai “slikta māte”, kādi arī mēs ikviens, neatkarīgi no dzimuma, reizēm vai visbiežāk esam. Tomēr šādus pārmetumus līdz šim ļoti reti saņēmuši kultūras darbinieki vai politiķi vīrieši. Viņu darbībā primāri svarīgāks ir viņu sasniegtais, izdarītais, paveiktais. Viņiem netiek pārmests, ka viņi ir vai ir bijuši štruntīgi tēvi. Ja kāds vīrietis būtu devies uz darbu Berlīnē un atstājis savu bērnu uz pāris nedēļām pie savas jaunās “sievas”, tam vispār netiktu pievērsta nekāda uzma­nība. Svarīgāk būtu tas, ka viņš — latvietis — ir bijis Bertolta Brehta asistents izrādē “Edvarda II dzīve” (Kristofera Mārlova luga “Edvards II” Brehta versijā) un spēlējis šajā izrādē lomu. Turpretī Asjai, līdzīgi kā citām sievietēm kultūrā, arvien ticis pārmests nepietiekams mātišķums, pārāk liels jutekliskums, pārāk mazs jutekliskums, skarbums, pārmērīgs skaistums, pārāk neglīta novecošana vai pār­mēru liela harizma. Pārmetumi Asjai par viņas riebīgumu visbiežāk izskanējuši kā pārmetumi par to, ka viņa izdzīvoja, ka viņa izlīda no tiem elles priekškambariem, kuros bija novesta, ka joprojām palika dzīva un spēja radīt.
 “Dzīve ir radoša, vienmēr kustīga, uz priekšu ejoša; dzīve ir dinamika. Māksla ir daļa no šīs kustības; ja viņa sāk sastingt, viņa paliek katastrofiska. Viss, kas sāk sastingt, dzīvē, nav vajadzīgs, kaut arī tā būtu māksla. Viss, kas sāk sastingst, paliek vēsturisks, bet ne radošs, dzīves ritma pārpilns.” To viņa saka savā rakstā — “manifestā” — “Jaunie virzieni teātra mākslā”. Viņa iestājas pret komercmākslu, bet iebilst arī pret moralizēšanu, sakot, ka tad izrāde kļūst par staigājošu feļetonu. Viņas vēlas, lai teātris un māksla palīdzētu cilvēkam kļūt brīvam, jo tikai brīvs cilvēks var tapt kā personība, tikai brīva cilvēce var attīstīties.
 Es zinu par vairākiem gadījumiem, kad viņas rīcība nodarījusi pāri viņas tuviniekiem, un tie neliecina par personības attīstību. Tomēr — varbūt tieši tāpēc, ka mēs no viņas gaidām sievietei atbilstošu uzvedību. Mēs gaidām, ka viņa atbildēs, ka viņa parūpēsies, ka viņa dalīsies un bērna dēļ atdos visu. Mēs to negaidām no bērna tēva. Varbūt tieši šī neatbilstība viņas raksturā un izpausmēs, neatbilstība kultūras izaustajām gaidām mūsos par to, kā viņai būtu jāuzvedas, liek mums teikt, ka viņa bija “šausmīga vecene”. Ragana, kas nedarīja tā kā citi.
 Viņa strādāja ar ielu bērniem Orlā, kad tur nevarēja saprast, kas valdīja, bet bija haoss, troksnis, bads un izmisums. Viņa iestudēja ar viņiem izrādes, studēja teātra mākslu, dzemdēja Dagmāru, iestudēja Rīgā “Gadsimtu sejas”. Viņa aizbrauca uz Berlīni, jo tur 20. gadsimta 20. gados bija īstā vieta, kur radās un veidojās teātris, strādāja kopā ar Brehtu; viņa atgriezās Maskavā, aizveda Dagmāru uz Kapri par Bernharda naudu, tur iepazinās ar Valteru, viņi atgriezās Maskavā, dzīvoja tur trijatā, Dagmāra bija sanatorijā, kas, izrādās, nebija nekāda labā sanatorija, tomēr — vai ikvienai no mums nav nācies šausmās sarauties, iedomājoties par kādu vietu — skolu vai pulciņu, kur esam atdevuši savu bērnu un kurā bērnu sūtot, mēs esam gribējušas to labāko, bet sanācis pilnīgi citādāk. Viņa cīnījās un mēģināja strādāt, viņu izsūtīja, viņa atgriezās, viņa strādāja, viņa sarakstījās ar Bernhardu Raihu un, kad viņš atgriezās, viņi apprecējās.
 Viņas dzīvi var uzrakstīt arī pavisam citādi. Jūlijs Lācis viņu nosauca par Asju un dāvāja viņai meitu Dagmāru, Linards Laicens viņai veltīja joprojām ļoti dzīvo un skaisto dzejoļkrājumu “Ho-Taī”, Valters Benjamins viņai veltīja savu eseju krājumu “Vienvirziena iela” — “Šo ielu dēvē par Asjas Lācis ielu, tās vārdā, kura to kā inženiere caurlauzusi autorā...”; Bernhards Raihs bija viņai uzticīgs cauri visiem dzīves pārbaudījumiem un Murjāņos cēlās agri no rīta, lai salasītu viņai meža zemenītes.
 Un Asjas dzīvi var izstāstīt vēl savādāk — tā, kā to izdarīja viņas meita Dagmāra grāmatā “Asja”. To var izstāstīt arī caur teātra zinātnes prizmu. Mēs varam par viņu stāstīt kā par slavena filozofa mīļāko. Ja nebūtu viņas, Valters Ben­jamins nebūtu atbraucis uz Rīgu. Mēs lepojamies ar to, ka pie mums, bēgot no kreditoriem, ir pabijis Rihards Vāgners. Iespējams, ka mums būtu jāsāk lepoties ar to, ka pie Asjas Lācis bija atbraucis Valters Benjamins. Bet droši vien mums traucē tas, ka Valters tai brīdī, kad ieradās pie Asjas, bija precējies, starp citu, ar ne mazāk izcilu sievieti par Asju, ar ekonomisti, pedagoģi un psiholoģi Doru Benjaminu. Un vai mēs pārmetam to Benjaminam vai tomēr, līdzīgi kā Adorno, dusmojamies uz dēmonisko Asju, kas aizvīlusi “brašāko tautu dēlu”?
 Ko lai mēs iesākam ar tām sievietēm, kuras nemāk uzvesties, kuras neatbilst, kuras ir pārāk gudras, bagātas, naivas, talantīgas, spēcīgas, vājas, dusmīgas, pārāk maigas, — ko lai mēs iesākam šai patriarhālajā kultūrā ar sievietēm, kuras primāri grib būt cilvēki? Varbūt caur viņu stāstiem mums jāsāk šķetināt to, kā mēs kā sabiedrība uzvedamies un ko mēs pieprasām no saviem cilvēkiem?
 Virdžīnija Vulfa savā esejā “Trīs ginejas” (1938) pauž domu, ka kari beigtos, ja mēs mainītu patriarhālo sistēmu, kas balstās skaudībā, sāncensībā un vēlmē citus pakļaut un kontrolēt. Patriarhālā sistēma vēlas kontrolēt sievietes, lai no viņām iegūtu aprūpi, seksu, turpinājumu, atkal aprūpi, lai piespiestu vīriešus strādāt, radīt ienākumus, kas atkal radītu jaunus ienākumus, jo, lai sistēma strādātu, tai nepieciešams sarīdīt cilvēkus vienu pret otru. Cilvēki, kas grib kaut ko citu, šai sistēmā neiekļaujas, sievietes, kuras grib savu likteni, kas nav tik tieši saistīts ar citu aprūpi, tiek sauktas par egoistēm, raganām, par sliktām mātēm. Un bieži vien viņas piekrīt būt paklausīgas. Ne vienmēr viņu izvēle paklausīt ir brīva, bieži vien viņas tā izriet no bailēm neiekļauties, nodarīt pāri, nespēt parūpēties, no bailēm nomirt trūkumā vai ka no trūkuma cietīs viņu bērni. Šajā briesmīgajā darījumā zaudē visu dzimumu cilvēki.
 Nobela Miera prēmijas laureāte Nargisa Mohammadi nesen, kad viņu pēc desmit gadiem izlaida no Irānas cie­tuma, jo viņai ir vēzis, sniedza vairākas intervijas, un vienā no tām, raidierakstam Guilty Feminist, viņa runā par to zaudējumu, kuru piedzīvo varmācīgi vīrieši, par to, kā šie cilvēki zaudē mīlestības iespēju, jo mīlestība nav iespējama bez brīvības. Patriarhālā sabiedrība jau ir organizēta tā, ka ir ierobežojusi šo brīvību atsevišķām cilvēku grupām, tai skaitā sievietēm.
 Šai lugā gribēju caur nozīmīgiem Asjas dzīves punktiem mēģināt parādīt citādu skatījumu uz to, kas viņa ir. Lai ieviestu valodā un kultūrtelpā citādu, varbūt mazliet greizu, pat, iespējams, kāda skatījumā nepareizu un tomēr skatījumu uz to, kā mēs par Asju Lācis domājam, runājam un rakstām.
 Lugā arī mēģināju izteikt domu par vārdiem, par tiem vārdiem, ar kādiem mēs par cilvēkiem runājam, kā mēs mēģinām viņus ierāmēt, sastindzināt vai aprakt, nosaucot dažādos vārdos. Tomēr, pirms vārda ir vēl kaut kas, doma vai kustība, vai domas kustība. Dzīvība, kura mums vēl pieder un ar kuru mēs varam rīkoties, kā vien mums ienāk prātā. Kamēr mums ir laiks. Un mums vēl ir laiks būt brīviem un atpazīt pieņēmumu sprostus, kas mums neļauj tādiem būt.
 Un es ticu un ceru, ka Asja Lācis un viņas mēģinājumi būt brīvai arī mūs iedvesmos būt brīviem un apšaubīt gan mums uzliktos nosaukumus, gan tos, kurus mēs tik vieglu roku piešķiram citiem.

Inga Gaile, 2025