Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

SKAISTĀS

Grāmata pievienota: 16.12.19
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Inga Gaile
Lapaspušu skaits:
184
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
9.34 Eur
Izdošanas gads:
2019

Pirmais Ingas Gailes romāns “Stikli” (2016) iznāca apgāda “Dienas Grāmata” vēsturisko romānu sērijā “Mēs. Latvija. XX gadsimts”. Jaunāko darbu “Skaistās” var uztvert arī kā savdabīgu “Stiklu” turpinājumu, jo tajā darbojas visas pirmā romāna galvenās personas.

“Mēģināju uzrakstīt romānu par cilvēkiem, kuri spēja saglabāt cilvēcību situācijās un apstākļos, kad tai nebija vietas. To darot, mani vadīja cerība, ka turpmāk mēs varētu vienkārši dzīvot.”
Inga Gaile

INGA GAILE ir Latvijā labi pazīstama dzejniece, prozaiķe un dramaturģe, kuras pirmā grāmata laista klajā pirms divdesmit gadiem. Viņas dzeja novērtēta ar Klāva Elsberga un Ojāra Vācieša prēmiju, Annas Dagdas fonda un Dzejas dienu balvu. Par dzejoļu krājumu bērniem “Vai otrā grupa mani dzird?” Ingai Gailei piešķirta Latvijas Literatūras gada balva. Rakstnieces darbi tulkoti angļu, bengāļu, igauņu, lietuviešu, zviedru un citās valodās. Viņa pārstāvējusi latviešu literatūru daudzviet pasaulē, tai skaitā ASV Kongresa bibliotēkas Nacionālajā grāmatu festivālā.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

1941

TAGAD VIŅA MANI NODOS gestapo. Es joprojām braucu ārkārtīgi slikti. Administrators Gudsbergs piespieda mani iemācīties braukt, bet man ir ļoti maz prakses. Biezo miglu nomainījušais vējš nes logā slapju sniegu — tas neatvieglo situāciju. Kādu brīdi es nespēju ieslēgt logu tīrāmās slotiņas. Pamanu, ka man trīc rokas. Kāpēc lai viņa mani nodotu? Es neko sliktu neesmu izdarījis. Esmu tikai bezjēgā plītējis. Un viņa man uztaisīja ēst. Līdz šim es atteicos viņas taisīto ēst, jo… jo es esmu lepns. Ēdu sieru un maizi. Es nemāku gatavot ēst. Par mani vienmēr kāda parūpējas. Kalpone, medmāsa, māte vai vecāsmātes uzraudze. SS izpalīdze. Viņa ir iestājusies SS, jo tic fīreram un Vācijai. Viņas ģimene, kurā viņa ir uzaugusi, ir cietusi badu. Viņai ar māsām ir bijusi tāda spēle: sēdēt un iztēloties, ko viņas ēstu, ja ēdiena būtu pietiekami. Viņa vienmēr iztēlojusies baltmaizi ar sviestu. Veselu kukuli. Viņai vienai ir vesels kukulis baltmaizes. Un sviests. Tagad viņai pietiek ēdamā. Viņa par to ir pateicīga. To viņa man izstāstīja, pastūmusi uz manu pusi šķīvi ar omleti.
  Mēs pārmeklējām visu māju. Diemžēl neizskatījās, ka vecmamma Johanna būtu paņēmusi līdzi ēdamo. Vakar vakarā, paēdusi vakariņas savā istabā, viņa gribēja runāt ar mani. Es pie viņas iegāju, viņa mani sauca par Kasparu un pārmeta, ka man esot mīļākā, ka viņa visu zinot un ka viņa neļaušot man tikties ar bērnu. Ar bērnu, es pieņemu, viņa domāja manu māti Ilzi, kurai ir piecdesmit deviņi gadi.
  Es mēģinu vienlaikus vadīt mašīnu un skatīties uz visām pusēm. Esmu iemācījies braukt. Tādam cilvēkam kā man tas nav viegli. It sevišķi, ja man galvā visu laiku skraida mazs cilvēciņš ar skaļruni, izkliedzot vienu un to pašu jautājumu.
  Paģiru man gandrīz vairs nav. Es braucu lēni un vēl lēnāk, skatoties pa ceļa malām. Es ceru, ka Johanna tomēr ir uzvilkusi kaut ko siltu, jo laiks ir briesmīgs. Ceļš ir izdangāts. Es izlemju apbraukt apkārt ezeram. Man pārskrien aukstas tirpas no domas, ka viņa ir gājusi iekšā ezerā. Es sev saku — Johanna taču sevi mīl. Viņa neies ezera ledainajā ūdenī.
  Brunhilde, kā es joprojām sevī saucu blondo vācu uzraudzi, palika mājās gaidīt, ja nu Johanna atgriežas. Es braucu prom. Atvieglots un nokaunējies. Un arī satraukts, protams, protams… satraukts par vecmammas pazušanu. Mirklī, kad aizvēru mašīnas durvis, ar šausmām konstatēju, ka blondā ir iznākusi mani pavadīt, joprojām sapinkātiem matiem. Skatoties, kā viņa paceļ atvadām roku, es sajutu neizsakāmu naidu un pretīgumu pret sevi. Un mazais bļauris manā galvā sāka izkliegt savu neizturamo jautājumu.
  Beidz, beidz, es sev un viņam saku. Beidz. Jā, es izpisu sievieti, kuru es dēvēju dažādos vārdiņos, jo viņas vārdu pat nezinu. Jā.
  Es zinu viņas uzvārdu.
  Lieliski.
  Lieliski.
  Viņa mīl fīreru. Tagad viņa mīlēs arī mani.
  Tas ir vienreizēji. Vismaz par kuci tu vairs viņu nesauc. Tomēr, lai nevajadzētu uzņemties nekādu atbildību par izdarīto, mēģini padarīt viņu par briesmoni.
  Viņai uz kreisās rokas ir ērglis, kas tur kāškrustu.
  Jā, un ar kāškrustu rotātā roka atglauda tavus matus, kamēr viņa tevi skūpstīja, un glāstīja tavu muguru, kamēr tu grūdies iekšā viņā ar visu savu četrus gadus nedabūjuša vīrieša spēku.
  Man vismaz galva vairs nesāp. Viss. Punkts.
  Kuš, es uzkliedzu jautātājam sevī, kurš, sabijies no manas noteiktības, uz mirkli tiešām pieklust. Es to izdarīju, jo es to gribēju. Es to izdarīju, jo es to gribēju. Un tagad man ir jāatrod Johanna, kura sniegotā marta rītā ir devusies... kaut kur, kaut kur, kur tieši šajā naktī vai agrā rītā šai dāmai vajadzēja doties.
  Vai es varētu braukt atpakaļ uz Latviju? Tas būtu pilnīgs neprāts. Bet ko lai es daru šeit? Man ir jātiek prom. Es neticu, ka ir tik slikti, kā es iedomājos savos murgos. Es esmu jūtīgs indivīds ar izteiktu intuīciju, tomēr dzeršana padarījusi mani neirotisku. Nedomāju, ka vairs varu savai jutoņai uzticēties. Tā man saka pavisam trakas lietas. Tomēr tas, ko vakar runāja Erlens Imfreds vai kā nu viņu sauc, arī apstiprina manas sajūtas. Un eigēnikas plāni pat Latvijā. Vācieši grib tīrību. Viņi grib selekciju. Viņi grib atšķirt jaunu lappusi, kuru apdzīvos tīri, selekcionēti eksemplāri, kas tādus pašus radīs. Tas šķiet moderni un progresīvi. Tomēr tas nav iespējams. Es neticu Dievam. Tomēr tīra lapa nav iespējama. Vai ir?
  Ceļš. Aiz kokiem vīd ezers, aiz ezera vīd mūsu baiso kaimiņu tornītis. Sargtornis. Johanna man prasīja, kāpēc sniegs esot pelēks. Krematorija pēdējās dienās daudz dedzina. Nav iespējams, ka tur deg Firstenbergas vecūkšņi. Acīmredzot viņi dedzina nometnes mirušos. Mirušās. Tā ir sieviešu nometne. Sievietes, kuras izdarījušas kādu noziegumu, varot veikt kādu darbu tēvijas labā šai grūtajā laikā. Šai Vāczemei grūtajā laikā. To man izstāstīja Brunhilde, kuru tā nesauc. Visiem, kas studē psihoanalīzi, ir jābūt apsēstiem ar Nīči un Vāgneru. Un visi, kas ir apsēsti ar Vāgneru, blondas sievietes ar kuplām krūtīm sauc par Brunhildēm. Švīks… švāks… slotiņas tīra slapjo šļuru nost no mana auto loga.
  Freids paguva aizbēgt uz Angliju. Lūk, viņš arī nedomāja, ka būs tik slikti. Viņš noteikti nedomāja, ka varētu pienākt Kristāla nakts. Vai ne? Bet ko viņš domāja, ko? Ka viņš ir īpašāks par citiem? To pašu, ko es. Tagad mums vēl ir palicis Karls Gustavs. Kad izdzirdēju, ka Magda izlēmusi bērnu kristīt par Karlu, gandrīz sāku protestēt. Tad aptvēru, ka tiesības protestēt esmu zaudējis un, ja vēlos tās atgūt, man būs jānolūdzas. Vai tomēr ne? Varbūt Magda neko tādu negaidītu? Viņa bija neparasta, vai ne? Vai es tā tikai domāju, lai atkal paglaudītu savu spalvu, zeltoti zīdaino. Gandrīz ārieša spalvu. Vai ārietis var būt alkoholiķis? Vienā no diviem Johannas skaidrības mirkļiem, kurus pieredzēju kopš atbraukšanas uz Vāciju, vecmamma man sūdzējās, ka viņa neesot parakstījusies dzīvot fabriku rajonā, kad esot nopirkusi šo villu. Viņa esot gribējusi izbaudīt mierīgu mūža nogali pie ezera. Mierīga mūža nogale nav tas, kas ir tavā liktenī, mīļā ome.
  Ņemot vērā visu notiekošo, es teiktu, ka tas vairs nepienākas nevienam no mums.
  Es apstādinu mašīnu. No sākuma mirkli vienkārši sēžu, skatoties uz tālumā mirgojošo ezera plankumu un tumšajiem cietuma baraku stāviem netālu no tā. Es sēžu un skatos. Pelēka rīta gaisma, pelēki balts sniegs, balts sniegs, mana dēla mazās rociņas, kas stiepjas man pretī, Magdalēnas nolaistais skatiens, freilene Štempele Brunhilde, vai kā nu viņu sauc, glāsta man galvu, mazais vīrelis manā galvā nočukst savu velna jautājumu: “Kāpēc viņa nepretojās?” Es mēģinu paraudāt.
  Es rīstos un klepoju, mēģinot dabūt kaut ko laukā no sevis, žņaudzot stūres apvalku, izdvešot gārdzošas skaņas un vaidot. Es atveru mašīnas durvis, izkāpju un pieliecos, jo man šķiet, ka es vemšu. Pat tas man neizdodas. Es sevi ienīstu.
  Vēl pirms četrām stundām man šķita, ka sliktāk justies nav iespējams, jo man bija piedāvāts darbs, no kura neatsakās, — iestādē, kas nodarbojas ar slimo nogalināšanu. Un es sapratu, ka baumas un mācītāja Galena protesti nav emocionāla histērija. Viņi tīra Vāciju. Un viņi tīrīs pasauli. Man jātiek prom. Bet tagad es jūtos vēl sliktāk nekā no rīta. Kā es sevi ienīstu! Šī sūdainā augstprātība. Ar ko es atšķiros no viņiem? Es sevi ienīstu. Un tagad es sēžu un sevi žēloju. Es arī zinu, ko Gudsbergs nomurmināja. Pēc tam, kad viņš bija mēģinājis man parādīt manu gaišo pusi, viņš teica: gļēvulis. Jā. Un viņam ir taisnība. Tā vietā, lai brauktu un sameklētu vecomammu, tad atgrieztos Latvijā, aizbrauktu pie savas mūža mīlestības un dēla, kristu viņu priekšā ceļos un lūgtu viņiem atļauju dzīvot viņu mājas pagrabā, es sēžu un mēģinu raudāt, jo man ir sevis ļoti, ļoti, ļoti žēl.
  “Vecomamm,” es apsēdos pie viņas un uzrunāju viņu šai tik nepierastajā vārdā. “Vecomamm, es esmu tavs mazdēls. Ilze, tava meita, ir Latvijā. Es atbraucu pie tevis, jo tev mazliet nepieciešama palīdzība.”
  Meli, meli, meli, meli.
  Lai palīdzētu viņai ko? Viņa tāpat klīst kaut kādos tālos dārzos, laikā, kad viņai ir astoņpadsmit, viņa lēkšo uz zirga bez segliem un pavēl visiem sava tēva muižā. Un, lūk, kā es viņai palīdzēju. Lūk. Vēl izdrāzu viņas SS izpalīdzi, kura acīmredzot manī iemīlēsies. Varbūt pat iesēju viņā kādu jaunu ārieti.
  Es lēni atsāku elpot, iedarbinu motoru un izbraucu uz ceļa. Vairs nesnieg.
  Es braucu. Piebraucu pie cietuma.
  No būdiņas iznāk sargs formas tērpā un, ar rokas kustību apstādinājis manu mašīnu, prasa dokumentus. Es tos uzrādu. Vai viss kārtībā, es prasu, kad viņš vairākas reizes paskatās uz mani un atpakaļ uz pasi.
  “Uz kurieni jūs braucat?” viņš atbild ar pretjautājumu.
  Es nezinu, kāpēc, bet izstāstu patiesību.
  “Viņai ir astoņdesmit deviņi gadi. Viņai pieder tā māja otrpus ezeram un daudzas citas mājas. Viņai ir vecuma neprāts. Tik tālu jau viņa drošvien nebūtu varējusi atnākt. Bet, ja nu jūs viņu pamanāt, vai varētu par viņu parūpēties? Viņu sauc Johanna Krīdenere.”
  Es laikam ceru, ka vecmammas uzvārds atstās kādu iespaidu uz sargu. Neatstāj. Viņš joprojām uzlūko mani ar aizdomām, netic stāstītajam un, atdevis pasi, lūdz doties prom.
  Es braucu atpakaļ. Mašīna noripinās no galvenā ceļa, es pateicos Dievam, kuram neticu, ka novaldu mašīnu uz nelīdzenā ceļa, un piebraucu pie ezera. Es izkāpju un pieeju pie tā. Vējš atkal sāk nēsāt sniega vērpetes, ledus pie krasta ir pakusis. Ezers izskatās melns, par spīti tam, ka caur pelēkā nokrāsām paspīd arī kāda balta ledus ačele.
  Viņa tāpat tik tālu nebūtu varējusi atnākt, es sev saku. Ieskatos laivā, kas stāv krastā, dīvaini šķībi sagriezusies. Es pieliecos, lai apskatītu pleķi tās galvgalī. Tās ir asinis. Svaigas asinis. Ne daudz. Laiva arī mazliet smird pēc urīna. Es sāku nopietni uztraukties. Vai Johanna ir savainojusies? Es pagriežos ar muguru pret ezeru... Tad es viņu ieraugu.

Līdzīgās grāmatas:
Andra Manfelde
Dace Rukšāne
Juris Kronbergs
 
Māris Bērziņš
Gundega Repše
Nora Ikstena
 
Lauris Gundars
Dzintars Sodums
Māra Zālīte