Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Brīnišķīgā satura portāls. Sākums

Sākums parasti pakārtojas kādai aktualitātei, ietekmējas no attiecīgās telpas tābrīža stāvokļa.

Attiecīgā telpa brīdī, kad beidzot sāk darboties Brīnišķīgā satura portāls www.dgramata.lv, ir ievu aktīvās smaržas piegāzta kā tāda lielummānijveikalu neiztrūkstošā parfimēru galerija.

Attiecīgā telpa cepas vasarīgā tveicē, dažādu neoistu ķerstīšanā un ķerstīšanas apcerēšanā, un gaisā arvien asāk jūtamas vēlēšanu oktobra pirmās nakts tiesības.

Attiecīgā telpa atlaiž kautri vīpsnīgus tekstus par paviegla satura grāmatām, tomēr nekavējas pielikt savu sasvīdušo roku laju cienīgu tenku tiražēšanā.

Attiecīgā telpa ik pa laikam sparīgi diskutē par Dievu, bet ikdienā vīzdegunīgi vai bailīgi spraucas tam garām, galvu griežot uz otru pusi.

Attiecīgā telpa gaida uz brīnumu, kad rakstnieks tiks beidzot atbilstīgā godā celts, taču nesamanīgajā publicitātes laikmeta skrējienā nu jau vienā laidā klūp pār pašas izmētātiem paviršības, nemākulības un neorganizētības grābekļiem, tā arī netikdama ārup savas šaursētas brīvajos literatūras plašumos.

Attiecīgā telpa — man nav nekādu šaubu, ka tikai mēs paši to veidojam un esam par to atbildīgi. Attiecīgā telpa — tas ir mans, tavs, viņa, viņas darbs, ko darām pirmām kārtām tāpēc, ka nevaram to nedarīt.

Un nozīme šeit ir tikai uzstādījumam: kāpēc? Kāpēc mēs nevaram to nedarīt?

Naudas pēc? Pieņemu jūsu lūpu kaktiņus viegli saraucamies — kam sājā smaidā, kam pieticīgā nopūtā… Nesen godāts mūsu literatūras klasiķis man atrakstīja: “Mēs jau abi saprotam, ka miljonus ar grāmatiņām nopelnīt nevarēs. Es esmu gatavs riskēt. Kad saņemšu honorāru, nopirkšu rolsroisu un laidīšu uz Rivjēru.” Redzu viņa piemiegtās smīnīgās acis, to rakstot, un dziļo izpratni par lietām, kas tik svarīgas ir vairs tikai dažiem.

Nu jau vairs ne tikai sociologi, bet arī dažāda liberāluma pakāpes tirgus ekonomikas teorētiķi atklāti asiņaini cīkstās par to, kas tad īsti nosaka cilvēka izvēli strādāt/nestrādāt, pirkt/nepirkt, domāt/nedomāt, dzīvot/nedzīvot.

Arvien mazāk pārliecina tēze, ka dižie tirgus vārdi Pieprasījums un Piedāvājums nosaka lietu kārtību. Jā, tie nosaka ekonomikas ciklisko vai lēcienveida (par šo, starp citu, arī amizanti šķēpi tiek lauzti) attīstību, kas visviens ik pa laikam noved bedrē, bet — neba jau lietu kārtību.

Lai abi lielie P man piedod augstprātību, bet lietu kārtību tomēr nosaka gars. Gars, kurš gan ir mūsu vajadzība, gan nosaka mūsu vajadzības un vajadzīgumu. Mūžīgā čūska, kas rij savu asti.

Atklāts paliek vien jautājums par to, cik attīstīts, prasīgs, radošs ir šis gars.

Vai cilvēcīgus dzīves apstākļus tas saprot ar spogulīšiem, zvaniņiem un spožām stikla zīlītēm vai ar prāta funkcionēšanu, ko dod jauna zināšana, jauna ideja, nerimtīga domas attīstība?

Vai gars spēj just un radīt vai drīzāk šīs funkcijas vairs uztver tikai kā nepieciešamību atsaukties aicinājumam piezvanīt, lai izmantotu iespēju izmainīt seriāla varoņu likteņus? Ja gribat, lai notiek varoņu kāzas, – zvaniet pa šādu numuru; ja negribat – zvaniet pa šādu... Arī ja vien retu reizi nejauši ieslēdzat televizoru, nez vai neesat dzirdējis šādus piedāvājumus, tā ka visdrīzāk man te nevajag liecināt, ka tas nebūt nav infantils joks, tā ir šodienas realitāte – mūsu attiecīgā telpa.

Vai Brīnišķīgā satura portāls spēs te ko mainīt?

Nezinu.

Bet ir skaidrs, ka ne jau mainīšanas pēc mēs ko darām, bet gan tāpēc… pareizi, tāpēc, ka nevaram nedarīt.

20/05/2010