Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

DZEJAS DETEKTĪVI

Grāmata pievienota: 01.02.24
 
Apakšvirsraksts:
Kriminālspēle prozā un dzejā
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Autoru grupa "Tekstūra"
Lapaspušu skaits:
216
Platums:
145
Augstums:
205
Cena:
8.58 Eur
Izdošanas gads:
2024

“Autoru grupa “Tekstūra” pirmoreiz sanāca kopā 2019. gada maijā. Visnotaļ likumsakarīgi, ka agrāk vai vēlāk rodas kopdarbi. Savukārt šādas idejas nereti atnāk nejauši, kā tas notika ar šo asociatīvi ironisko, vienlaikus smeldzīgo un literārās dzīves atkailinošo tekstu DZEJAS DETEKTĪVI, kuru radījuši 13 autori (prozaiķe un 12 dzejnieki). Ir pat zināms kopdarba aizmetņa datums, proti, tā sākotne meklējama 2022. gada 14. oktobrī, kad “Tekstūras” ļaudīm tika reprezentēta tēma par detektīvžanru. Un, lūk, dzejas, prozas, ilustrācijas simbiozē ir radīts detektīvteksts, kura kriminālintrigu pamatā esam mēs visi – gan tu, lasītāj, gan mēs, autori, gan mazas nacionālās literatūras process kopumā.”
Sandra Ratniece

Grāmatas mākslinieki Jānis Esītis un Toms Kalninskis

Jūrpilsētas vēsturiskā centra kluso ielu labirintos Rakstu rezidence šorīt neiederīgi izcēlās teju kā uz putukrējuma tortes uzlikts marinēts tomāts. Visur miers un gaumība, tikai Rakstu rezidences logos deg šķībi greizas krāsainu spuldzīšu virtenes. Ziemassvētku lampiņas rudens rītā, kad visi pieklājīgi ļaudis devušies kādās ikdienas gaitās? Labi, labi, šajā rajonā pieļaujama arī mierpilna pārtikušas dzīves baudīšana iekštelpās, kā pienākas, uzsākot brīvdienas, bet stāsts nav par to. Līdz gadu mijai vēl krietns strēķis. Kādas spuldzīšu virtenes? Piedevām sēru maršs, kas uzmācīgi atkārtojās atkal un atkal, vāja, bet neizsīkstoša dūmu grīsts no skursteņa – tas viss šķita tik aizdomīgi, ka galu galā kāds bija ziņojis. Satraucošo informāciju saņēma gan vietējais policijas iecirknis, gan Tautas un kultūras attīstības ministrijas valsts sekretārs, jo Rakstu nams bija šīs iestādes aprūpē.
 Policijas inspektors Acīgais un ministrijas pilnvarotais plaša profila speciālists Bērziņš ieradās gandrīz vienlaikus. Acīgais atbrauca ar auto, bet Bērziņš atslāja kājām. Viņš dzīvoja pāris kvartālu attālumā, kur krustojumā satiekas bibliotēka, Jūrpilsētas dome, “Varietē Aretē” un baznīca.
 Acīgais aizdomīgi nopētīja pusmūža vīrieti, kurš, tikpat droši kā viņš, soļoja pa taciņu uz Rakstu nama vārtiņiem.
 – Labrīt! Es no policijas. Inspektors Acīgais. Jūs esat piederīgs šim namam?
 – Sveicināti! Man zvanīja no ministrijas. Esot izcēlušās kaut kādas nelielas nekārtības. Radoši cilvēki, jūs taču saprotat. Mēs paši visu varam noskaidrot, ja vajadzēs palīdzību, ziņosim.
 – Oi, nē, labāk uzreiz. Priekšniecībai jāatskaitās, kas te darās. Man šodienai vēl citi plāni, tāpēc labāk tagad, nekā vēlāk atkal braukt šurp.
 – Neuzdrošinos atrunāt. Ja iekšu lietu orgāni uzstāj, ko tur iebilst.
 – Jā, jums kultūra pa visām spraugām gāžas laukā. Re, briļļu nēzdodziņš jums, cienītais, izkrita.
 Tā rodas divu cilvēku savstarpējā nepatika. Uz līdzenas bruģa taciņas, pat līdz vārtiem netiekot.
 Rakstu mājas kamīnzāles pompozajā stūra dīvānā sēdēja pieci rezidenti. Izbiedētām, apjukušām acīm tie vērās abos atnācējos, kas, pieklājības labad pieklauvējuši, bet nesagaidījuši aicinājumu, droši klabināja soļus pa lamināta grīdu. Bērziņš, šķiet, pats sev iedalīja sliktā policista lomu, jo pirmais viņa darbs bija elektriskā pagarinātāja izraušana no kontaktligzdas. Vads aizvijās aiz dīvāna. Kas vēl tur atradās, palika noslēpums, bet ar pagarinātāja atsvabināšanu izbeidzās gan daudzo spuldzīšu mirgošana, gan sēru mūzika.
 Plaša profila kultūras darbinieks nepatikā savieba degunu, jo gaiss telpā bija smags un dūmakains. Uz nenokoptā galda, kamīna dzegas un etažeres rindām vien rēgojās izdegušu tējas svecīšu čaulas. Vakardienas aromāti šķita iesūkušies it visur, taču nodarboties ar vēdināšanu nenāca ne prātā. Tas novērstu domas, radītu izklaidību. Kā oficiālai personai pienākas, grāmatu drošības inspektors apsēdās vienīgajā koka krēslā, katram Rakstu mājas viesim veltīja korektu galvas mājienu, katram noburbulēja: – Bērziņš. No ministrijas.
 Īstenībā ierēdnis jutās mazliet samulsis. Rakstu mājā viņš bija pirmo reizi, jo nama administrācija vienmēr prezumēja vajadzību radīt labvēlīgus apstākļus radošam literārajam darbam un nekad neuzskatīja par vajadzīgu šurp aicināt ministrijas lektorus.
 Acīgais izvēlējās draudzīguma taktiku, centās smaidīt ne tikai ar muti, bet arī ar acu kaktiņiem, kā mācīja nesen apmeklētajos kursos. Acīgajam tikai pirms gada izdevās absolvēt Juridisko fakultāti un pēc divpadsmit gadu dienesta ceļu policijā pārkvalificēties par iecirkņa inspektoru. Viņš atsperīgā gaitā aši apstaigāja sēdošos, paspieda katram roku, uzkrītoši meklēja sev vietu, pats to atrada vienā no brīvajiem krēsliem pie kamīna, krekšķēdams iekārtojās sēžamajā, paslavēja noplukušo interjeru.
 – Oi, jums te ļoti smuki! Kā jau sapratāt – es no policijas. Kaimiņi ziņoja, ka te nav lāgā. Mūzika viņiem nepatīk, un tā tālāk. Bet es skatos, jums viss taču kārtībā, vai ne. Vismaz manā aspektā ir ok, acīm redzamu miesas bojājumu nevienam nav, lietu kārtība telpā nav izjaukta, bišķiņ piepīpēts un galdiņš mazliet kā pēc bohēmas, bet ir redzētas trakākas lietas. Redzu piecas glāzes, redzu piecus cilvēkus. Asins lāmas nekur nemanu, tātad kritušo nav. Ja kādam nodarīts morālais kaitējums, ziniet, – tas uz policiju neattiecas, tās ir civiltiesiskas attiecības, vērsieties tiesā. Nu, izskatās, ka es varu braukt mājās? Nepamatots izsaukums? Viltus trauksme? Piedosim līdzpilsoņiem viņu sociālo aktivitāti.
 Bērziņš labi uztvēra telpā valdošo noskaņu. Acīgā runas plūdiem nekāda atbalsta. Telpā nebija pārāk gaišs, tuvu cits citam sēdošo aprises saplūda vienā lielā veselumā vai, pareizāk sakot, vienā lielā pledā. Savīkšījušies Rakstu mājas zaļpelēkajās segās, tie pieci vērās policistā tā, it kā viņu priekšā uzstātos dzīvs Rainis. Bērziņš saprata, ka nekas te nav saprotams un tieši viņš varētu ieviest skaidrību.
 – Es atvainojos, bet palūgšu nopietnāk. Cilvēki ir satraukti, un, lai arī dzejnieki ir emocionāli ļaudis, bet pēc dzīvē gūtiem novērojumiem varu secināt, ka… Sūdu vairāk nekā piektajā gadā!
 Acīgais nesapratnē pavērās sarunas biedrā. Policistam nebija ne mazākās jausmas, ko nozīmē fakta konstatējums par piekto gadu. Acīgais bija dzimis 1989. gadā, un piektais gads viņam asociējās… Ne ar ko neasociējās. Inspektors zināja, ka Eiropas Savienībā Latvija iestājās 2004., ne 2005. Ja piektais gads kā kārtas skaitlis – arī nekādas jēgas. Pat kriminālajā žargonā “piektais gads”… Nē, Acīgajam nebija ne mazākās jausmas.
 – Jūs ko, mēģināt mani kaut kā apvainot? Es tas sūds? – Policists, nometis lāga puikas masku, draudīgi uzlūkoja Bērziņu.
 – Tiešām nezināt teicienu par piekto gadu? Manā jaunībā gan to lietoja visi. Vidēji izglītotam cilvēkam tomēr vajadzētu…
 Eksperts eleganti apklusa, visiem klātesošajiem likdams saprast, cik zems ir mūsdienu policijas darbinieku erudīcijas līmenis.
 – Kāds nogalināja dzejoli. Vakar.
 Balss bija klusa un izmisusi. Kurš to vispār teica? Neviens no pieciem pat nebija pakustējies. “Viš” ar piecām galvām – nodomāja Bērziņš.
 – Dzejolis, tas tāds uzvārds? Paga, jums ir līķis? Kur? – Acīgā balss kļuva spalga.
 – Man šķiet, ka dzejoli mēs vakar sagrābām kopā ar lapām. Kādā no melnajiem maisiem iekasījām. Pēcpusdienā. Un tos maisus vakar vakarā aizveda.
 Tā varēja būt sievietes balstiņa, viena no lielā pleda. Acīgajam tas bija vienalga.
 – Ko?! Jums kas te vakar noticis? Grupveida slepkavība? Ar līķa sadalīšanu?
 – Nē. Dzejolis sadega. Kopā ar pārējiem. Vēl jau tur kaut kas gruzd.
 Acīgais metās pie kamīna. Bezgaldaudzas melnpelēkas papīra plēksnes, citas jau pārvērtušās pelnos, pabiezā kārtā klāja kamīna kurtuves pamatni. Dažos biezākos papīra žūkšņos kusli gailēja ogles, pavīdēja pa baltam papīra fragmentam, uz kura varēja samanīt īsas vārdu rindas. Policists nervozi sagrāba krāsns kruķi, paurķēja nodeguļus. Uzšvirkstēja dzirksteļu spiets, mazas liesmiņas iekodās atlikušajās papīru skrandās. Aiz muguras atskanēja vārgs kunksts.
 – Tur sadega šīs vasaras mirklis… Ir priekšstats, ka debesis ir zilas. Bet saulrietā tās ir sarkanas un oranžas, zaļas un violetas. Naktī melnas. Man izdevās apturēt mirkli. Tagad atkal debesis ir tikai zilas.
 Acīgais pagriezās, meklējot mirkļu īpašnieku. Policists apžilbis samiedza acis. Logā krāšņi spīdēja rudens rīta saule, lielā pleda galvām apkārt blāzmoja zeltains oreols, tāpēc runātāju identificēt nebija iespējams. Sejas palika ēnā.
 – Kādos Dantes lokos tagad mans dzejolis? Kāpēc mēs slepkavojam savu dvēseli?
 – Es domāju, ka dzejolis no rīta vēl bija dzīvs. Dvaša bija.

Līdzīgās grāmatas:
15 balsis
Arnolds Auziņš
Nora Ikstena
 
Andris Zeibots
Niks Keivs
Dace Rībena
 
Kristīne Ulberga
Svens Kuzmins
Arvis Kolmanis