|
|
ALBATROSS
|
Grāmata pievienota: 22.10.25
|
|
|
|
Mazo romānu grāmatas ALBATROSS centrā likti trīs notikumi, kurus var aplūkot gan katru atsevišķi, gan visus kopā, tomēr tie saglabā autonomiju un nekļūst par roman fleuve. Neveiksmīga mākslinieka mēģinājums restartēt karjeru Londonā, kristiešu kruīza kuģa ienākšana Rīgas ostā vai kāda vienpatņa cīņa par “savu kaktiņu, savu stūrīti zemes” pie jūras — lai kāds būtu īsromāna sižets, to caurspriego dubulta ekspozīcija: šodienai klājas virsū pagātne, labie nodomi bruģē ceļu uz elli, bet nākotne slēpjas aiz iznīcības šķidrauta. Tomēr dzīves notikumus un metafiziskos impulsus Venters spēj gleznot viegliem, pat gaišiem triepieniem, sniedzot lasītājam dziļuma piesātinātu pēcgaršu.
“Visi Egīla Ventera varoņi ir mīlestības sāpināti. Viņi tik ļoti alkst būt mīlēti, ka, nonākuši dziņu pavadā, spēj pievilt un nodot, noklusēt un izvairīties, melot un mesties bezdibenī, līdz no cerētā ieguvuma paliek vienīgi atspīdums debesīs. Netverams, tāpat kā atbilde uz jautājumu — kādēļ mēs visam ļāvām tā notikt?”
Gundega Blumberga
Rakstnieks Egīls Venters (1964) ir vienpadsmit prozas grāmatu autors. Apgādā Dienas Grāmata jau iznākuši romāni RADIO LUXEMBOURG (2007) un MAINĪGĀ INTERVENCE (2012), par kuru Egīls Venters 2013. gadā saņēma Dzintara Soduma balvu par novatorismu literatūrā, kā arī tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai.
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
ELSTRIJAS GRĀMATU KLUBS
Lidosta. Kaut kas ir mainījies. Ryanair. 1989. gadā viņš ieradās Londonā no Maskavas. Tolaik viņam visa pasaule bija pie kājām. Kaut kas ir mainījies. Viņš lido ar boingu, ir Eiropas Savienības pilsonis, Padomju Savienība vairs nepastāv, viņam ir aizdusa, paaugstināts holesterīns, paplašinātas vēnas, slima prostata, slikta dzīvildzes prognoze, darbs, kurš viņu neinteresē, sieviete, kuru viņš nemīl, un nākotne, kuras nav.
Kaut kas tomēr NAV mainījies. Elstrija. Britus nav izpostījusi karu tūkstošgade. Kad viņš melnajā Londonas kebā brauc pa Hārtfordšīras ielu labirintu, tā šķiet mūžības liecība ar divstāvu mājām un tajos dzīvojošajiem britiem, kuri droši vien ir tie paši, kas toreiz, kad viņš Albionā ieradās pirmoreiz.
— Vai esat jau bijis Elstrijā? — jautā Laura. Viņa referente ir pilnlūpu mulate, kuras sejā cīnās rasu sadursme, kas ar neredzamu otu iezīmējusi viņas ādu tumšpelēkā tonī. Caffe` latte, rakstīts uz talona, kuru viņa tur zīmuļslaidajos pirkstos, kas beidzas ar magic red krāsas nagiem. Maksis uzmin viņas ādas noslēpumu: ceramic grey, arī viņa darba busam tehniskajā pasē rakstīts: keramiski pelēks.
Krāsas ir Makša Ahilleja papēdis; viņš nav daltoniķis, bet redze ignorē tumšos toņus, un tas ir iemesls, kāpēc viņš nekļuva par mākslas spīdekli. Tikai komēta. Un viņš nezināja par savu vainu, līdz nolēma iegūt auto tiesības. Jūs neatšķirat krāsu toņus, sausi un vienaldzīgi Mākslas akadēmijas studentam paziņo acu ārste, kad viņš citu pēc cita nesaskata zīmējumos paslēptos zvēriņus. Pēc gada viņš iemācās tos no galvas un autovadītāja tiesības iegūst, bet kaut kas ir mainījies un starp gleznām un māksliniekiem viņš jūtas kā krastā izsviests valis; neviens to neuzzina, bet viņš pārstāj zīmēt, pārstāj apmeklēt izstādes un jau pēc dažiem gadiem mākslinieku rautos kļūst svešinieks.
Kebs pabrauc garām olimpiskajam centram, un viņu sveicina mājas izmēra plakāts ar grandiozu zviedru ABBA četrotnes foto. — Vai jums patīk ABBA? — jautā kuratore; viņa ir nedaudz satraukta, kā piejaucēt šo Austrumeiropas savvaļas zvēru, kurš ģērbies nonēsātās biksēs un pārāk mazā žaketē, no viņa plūst spēcīgs smaržu un sviedru sajaukums, viņš ir tukls, nosvīdis un nerunīgs. — ABBA, — Maksis automātiski atkārto, un kārtējo reizi iestājas klusums. Laura iedomājas par preses konferenci, kurai pēc pusstundas jāsākas Elstrijas grāmatu klubā, un saprot, ka šoreiz viņai būs jāsaspringst.
— Vai jūs pazīstat Valteru? — Laura jautā.
— Protams, — Maksis atbild, — vai viņš ir šeit?
Pirms Laura pagūst ko teikt, viņi ir sasnieguši muižai līdzīgu divstāvu ēku, pie kuras Londonas taksometrs līgani apstājas. — Elstrijas grāmatu klubs, — paziņo Laura, viņi ir klāt.
***
— Paldies, Maksi, ka atradāt laiku pēc nogurdinošā lidojuma ierasties uz mūsu preses konferenci!
Smaids uz Makša lūpām paliek aizslēgts: desmit magnetizēti acu skatieni (kas ir šie cilvēki zālē?), preses konference beidzas tikpat ātri kā sākusies, jau rīt galvenais notikums — CAUR MILLENIUM UZ NĀKOTNI; Maksis nav viens prožektoru gaismā; pie autoru galda sēž trīs vai četri mākslinieciski nevērīgi tipi no Ungārijas, Polijas un Lietuvas un kāds no Londonas mākslas kritiķiem, kura vārds Maksim neko neizsaka; vai drīkstam jau pazust, Maksis jautā; Laura krata galvu. Tikt prom no šīs nereālās vietas; varbūt preses konference ir tikai hologramma, projekcija uz sapņu sienas, un viņš tūlīt pamodīsies? Tomēr šampanietis ir īsts tāpat kā viņa atvilnis un siera groziņi ir garšīgi un īsti, tāpat viņa izsalkums ir patiess. Maksim ir jāpūlas izlikties vienaldzīgam un piesātinātam. Smaidīt un iepazīties. Cilvēki, kurus viņš redz pirmo un pēdējo reizi. Vīrietis ar ūdens pudeli rokā šķiet pazīstams; vektoru mainījuši gadi un baltā krāsa matos, tomēr grumbas un maskēšanās tērpi netraucē ieskatīties laika labirintā.
VALTER?
Jautājums ir drīzāk palīdzības sauciens. Sirmgalvis ar ūdens pudeli rokā teatrāli savelk uzacis; mazais pārsteiguma teātris. Ja viņš ir šeit, tātad zina par Maksi.
— Priecājos tevi atkal redzēt, — Valters iesaucas. — Dzirdēju, ka rīt tev liela diena.
— Vecs stāsts. — Maksis iesmejas. — Nekā jauna.
Viņi ir kā saliņa britu okeānā — divi latvieši — un sarunājas citiem nesaprotamā valodā. Laura stāv līdzās un labvēlīgi smaida. Viņa piesaista Valtera uzmanību.
— Kas ir šī daiļā jaunkundze? — viņš jautā. Valters runā angliski ar akcentu, par spīti daudzajiem gadiem uz salas.
— Laura ir mana kuratore, — Maksis saka. — Vai atnāksiet uz prezentāciju?
— Nē, — Valters atgaiņājas, — rīt man jābūt vernisāžā. Esmu mecenāts. Atnāciet jūs arī, — viņš pievēršas Laurai, tad atkal Maksim: — Vai esi uzpindzelējis ko jaunu?
Nesagaidot atbildi, viņš kā uz burvja mājienu izvelk no kabatas vizītkarti un pasniedz Laurai.
— Starp citu, — viņš paziņo, — gribu jūs uzaicināt pie sevis mājās. Nebaidies, — viņš rūgti iesmejas un uzsit Maksim uz pleca, — toreiz tu neapskatījies manu sešpadsmitā gadsimta flāmu kolekciju.
Viņš apgriežas uz papēža kā vecs rūķis un prom ir. Tikai tagad Maksis pamana, cik Valters īstenībā ir mazs, tur nepalīdz augstpapēžu kurpes, bet viņam līdzās šo augumu starpību nejūt.
Pie durvīm Valters vēl pagriežas un uzsit knipi Makša virzienā: tikai neaizmirsti par mani!
— Vai jūs viņu sen pazīstat? — jautā Laura.
Maksis uzreiz neatbild. — Jā, — viņš beidzot saka. — Valters atbalstīja manu atrašanos Londonā 1989. gadā.
— Protams, — Laura novelk, un viņas skatienā tagad ir citāda interese par Maksi. — Valters šeit daudz ko finansē, — viņa stāsta. — Mākslas izstādes, operas. Viņu vienmēr aicina uz pirmizrādēm, bet latvietis nekad neierodas. Runā, ka viņam esot vērtīga mākslas kolekcija. Nelabvēļi apgalvo, ka tur ir daudz viltojumu. Galvaskausi, sveces, pulksteņi un tā tālāk. Vanitas. Nīderlande. Sešpadsmitais gadsimts.
Laura ieskatās Maksim acīs un parausta plecus. Valters ierodas no nekurienes un nemanāmi pazūd.
Saulriets debesīs ir zaļš. Elstrija guļ Makša priekšā kā divstāvu zaudētā paradīze, un saule riet aiz Londonas debesskrāpjiem. Dažreiz atkārtoti notikumi un nebijuši skati ir vairāk vērti par īstenību.
Maksis izvelk cigareti un aizsmēķē; Chesterfield dūms ir stiprs un īsts tāpat kā dzīve ap viņu šobrīd. Beidzot klāt ir taksis, un viņi ieņem vietas uz tā mīkstā dīvāna.
Līdzīgās grāmatas:
|
Ģirts Koknēvičs
|
|
|
Guntars Ceravs
|
|
|
Inga Gaile
|
|
| |
|
Ilze Jansone
|
|
|
Dace Rukšāne
|
|
|
Dace Rukšāne
|
|
| |
|
Imants Liepiņš
|
|
|
Virdžīnija Lejiņa
|
|
|
Lauris Bērziņš
|
|
| |
|
Aktuālās DG grāmatas
|
Egīls Venters
|
|
Ģirts Koknēvičs
|
|
Guntars Ceravs
|
|