Māra komunarkā pie dzejniekmeitenes Annas
Anna ir no tām, kurās acumirklī ieķeras. Visi, vienmēr un gandrīz uz visiem laikiem. Viņa pieder kaut kādai retai cilvēksugai, kuri ir pārdzīvojuši gadsimtus un palikuši gandrīz nemainīgi. Kaut kādi cilvēkbūšanas koda nesēji? Viņa paliks man atmiņā kā meitene, kura dzīvoklī ar superaugstajiem griestiem ir dzīvojusi vienmēr. Un dzīvos. Balsī to nesaku, lai nekļūtu smieklīga, paturu pie sevis. Ir gana daudz citu iemeslu, lai par mani pasmīnētu. Jā, arī tas, cik fiksi un krampīgi esmu pieķērusies Annas skaļajai mutei, izlēmīgajam skatienam, kaut kādai neticami asai un dzidrai skaidrībai, kas viņā mājo. Iepretim duļķēm manī, tā šķiet vērtīgākā lieta zem saules. Esmu krustenisks dadzītis viņas raibsvītrainajos brunčos un gribu tur palikt.
Tā es prātuļoju pa ceļam uz mājām gaišā sestdienas rītā. Es metu nelielu līkumu gar parku, iegriežos iekšā, te tas ir, liktenīgais soliņš. Jā, bet kā tas sākās? Ar ko es iesāktu savu stāstu Paulam? Man jābūt ļoti precīzai, izcili detalizētai, nekas manā stāstā nedrīkst iztrūkt vai tapt sagrozīts. Tā nebūt nebija tikai Anna vien, ko es satiku pirmo, tas ir, nebija pirmā, ko es satiku skaidrā prātā, jo pirms tam — mēnessnaktī — bija gan Anna, gan Augusts, gan…
“Labi, ir jāsāk no cita gala,” es mudīgi atbildētu Paulam, kurš šajā brīdī neizpratnē jau būtu sakrokojis krietnu pusi savas augstās pieres. Un stāstītu viņam visu pēc kārtas, lēnām un rūpīgi, tad viņš saprastu, ieraudzītu to, ko esmu sapratusi šajās nepilnās divās dienās. Apsēžos, un garāmgājējiem, parka kokiem, namiem otrpus ielai un debesu laukumiem starp ēku jumtiem cauri skatoties, es tēloju savu stāstu Paulam.
“Sākšu no mūsu šķiršanās parkā, Paul. Piedod, tas nebija tīšām, sanāca kaut kā pats no sevis — neapzināti. Jā, piekrītu, Paul, arī reibums, bet ne tikai. Tie pīlādži, Paul, tie aizķēra un parāva līdzi. Kāds tur vējš, kāda mēnessgaisma, kāds vēl tumšs spēks. Nekā tamlīdzīga! Dziesma ar labi stipriem vārdiem, tas viss. Kas notika?
Viņi gāja un dziedāja, es vilkos nopakaļ, līdz viens no viņiem, laikam tā bija Anna, cirtās apkārt pret mani.
— Vilksies pakaļ visu cauru nakti. Vai kā?
— Visu cauru vai kā, — manā vietā atbildēja viens no viņiem — Augusts.
— Paklau, iedod viņai iestrēbt, lai atsienas. — Annas spalgā balss nakts klusumā ievibrēja visu kvartālu.
— Eu, bet mēs tak esam pazīstami, ko?
Tas bija otrs, garākais, pat nezinu viņa vārdu. Viņam smirdēja elpa.
— Nezinu, diez vai… Šitādu ģīmi es atcerētos, — atcirtu diezgan droši. Viņi saskatījās, iesmējās. To mirkli es redzu, it kā tas būtu noticis nupat, tieši tagad. Anna paskatās uz Augustu, šis parausta plecus, iesmejas. Anna sāk smaidīt, tad smejas arī garais smakmutis.
— Tiešām neatceries? Nē, nu pēc konča, bīčā, pēc tam vēl kopā gājām pie šitā, nu…
— Pie rudā, vai? — muldu, pati sevi nepazīstu, bet trakoti gribu viņu aplauzt, lai Augusts ar Annu iesmejas vēlreiz.
— Skaidrs, pie rudā. Kā parasti.
Un te es smakmuti noķeru.
— Tā neesmu es… Jo es nezinu nekādus rudos!
— Neesi tu? — Garais tēlo izbrīnītu pamuļķi, tā ir viņa “pamatloma”, taču tad es to vēl nezinu, to man vēlāk pateiks Anna. — Tas ir kā? Kas tad tu esi?
— Kā jūs godāt, miss introverce? — Augusts pieliecas man tuvāk, skaistais ķēms, paņem manu delnu, noskūpsta. Viņiem tad bija kaut kāda īpaši smalka ņemšanās ar introvertumu, tāpēc šis vārds tika piesaukts bez savas jēgas.
— Pilna manis istabiņa — atmini nu, gudriniek! — Es cērtu pretī un saku to tā, ka jebkurš idiņš sajustu, saprastu, ka dāma ir, kā saka, iekritusi. Tad jau es vēl nezinu, ka Augusts ir kopā ar Annu. Un nezinu arī to, ka viņš man patīk — ne jau tā, kā bija paticis Edgars, bet tas lai paliek. Tā patikšana, Paul, ir daudz sarežģītāka būšana, nekā tad nojautu. Lai paliek, par to varbūt vēlāk.”
Nē, es neparko neļautu Paulam iespraukties ar kādu savu vērtējumu vai jautājumu. Bet viņš jau nemaz nemēģinātu, varu mierīgi turpināt.
“Kur mēs palikām, Paul? Jā, pie mana vārda.
— Pilna istabiņa, saki? — Garā smaka sitas man klāt, šis ir uz mani kā uzburts. — Tad jau būs Māra, ko? Klasiku mēs zinām un cienām! Nu, mums te šodien tādas kā svinības. Jo ir dzimis jauns…
— Jā, tu arī esi aicināta. — Augusts viņu apcērt pie saknes, un tālāk mēs kātojam kopā.
Es saku “kātojam”, jo tieši tā arī bija, Paul. Mēs nebijām vēl nogājuši ne kvartālu, kad man jau sita ciet elpojamo. Tik ātra bija viņu iešana, ar platuplatiem soļiem, kaut kādi ķekatnieki gatavie.
— Kur mēs bizojam? — prasu Augustam, bet šis tikai smaida. Pamāj man ar savu smalko dzejdarpirkstu un uzzibina baltus zobus. Kas viņi tādi, atnācēji? No kurienes, uz kurieni? Es prātuļoju, līdz mēs piestājam pie pelēkas akmens mājas, nezinu, kaut kur centrā.
Klusajā? Viss var būt, ka tiešām klusajā,” es atbildētu Paulam, kurš droši vien tagad prasītu pēc precīzāka vietas apraksta. “Adresi nepierakstīju, kluss gan bija tikai ārpusē. Tur iekšā, ak, mans mīļais Paulīti, tur bija nudien skaļi. Izturēts, gaumīgs troksnis, nekā lieka. Tur vispār nebija un nav nekā no liekā.
Kas? Nepazīsti mani? Un tomēr tā esmu es, aizvien vēl tava Māra.
Nepazīsti tāpēc, ka pagājušas gandrīz divas dienas. Tikai? Bet, Paul! Tas nav nekāds “tikai”, labi, lai iet, klausies stāstu par tām divi dieniņām. Varbūt vispirms uzdziedam par sērmūkšļiem?” es piedāvātu Paulam, viņš, protams, atteiktos, un tad nu man būtu jāstāsta tālāk. Viss pēc kārtas, no ceturtdienas nakts, nē, no agra piektdienas rīta.
“Zini, bet es tomēr sākšu ar tādām kā beigām. Tu man esi mīļš, Paul, un vienmēr esi bijis. Kā tāds pīlādzis, kas audzis pie mana nama loga. Cilvēks kādu laiku pat nevar apjēgt, cik ļoti no svara var būt tāds kociņš. Ļoti! Mīļš. Nē, Paul, nevis kā kaķēns, nevis kā jaunākais brālis,” es viņam iebilstu, varbūt pat pieliktu plaukstu šim pie zēnīgās mutes, “bet tieši kā koks, kas aug tepat un paliks tev blakus vienmēr. Vai tas ir mazāk nekā mīlēt brāli, mammu, Edgaru, Augustu, Annu? Kā tu domā?”
Jā, bet tās būtu mana stāsta beigas. Tas, ko esmu saķērusi, “sagrābstījusi”, kā teica Augusts, pie šiem. Bet tagad atpakaļ pie sākuma. “Lūk, mēs esam viņu dzīvoklī. Paul, tur ir vēl metru augstāki griesti nekā pie tevis!
— Agrāk esot bijusi komunalka, — man skaidro Anna. Vairākas ģimenes sadala vienu dzīvokli, un katrs tad tur ņemas savā istabā, šēro vannas istabu, virtuvi, un tā tālāk. No rītiem stāv rindā pie poda. Viņa saka, ka arī tagad faktiski te esot komunalka, tikai citāda, tāpēc nosvētījuši par komunarku. Nu, tipa, viena komūna, grupējums. Kad ienāc komunarkā, priekšā ir garš gaitenis, tāds, kur ar skritulenēm var ieskrieties. Tā galā — durvis uz ķēķi.
O my, Paul, kas par virtuvi! Tik liela kā puse mana dzīvokļa. Tad ir viena milzenīga istaba no koridora pa labi, tai pretī divas guļamtelpas, tad vēl viena mazāka istabele, kas esot lietojama rakstīšanai. Jā, un man tā šķiet, ka viņi tiešām tur sēž un raksta, Paul,” es teiktu klusākā noslēpumbalsī. Viņš pieliektos man tuvāk, manā atmiņas stāstā aizrauts.
“Dzejoļus, kaut kādus stāstus, nezinu, noveles, lugas, visu ko. Otrā gaiteņa pusē ir tualete un atsevišķa vannas istaba — tāda, kur varētu ienest šito solu,” es uzsistu ar dūri pa soliņa malu, kā to dara Anna, “un sasēsties vesels bars, un dzert kafiju, kamēr viens sēž vannā. Dziedādams.”
Nē, man tomēr būtu jāsaka — dziedādama, lai nav tā, ka runājam tikai par “viņiem”. Mēs taču arī tur esam, un Anna ir tā, kas visu to varzu savāc un pieskata. Tātad — sēž vannā dziedādama.
“Paul, tu gribi zināt, kas tur dzīvo? Visu laiku tikai viņa — Anna. Viņa saka, ka pārējais tabors nākot un ejot bez kādas kārtības un sistēmas. Augusts un garais smakmutis tur laikam iegāžas katru dienu, tad ir kādi trīs četri no Augusta aprindām, kas tur nāk vismaz reizi nedēļā, padzīvo kādas dienas un pazūd. Ir viens diezgan patruls apvēlies metālists, “nerrs” — tā viņu saukā garais, bet par to es tev vēlāk… Jā, un divas nenormāli, pārpasaulīgi, pilnīgi un fantastiski skaistas māsas. Arī dzejnieces. Vai rakstnieces. Kaut kas no tās operas. Varbūt māsīcas, jo līdzīgas viņas nav — viena ir neliela auguma, tāda lecīga, pašpārliecināta un pļāpīga, otra — garākā un vecākā — no ūdeni mutē ieņēmušo klusētāju sugas.
Viss bija tieši tā.” Es uzliktu roku Paulam uz pleca, pavilktu viņu sev tuvāk, blakus un teiktu: “Kā es tagad tev stāstu. Tikko mostos pēc nakts, no kuras neko daudz neatceros. Edgara pils, parks, dziesma, dejas tajā milzenīgajā istabā, koka dēļi čīkst zem zeķēm, man kājās ir vilnas zeķes ar sarkanu krusta zīmi sānos. Jā, Augustam tās kāds uzdāvinājis jaunā dzejoļu krājuma atvēršanā. To viņi šodien svin. Istabā ir tumšs, sveces satupinātas uz krāsns dzegas, parafīns tek lejup, bet nevienu tas nesatrauc. Nevienu te nekas nesatrauc. Viņi dzer vienīgi vīnu, es izdzeru tikai pāris glāzes, bet noreibstu neadekvāti. Iespējams, tas no visas šīs pārmaiņas, no mana pēkšņā lēciena pīlādžos.
Pienāk īsziņa no mammas, tobrīd mēs stājamies rindā, lai kopā lēktu polku, es izslēdzu telefonu. Un vairs nevaru ieslēgt atpakaļ. Mēs ar garo smēķējam pie atvērta loga, labi zinu, kas mani gaida mājās, skolā. Tad pienāk Anna, cieši aizver logu, un pilsēta paliek ārpusē, bet es — te. Nospriedu, re kā, nupat pie Edgara viens logu atrāva vaļā, tagad to aizkliņķē ciet.
Tālāko neatceros, bet, kad atkal atveru acis, esmu platā gultā, tādā kā vienādmalu četrstūris. Nesaprotu, kur esmu, no tālienes atskan Annas balss. Viņa runā ar Augustu. Tikai tad pamanu, ka guļamajā kvadrātā ir vēl kāds. Resnītis metālists, atplīsis ar visu savu netīro jaku. Lienot laukā no segām, pamanu, ka bikses šim ir kājās. Tas neko nepierāda, bet iepriecina. Paul, arī man viss ir, kā lai saka, viss joprojām ir mugurā, un es domāju — tagad jau diezgan droši zinu —, ka mēs tikai bijām izslēgušies vienā no komunarkas istabām, vienā kvadrātā, tas arī viss. Sagadīšanās, Paul.”
