Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Aivis un Teodors

Aivis ar Teodoru satikās Pēterburgā. Deviņdesmito gadu sākumā. Lai gan abi mācījās vienā augstskolā, viņu trajektorijas iesākumā nekrustojās. Katrs bija aizņemts ar savu dzīvi un cīnījās, kā nu prata. Abi apguva teātra mākslu. Aivis mācījās pavirši un pēc dabas bija aktīvs dzīves svinētājs, bet Teodors visā iekrampējās kā kuģa katastrofā cietušais glābšanas riņķī. Aivis vārīja ziepes, kavēja lekcijas un bezatbildīgi plivinājās kā tāda papagaiļa spalva caurvējā. Liekas, viņu no aktieriem neizmeta, tikai pateicoties iedzimtajam šarmam, jo tad, kad viņš uznāca uz skatuves, visi smējās un apbrīnoja kā mazu kaķēnu, kurš nokļuvis ekstremālos apstākļos. Klīda leģendas, ka viņš varētu konkurēt pat ar divgadīgu puišeli, kuram vannā iedots ziepju gabals. Tad, kad notika fakultātes patstāvīgo darbu skates, viņa kursabiedri pulcējās aizkulisēs, raustoties aizturētos smieklos. Smējās visi. Arī pasniedzēji.
 Teodors bija pilnīgs pretpols. Pāragri pieaudzis, izskatījās vecāks par saviem gadiem, apzinīgs. Mācījās režisūru pie viena no cienījamākiem teātra dižgariem Krievijā. Teodors Goldens perfekti runāja krievu valodā. Ieskaites lika uz pieciniekiem. Visu jau iepriekš bija izplānojis, salicis pa plauktiņiem. — Kārtības mīlestība, neatlaidība, punktualitāte un uzcītība teātra mākslai var nākt tikai pa labu, — sprieda viņa pedagogi, — gan jau viņa stahanovieša sindroms reiz pāries.
 Savukārt Aivis, kad iestājās teātra nodaļā, knapi spēja saprasties krievu sarunvalodā. Kā viņš bija izturējis milzīgo konkursu — astoņpadsmit uz vienu vietu —, tā arī palika noslēpums. Kad Aivim par to jautāja, viņš atteica, ka uzņemšanas komisija bija nogurusi no pārāk talantīgiem jauniešiem un noilgojusies pēc absolūta idiota. Diemžēl lielāku par Aivi nav spējuši atrast, jo meklēšana tad ieilgtu laikā un telpā ārpus Eirāzijas robežām.
 Aivis pēc dabas bija atvērts. Sabiedrības dvēsele. Valodas zināšana vai, pareizāk sakot, nezināšana viņu nemulsināja. Vai tad valoda bija vienīgais saziņas līdzeklis? Bija ķermenis, mīmika, žesti. Aivis vienlīdz labi sapratās ar studentiem no Zimbabves un Latīņamerikas, Krievijas un Ķīnas, Korejas un Bangladešas, Kazahstānas un Armēnijas. Liekas, viņš prata visas valodas, lai gan nevienu nepārzināja.
 Teodors īrēja meitas istabiņu Pēterburgas centrā kādā no komunaļņikiem. Dzīvoklis bija tikko atgūts, un, protams, tas bija bezcerīgi nolaists pritons ar septiņām istabām. To bija okupējuši studenti no dažādākajām Pītera augstskolām, kuri neregulāri maksāja meslus savam saimniekam. Teodors tika pieņemts ar noteikumu, ka viņš pildīs administratora pienākumus, tas ir, iedibinās kārtību šajā nolaistajā karalistē, ievāks naudu par dzīvokļa īri un noteiktā datumā veiks saimnieciskos aprēķinus. Parūpēsies par tekoša krāna, aizdambēta poda remontu, sabojātas elektroinstalācijas un durvju atslēgu nomaiņu. Vārdu sakot, uzturēs mazās komūnas dzīvotspēju, saimniecisko apriti, iekšējo kārtību un, ja būs nepieciešams, novērsīs problēmas ar namu pārvaldi un, dievs nedod, arī miliciju. Studenti viņu godāja par prorabu, bet Aivis kādā dzerstiņā viņu nosauca par Brāli Teodoru, un iesauka pielipa. Lai gan šo apzīmējumu viņi izrunāja, ironizējot par Teodora pienākumiem, tomēr ar zināmu cieņu.
 Sākumā pie padomju tradīcijām pieradušie bijušās impērijas pamatiedzīvotāji spirinājās pretī, mēģināja visādi novilcināt īres maksu, organizēja graujošus tusiņus, bet Teodors ātri ar to tika galā. Sasauca īrnieku sapulci un pasludināja republikas likvidāciju, nolasot klāt neesošā saimnieka ultimātu, kurā tika vēstīts, ka vietējais pritons nes tikai zaudējumus (kas, protams, nebija taisnība, bet kurš mākslinieks gan kaut ko sajēdz no reizrēķina?), tādēļ Brālis Teodors (saimnieka personā, jo tas ilgstoši uzturējās Amerikas Savienotajās Valstīs) ir tiesīgs šo banānu republiku likvidēt un rezidenci izīrēt kādam vietējam jaunbagātniekam, kurš jau gaida aiz durvīm kopā ar saviem rīkļurāvējiem. Protams, sekoja propadomiska sašutuma vētra, kuru Tedis noslāpēja pašā saknē ar skaitļiem, rēķiniem un milicijas ziņojumiem, kā arī naturālisma tradīcijās ieturētu namu pārvaldes soda sankciju bezkaislīgu aprakstu. Brēcēji pieklusa, un Teodors turpināja savu neiespējamo misiju. Atgādināja, ka, tikai pateicoties viņa diplomātiskajiem sakariem pašvaldības struktūrās un represīvajos orgānos, ir izdevies pierunāt emigrācijā esošo karali neatlaist savus vasaļus uz visām debesu pusēm.
 — Ar noteikumu!
 Vienkāršā tauta, kā stāstīja Aivis, esot sastingusi.
 — Kādi vēl noteikumi? — brēca patvaļas izlutinātie tatāru mongoļu pēcnācēji.
 — Ar noteikumu, ka tiek restrukturēta valsts iekārta un nekavējoties izveidota proletariāta diktatūra un labprātīgā emigrācijā esošais monarhs ieceļ Brāli Teodoru ģenerālsekretāra amatā, izsniedzot viņam neierobežotas pilnvaras. Visiem pavalstniekiem izbijušās karalistes teritorijā turpmāk bez ierunām jāpakļaujas vietējā diktatora un pārvaldnieka pieņemto likumu normām un prasībām.
 Tālāk esot sekojis saraksts ar vietējās likumdošanas direktīvām un soda sankcijām. Tedis esot izvilcis atsūtīto pilnvaru kā boļševiks mandātu no savas žaketes iekškabatas un pacēlis kā jaundibinātās varas vimpeli — tā teikt, viss saskaņots ar saimnieku un katram, kas vēlas turpināt savu nožēlojamo eksistenci šajā teritorijā, ir jāparaksta juridiskie noteikumi, kas pieprasa iepriekšējās pagaidu valdības bezierunu kapitulāciju.
 Tas esot noticis februārī. Pēterburgu tajā laikā bija piemeklējis pamatīgs sals un putenis. Kupenas līdz pirmā stāva logu rāmjiem. Dabas apstākļi bijuši tik ekstremāli, ka atgādināja Ļeņingradas blokādi, tādēļ izmisīgi meklējumi pēc jaunas dzīvesvietas bija pielīdzināmi suicīda aktam. Atlika divas iespējas — vai nu pakļauties drakoniskajiem likuma pantiem, vai arī sakravāt pauniņas un doties uz etnisko mītnes vietu, jo cerības nokļūt savas mācību iestādes pārpildītajās kopmītnēs bija pielīdzināmas nullei. Iespējamo repatriāciju pritona iedzīvotāji novērtēja kā globālu kataklizmu. Pēc šādas spožas Brāļa Teodora varas demonstrācijas lielākā pilsoņu daļa kurnēdama parakstījās zem likuma pantiem, kuru kopija svinīgi tika pienaglota pie virtuves sienas virs bijušā valsts padomnieka ozolkoka galda, iemīļotas vietas īrnieku savstarpējai komunikācijai un palielāka viesu pulka uzņemšanai. Visi gan rūca, lamājot Teodoru, bet satiekot draudzīgi sita uz pleca. Mīļā miera labad. Ar cerību, ka viss noklusīs un atgriezīsies ierastās sliedēs. Ne nu noklusa, nekā!
 Tas, savā ziņā, bija tāds kā reketiera darbs, bet Teodors neatlaidās un tika galā. Dzīvokļa saimnieks bija viņa kursa vadītāja draugs. Ebrejs, kurš pēc robežu atvēršanas bija izmantojis iespēju papildināt teorētiskās zināšanas dažādās ārzemju augstskolās, lieki nezaudējot laiku un izdevību, apprecējies ar krievu imigrantes atvasi un, piepalīdzot sievastēvam, iekārtojies kādā Ņujorkas augstskolā, kur pasniedza krievu teātra vēsturi. Tā viņš jau vairākus gadus apskaužamā pieticībā ar ģimeni līksmoja Ņujorkas Braitonbīčas apartamentos. Pēterburgā ieradās tikai reizi gadā, nostalģisku jūtu vadīts. Piedzērās, izraudājās, izrādīja savām meitām Pīteru un atkal kopā ar ģimeni devās labprātīgā emigrācijā, no kuras bija nolēmis neatgriezties. Pārdot dzīvokli? Vismaz pagaidām ne. Viņš prognozēja nekustamā īpašuma cenu kāpumu. Pilsētas centrs kotējās arī tajos gados, bet viņš nesteidzās izīrēt kādam jaunkrievam, jo ar jaunizceptajiem bagātniekiem nevarēja būt drošs. Tad labāk tur ļaut iemitināties nepieskaitāmam studentu bariņam, kurus pievalda kāda rīcībspējīga autoritāte.
 — Visu izšķir kadri, — trimdinieks pieturējās pie vecās iekārtas saukļa, un viņam bija taisnība. Tāds kadrs kā Teodors, kuru viņam ieteica jaunības draugs, bija īsts atradums. Savukārt iepriekšējais students, kura pienākumus tagad bija pārņēmis Brālis Teodors, jau bija piepildījis savu mūža sapni un ar bijušā pedagoga līdzdalību iemitinājies Ņujorkas pievārtē, asistējot kādā citā teātra augstskolā. Nenoliedzami, ka Teodoram šāda perspektīva rādījās vilinoša, tādēļ viņš bija nolēmis darīt visu, lai pārņemtu priekšgājēja stafeti. Diemžēl dzīve ienesa citas korekcijas.