Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Izcelšanās

Tālu Ziemeļlatvijā, Alūksnes puse Ziemeru pagastā (tolaik Valkas apriņķis), 19. gadsimta otrā pusē un 20. gadsimta sākumā risinājās notikumi, kas ieskicē Teodora Paulovica dzīves ceļa sākumu. Jaunsaimnieks igaunis, vārdā Jāns (Jaan Paulowitz), kurš 1871. gadā Helmes luterāņu baznīcā (Igaunijā) tika salaulāts ar Līzi Hercovu (Liis, dzim. Herzow), no Ziemeru barona fon Volfa iegādājās “Poliešu” mājas. Dzīvesbiedre no šīs pasaules šķīrās, atstājot dēlu Jāni un meitas Jūliannu (Juula, Jūla) un Emīliju (uzvārdā Kütle/Kitle), bet, tā kā saimniecībai bija vajadzīga sievietes roka, spītējot apkārtējo ļaužu skepsei, atraitnis nostājās visu priekšā un igauniski paziņoja: “Ma ei ole vana!” (“Es neesmu vecs!”) — un apprecējās otrreiz. Šajā laulībā piedzima dēls Augusts (1910. gadā), kam pēc diviem gadiem sekoja vēlākais mākslinieks Teodors. 1912. gadā Alūksnes pareizticīgo baznīcas dzimšanas reģistrā izdarīts ieraksts, kas liecina, ka 11. aprīlī, pēc vecā stila (24. aprīlī, pēc jaunā), Ziemeru pagastā pasaulē nācis Paulovics Teodors. Viņa tēvs Paulovics Jāns, Jāna dēls, ir “Ev. Luterticīgs” un māte Elizabete, Georga meita, (dzim. Evamois) — pareizticīga. Bijušie Krievijas pavalstnieki dzīvojuši Ziemeru pagastā. Miervaldis Paulovics stāstīja, ka tie esot bijuši labestīgi un godprātīgi cilvēki, ģimenē aizvien ticis uzsvērts, ka dzīvē galvenais ir būt godīgam. 

Izglītība

Apukalna (arī Apekalns; mūsdienu nosaukums: Opekalns) II pakāpes pamatskolas pedagoģiskā padome savulaik sniedza apliecinājumu, ka Teodors Paulovics ir ieguvis vispārējo izglītību Ziemeru pagasta Kaktiņu I pakāpes pamatskolā. Viņš mācījies Apukalna pamatskolā no 1925. gada līdz 1928. gada 2. jūnijam un beidzis pilnu (6 klašu) pamatskolas kursu. Jaunā cilvēka zināšanas ir bijušas izcilas reliģijā-ētikā un ģeogrāfijā (atzīme 5), pārējie priekšmeti kārtoti ar vērtējumu 4 un 3. Bez tam Teodors ir mācījies ar apmierinošām sekmēm rokdarbus (kokgriezumos un grāmatu siešanā). 

Profesijas izvēle

Domājot par profesiju, Teodors kopā ar brāli Augustu palikuši pie namdara amata, un labs treniņš bijis darbs pie pašu mājas celtniecības “Poliešos”. 1949. gadā Teodors saimniecību uzzīmējis pēc atmiņas. Ēka sastāvēja no vairākām daļām: tur vienkopus bija gan kūts, gan šķūnis, gan rija, gan dzīvojamā daļa. Vecā “Poliešu” māja bija savu dzīvi nokalpojusi, bez tam tur bija notikusi ugunsnelaime un atrasties kļuvis nedroši. Tāpēc 30. gadu vidū tika pieņemts lēmums celt jaunu.
 “Vectēvs saka, ka bija tvans un knapi izdzīvoja. Tā māja bija ļoti veca, no kokiem — tādas var redzēt tikai Brīvdabas muzejā. Tomēr, ja jau ir iespējas, tad cēla jaunas, ar lielākiem logiem. Veco māju nojauca, un tai vietā tad uzcēla lielo šķūni,” stāstīja Arvis Paulovičs. “Nolēma būvēt māju, jo vecajā Poliešu mājā manas mammas bērnībā esot ieres degušas, tā ka tur diezgan bailīgi bijis. Vecaistēvs [Teodora pusbrālis Jānis. — K. O.] droši vien gādāja materiālus, bet cēla Teodors ar Gustu,” papildina Gunta Salmiņa. Dažādos laikos Teodors iemiesojis abu portretus.
 Jaunās mājas celšanai sākumā bijuši pieaicināti strādnieki no malas. Saimes locekļi apgalvoja, ka būvnieki savus pienākumus veikuši nekvalitatīvi — sienā tika atklāts caurums, — un tādā veidā Gusts ar Tedi (kā viņus dēvēja ģimenē) tika izvēlēti par jaunās mājas celtniekiem.
 Par “Poliešu” mantinieku bijis izraudzīts vecākais dēls Jānis. Viņa mazmeita Gunta atceras: “Mūsu vectēvam bišku bēdas bijušas, jo tiem pusbrāļiem bija jāizmaksā mantojuma daļa. Teodoram viņš ir apmaksājis studijas. Vectēvs palika “Poliešos” par saimnieku. Bija kādi 30 hektāri zemes. Bet viņam jau arī bija liela ģimene ar daudz bērniem. Manu mammīti sauca Gaida. Viņa stāstīja, ka abi onkuļi (Teodors ar Augustu), tolaik vēl jauni puiši, esot viņu kaitinājuši un mēdījuši; bez tam vecākais brālis Laimonis vēl arī kniebis. Tad viņa skrējusi pie mammas sūdzēties, ka “Laimons mani nīb!”, bet vēlāk ar smaidu atcerējās: “Man jau bij bēdas, ka mani šitā.”” Jaunajā mājā viņi ievākušies, kad Gaidai bijuši trīs gadi.
 Rakstā šīs grāmatas pielikumā Ievas Paulovičas stāstījumā iespējams uzzināt par Teodora brāļa Augusta gaitām, kā arī par “Skuju” un “Jaunskuju” mājām, ar ko saistīti arī Teodora dzīves un ainavu glezniecības ceļi. 2023. gadā radinieka Jūlija mazdēls Raitis Evamois kādreizējo “Skuju” vietā uzstādīja piemiņas plāksni. Tajā ierakstīti vārdi:

“Cik mīļš un dārgs man Tēva nams,
cik labi man tur būt, cik labi būt…
un ļauties atmiņām,
kas mūžam neizzūd…”
/sena dziesma/ 

20. gs. pirmajā pusē šeit atradās mājas “Skujas”, kurās dzīvoja Evamois dzimta un arī viņu radinieks — gleznotājs Teodors Paulovics — mīlēja šeit būt un gleznot. 

“Tā nu paliek TICĪBA, CERĪBA un MĪLESTĪBA,
bet lielākā no tām ir MĪLESTĪBA.”
/1. Kor. 13.13/ 

Bez “Poliešiem” brāļi uzcēla vēl trīs ēkas Māriņkalnā un divstāvīgu ēku Alūksnē. Tagadējais “Poliešu” saimnieks Arvis Paulovičs stāstīja: “Arī kaimiņu mājā Teodors palīdzēja. Es nezinu, cik daudz iesaistījās. Zināms, ka sienas krāsoja. Un tad bija vienu sienu tādu kā ar pleķiem, tā mākslinieciski nokrāsojis. Bet tie lauku cilvēki jau to nesaprata. Toties meitenes jūsmoja: “Kaimiņos mākslinieks!”” Protams, abi būvnieki ņēma dalību arī lauku darbos un iekļāvās dzimtas ierastajā dzīves ritmā. No brīvvalsts laika saglabājies attēls, kur redzami laukstrādnieki atpūtas brīdī “Malteniekos”. Arī “Maltenieku” mājās Teodors bija darbojies kā namdaris.