Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

STRAUPES PILSKUNGI

Grāmata pievienota: 02.06.21
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Virdžīnija Lejiņa, Jānis Lejiņš
Lapaspušu skaits:
264
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
7.96 Eur
Izdošanas gads:
2021

Rakstnieks Jānis Lejiņš, latviešu literatūrā svarīgās un vērienīgās vēsturiskās triloģijas Zīmogs sarkanā vaskā autors, kopdarbā ar televīzijas režisori Virdžīniju Lejiņu, visu laiku populārākā TV seriāla Likteņa līdumnieki veidotāju, radījuši līdz asarām smieklīgu, brīžam aizkustinošu, tomēr kopumā itin skarbu detektīvparodiju — romānu par 21. gadsimta sākuma Latviju, tās labticīgiem darbarūķiem, kas brīžiem pārkvalificējas par piedzīvojumu meklētājiem (un arī atradējiem), veikliem, mazāk veikliem un pavisam neveiksmīgiem blēžiem, bīstamiem un gana agresīviem biznesmeņiem, kuru mahinācijas tālu pārsniedz Latvijas robežas. Autori krāšņi un precīzi izzīmē Latvijas sociālo un ģeopolitisko ainavu, kur galveno varoņu — grūtdieņu glābēju un blēžu tiesātāju — lomas tikušas bariņam alkohola izmocītu Straupes pilī ierīkotās dziedinātavas pacientu.
Guntis Berelis

Romāns tapis un grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu mērķprogrammā KultūrElpa

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Mēdz teikt, ka garas pastaigas svaigā gaisā esot ļoti veselīgas. Svaigā gaisa vasaras naktī netrūka. Pastaiga bija gara, taču par Valdiņa veselību torīt gan nevarēja teikt neko labu. Valdiņš bija apdullis, nosvīdis un slapjš līdz staklei, jo jauno dzīves ceļu bija sācis, sparīgi brienot pāri aizaugušai pļavai. Sirds dauzījās kā negudra, ellīgi slāpa, un no dziļām aizapziņas dzīlēm ik brīdi izpeldēja izmisis sauciens pēc vēsa aliņa. Taču Valdiņš negrasījās padoties.
  — Johaidī!
  Valdiņš pili, protams, bija redzējis — pa šoseju garām braucot, nekā īpaša, pils kā pils. Bet torīt, stāvot uz šaurā tiltiņa viņš jutās kā niecīgs kukainītis aizvēsturiska nezvēra priekšā.
  — Kāpēc tieši šeit? — Valdiņš sev vaicāja vārgā balstiņā.
  Tad, saņēmis visu vīra dūšu, viņš kokainām kājām paspēra vēl pāris soļus tuvāk, un briesmonis izauga vēl varenāks. Tieši pretī kā pavērta mute vīdēja tumša vārtu arka.
  — Varbūt tomēr Īrija? — tā pati balstiņa kaunīgi ierosināja.
  Kaklam žēli nokrakšķot, viņš atskatījās, miglainā iztēlē pārstaigāja šonakt noieto garo ceļu un saguma. Īrija bija vēl daudz, daudz tālāk, bet spēka vairs nebija nemaz.
  Saule tikko bija iekāpusi koku zemākajos zaros, kad Valdiņš ar čemodānu rokā un ģitāru plecā izgāja cauri tumšajai arkai. Pagalms bija tukšs un kluss, pa kreisi auga koki, bet labajā pusē slējās pils siena un tornis. Galvu atgāzt Valdiņš neriskēja, tomēr juta celtnes augstumu kā smagu un draudīgu ēnu uzguļamies pleciem, un gurdās kājas tikko spēja to visu noturēt.
  Valdiņš apmeta līkumu terasei un pagriezās gar stūri. Arī tur bija kluss un tukšs. Viņš devās tālāk, vēlreiz pagriezās un iekūlās citā arkā, aiz tās bija vēl viens pagalms un dīķis. To viņš bija jau redzējis un apjucis sāka vēl vienu loku. Visbeidzot viņš ieraudzīja pavērtas durvis un devās turp.
  Brīdi maldījies drēgnā gaitenī, viņš nokļuva gaišā un siltā telpā. Plauktos rindojās trauki, bet pie platas letes ar muguru pret durvīm rosījās maza un trausla sieviete baltā virsvalkā. Valdiņa gurdās smadzenes prātīgi nosprieda, ka šai telpai vajadzētu būt virtuvei. Taču viņš nebija redzējis tik sīku pavāri, tādēļ mazliet šaubījās. Valdiņš nokremšļojās un izmocīja čerkstošu labrītu.
  Tomēr viņš nebija kļūdījies — tā tiešām bija virtuve, un trauslā sieviete tiešām bija pavāre. Izdzirdusi troksni sev aiz muguras, viņa satrūkās un atskatījās pāri plecam.
  — Vai! Tas esat jūs! Labrīt, labrīt!
  Tikko vārītas kafijas smarža un siltums mazliet uzmundrināja sanīkušo Valdiņu, un viņš spēja pat pabrīnīties.
  — Es?
  Sieviete to, šķiet, nedzirdēja, viņa ar lielu nazi veikli grieza sīpolus.
  — Mirklīti, es pabeigšu šito. Droši lieciet instrumentus uz grīdas, tikko izmazgāju. Jau divdesmit gadus to daru, vienalga kož acis no pieres laukā. Cik jauki, ka jūs tik agri, bez siltā ūdens — tā mums ir katastrofa. Tūlīt pabeigšu, ieliešu jums kafiju, — viņa tērgavoja, lielais nazis ritmiski klaudzināja pret dēlīti, stūrī uz plauktiņa klusi skanēja radio.
  — Siltais ūdens? — Valdiņš turpināja dumji brīnīties.
  — Es atnācu… Mani sauc Valdis Cinītis… Valdiņš.
  — Jauki, bet es esmu Zinta. Re, cauri ir!
  Viņa sabēra katlā pēdējās sīpolu ripiņas, noskaloja lielo nazi, nomazgāja rokas un izskaloja acis. Valdiņš ar čemodānu pie kājas un ģitāru rokā pacietīgi gaidīja. Zinta noslaucīja rokas, izslaucīja acis, pagriezās pret vīrieti pie virtuves durvīm un sastinga.
  Valdiņš saprata, ka jāsāk vēlreiz.
  — Es atnācu… mani sauc…
  Pavāre viņu skarbi pārtrauca.
  — Jūs esat santehniķis? — viņa prasīja un vēlreiz nopētīja saburzīto stāvu slapjajās biksēs.
  — Es? — Valdiņš mulsi pārprasīja un pat gribēja atskatīties, vai kāds nestāv aiz muguras. Taču kakls torīt nebija piemērots tādām kustībām.
  — Kurš gan cits! Esat vai neesat santehniķis?
  Trauslās pavāres skarbums Valdiņu samulsināja vēl vairāk.
  — Es… jā… nē… — viņš murmulēja.
  — Varēsiet to salabot? — Zinta jautāja un pamāja uz boilera pusi pie virtuves iekšsienas.
  — To boileri?
  — Ak Dievs! — Zinta iesaucās un nopūtās. — Tas pirmais pļēgurs prasīja tieši tāpat. Divas dienas mainīja sildelementu, instrumenti izmētāti pa visu grīdu, pats tup kaktā un pukst, šim esot smags darbs un grūta dzīve! Nu atsūtījuši vēl vienu pļēguru!
  — Es — pļēgurs? — Valdiņš iebilda, saslējās un kā aizsargādamies pacēla ģitāru.
  — Jūs varbūt esat muzikants? Atbraucāt uz koncertu sešos no rīta? — Zinta ironiski vaicāja.
  — Jā… nē… es atnācu kājām…
  — Ā, tad gan.
  Saimnieces izsmieklu Valdiņš nesaprata. Viņa galvā valdīja pilnīgs juceklis, un viņš patiesi vairs nezināja, ko šeit meklē.
  — Varbūt tomēr salabosiet to boileri? — Zinta prasīja klusi dziestošā cerībā.
  Valdiņš paskatījās uz balto tvertni pie pretējās sienas un beidzot nolika ģitāru uz tuvākā ķeblīša.
  — Jāpamēģina, — viņš noteica un izvilka no kabatas savu universālo nazi.
  — Jums nav nekādu instrumentu?
  — Es taču esmu muzikants, — Valdiņš atņurdēja un devās pie boilera.
  — Pagaidiet! — Zinta iesaucās, — varbūt vispirms iedzersiet kafiju?
  Valdiņš mēmi un pateicīgi pamāja ar galvu. Kafija izžuvušai mutei tobrīd šķita tikpat iekārojama kā vēss aliņš. Krūzi viņš satvēra abām rokām kā bērns. Tas tomēr nelīdzēja, krūze trīcēja un sitās pret zobiem. Saimniece noraudzījās ar žēlu nicīgumu. Viņa tādus skatus bija redzējusi pārpārēm.
  Kafija bija karsta un stipra. Tā palīdzēja. Bet, kad mazliet atplaukušais Valdiņš pakāpās uz ķeblīša un atvāza nazī iemontēto skrūvgriezi, Zinta paķēra boilera kontaktdakšu, atkāpās un neizlaida to no rokām līdz pašām beigām.
  Stiprā kafija un iespēja kādam palīdzēt bija uzlabojušas Valdiņa miesas un gara stāvokli. Tiesa, rokas joprojām trīcēja, bet saimniece viņam aiz muguras to neredzēja. Vaina izrādījās pagalam vienkārša, kontaktu skrūves bija pavirši pievilktas, fāzes vads bija pārkarsis un pārlūzis. “Viens pļēgurs izlabo cita pļēgura haltūru,” Valdiņš sāji prātoja un pievilka arī pārējās kontaktu skrūves.
  Kad viņš nokāpa no ķeblīša, un saimniece bailīgi iesprauda kontaktdakšu ligzdā, sarkanā lampiņa boilera panelī iedegās un tūdaļ arī varēja dzirdēt klusu sīkšanu tvertnes vēderā.
  Saimniece ieveda Valdiņu lielā kabinetā ar augstiem griestiem, parketa grīdu, greznu krāsni un logiem dziļās nišās. Pie pretējās sienas aiz tumša galda sēdēja pusmūža vīrietis baltā virsvalkā. Valdiņš ar čemodānu un ģitāru rokās kautrīgi palika pie durvīm, bet Zinta aiztecēja pāri telpai.
  — Te mūsu glābējs, direktor, meistars ar zelta rokām, — viņa ziņoja un pamāja uz Valdiņa pusi. — Visu izdarīja ar nazi vien, un vēl muzikants, — trauslā sieviete brīnīdamies piebilda.
  Ārā ejot, Zinta Valdiņam vēl sirsnīgi uzsmaidīja.
  — Tas ir mūsu galvenais, dakteris Miltiņš, — viņa klusi un lepni noteica Valdiņam aiz muguras.
  Dakteris aicināja Valdiņu pie rakstāmgalda un norādīja uz krēslu sev iepretī. Valdiņš apsēdās, nolika nesamos uz grīdas un sakrampēja rokas. Miltiņš skatījās tieši uz tām.
  — Tā, — viņš daudznozīmīgi novilka, — meistars ar zelta rokām…
  — Es atnācu ārstēties, — Valdiņš beidzot sasparojās pateikt savas ierašanās īsto iemeslu.
  Dakteris atliecās, sakārtoja noslīdējušās brilles un tagad skatījās Valdiņam sejā.
  — Ārstēties? Tad jūs neesat santehniķis?
  — Nu vai zin ko… Viņa uzklupa kā vanags. Nāciet, nāciet… droši, droši… — Valdiņš diezgan veiksmīgi atdarināja Zintas balss intonāciju. — Jā, ārstēties! Man baigi vajag, — viņš izgrūda, izvilka no kabatas pasi un sažņaudza to trīcošajās rokās.
  — Cik dienas? — dakteris līdzjūtīgi prasīja.
  — Šoreiz tikai divas, bet citreiz…
  Miltiņš pamāja, ka sapratis.
  — Baigi gribas?
  — Baigi! — Valdiņš kaunīgi atzinās un sažņaudza pasi vēl krampjaināk. — Johaidī!
  — Nu, ar to mēs tiksim galā, par pārējo padomāsim rīt. Kas jums čemodānā?
  — Drēbes, — Valdiņš drūmi atbildēja, — es gribēju braukt uz Īriju strādāt.
  — Protams, protams, te katrs otrais iegriežas pa ceļam uz jaunu dzīvi, — dakteris Miltiņš labsirdīgi paskaidroja. — Labi, dodiet pasi.
  Viņš ieskatījās pasē, kaut ko pierakstīja bloknotā, tad atkal skatījās uz Valdiņu.
  — Nu, Valdi Cinīt, tagad būs jāatdod telefons.
  Valdiņš mazliet atliecās un apjucis blisinājās.
  — Tas jūsu paša drošības dēļ. Neuztraucieties, kad būsim jūs izskalojuši ar Straupes dzelteno un vairs baigi negribēsies, tad dabūsiet atpakaļ.
  Valdiņš vēl vilcinājās, bija arī mazliet baisi dzirdēt par skalošanu, bet kaut ko prasīt viņš neuzdrošinājās. Dakteris atkal saprata, viņš šādus skatus bija redzējis simtām reižu.
  — Jūs neesat nevienam teicis, ka nākat šurpu?
  — Nē, — Valdiņš nočukstēja.
  — Tad piezvaniet, ja reiz esat tik tālu sadūšojies.

Līdzīgās grāmatas:
Lauris Gundars
Ilze Jansone
Andris Zeibots
 
Nora Ikstena
Sandra Vensko
Gundega Repše
 
Džordžs Orvels
Jānis Einfelds
Andris Akmentiņš