Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

APVĀRSNIS

Grāmata pievienota: 27.05.24
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki ar atlokiem
Autors:
Zintis Sils
Lapaspušu skaits:
184
Platums:
150
Augstums:
210
Cena:
8.37 Eur
Izdošanas gads:
2024

Ar autora ilustrācijām

Zintis Sils (2002) ir Rīgas Stradiņa universitātes students, literatūras žurnāla STROIKA līdzdibinātājs un prozas redaktors. Par lugu “Pēdējais Kursenieks” apbalvots Latvijas jauniešu teātru festivālā. Zinta Sila darbi iepriekš publicēti žurnālā Punctum.

Iespiests starp formu un bezgalību, jūras krastā stāv Družciems. Tikai padsmit kilometru tālāk, sajaucot kopā imperiālo arhitektūru un hruščovku paģīšus, atrodas klusa postpadomju kūrortpilsēta Pauguri. “Apvārsnis” ietver astoņus stāstus; katrs no tiem pievēršas citam piejūras eksistences aspektam, sākot no pipariņu dzerošām zivju vecenēm un beidzot ar reformācijas perioda hermētiķu atstāto mantojumu Ziemeļaustrumeiropas krastos. Grāmatā kopā savijas vairāku desmitu personāžu piedzīvotais, pastāvīgi papildinot citam citu. Tajā sava vieta ir gan sešpadsmitgadniekam, kurš vasarā mazgā traukus grilbārā “Haizivs” un interesējas par vēdisko kultūru, gan policijas izmeklētājam Rittem, kurš Družciemā ierodas atrisināt noslīkušā Briķa mistēriju. Kā meditācija uz bezgalību grāmatā atklājas saskarsme ar nāvi, jūru, mīlestību, sapņiem un halucinācijām, nojaucot robežu starp iztēli un realitāti.

“Jo ilgāk dzīvoju šai dīvainajā pasaulē, jo vairāk nostiprinos pārliecībā, ka gandrīz zem visa acīmredzamā un ikdienišķā slēpjas kas vēl — kaut kas haotisks, nevaldāms un tomēr jēgpilns, varbūt pat pielīdzināms brīnumam. Citiem vārdiem sakot, “zem asfalta ir pludmale”. Zintis Sils šo slepeno pludmali prot ne tikai saredzēt, bet arī izstāstīt asprātīgi un skaidri. Pat ja tās iemītnieki ikdienā šķiet nemanāmi, pēc “Apvāršņa” izlasīšanas tie iekārtojas atmiņā uz palikšanu.”
Svens Kuzmins, rakstnieks

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

PAVĒLE 83

Es nezinu, vai tā bija bērnības nostalģija vai adrenalīna trūkums organismā, kas todien lika man un Kārlim ieslīdēt bijušā kolhoza “Bura” teritorijā. Pie galvenās ieejas vēlīnā augusta saule kapāja izbijušo policijas seržantu Lakovski, kas bija atlūzis sargposteņa krēslā, un blakus, it kā parodējot sava saimnieka vaibstus, šņākuļoja novecojis pitbuls. Mēs bijām izlīduši caur visiem ciema bērniem zināmu caurumu žoga dienvidu pusē. Visticamāk, to zināja arī Lakovskis, kas sagrauto kolhozu apsargāja jau kopš neveiksmīgā iekšlietu dienesta beigām. Tomēr galu galā Družciema pamatskolas skolēnu neapturamā vēlme tur ielīst, un, piemēram, apmētāt retos logus ar akmeņiem, nodrošināja to, ka apsargs Lakovskis bija vairāk nepieciešams nekā lieks.
 Cehs, kuru dēvēja arī par saldētavu, atradās plaša betonēta lauka vidū, aptuveni trīssimt pēdu no jūras krasta. Vietā, kur beidzās uzlietais segums, sākās plaša pļava, ko izcakoja nelieli smilšu pauguri. Tie, šeit netraucēti kā apauguši un guļoši troļļi, dusēja kopš arheoloģijas un mitoloģijas profesora Skulmes izrakumiem divdesmit sešus gadus iepriekš. Vienā no tiem uzrāpāmies arī mēs.
 Otrpus kārklu rindām klusa un neizzināma gulēja jūra. Retie zāles stiebri un pīlādži, kuri uzdrošinājās saknes dzīt baltajā, graudainajā augsnē, bija tiktāl novājējuši, ka Družciema pludmale ar blakus sedumu atgādināja slāpju izraisītu vīziju Centrālāfrikas tuksnesī. Nebija lijis vairākas nedēļas, un gaisa visuresošais smagums likās iespiedis apkārtējos iedzīvotājus pagrabos un vasarnīcās, kur tie kā no gaismas bēgoši kurmji bija salīduši vēsākajos un tumšākajos stūros.
 Mēs ar Kārli sēdējām paugura virsotnē, lēni malkojot uzkarsušo alu un ļaujot neiecietīgajiem stariem grumbot mūsu sejas ādu. Šī bija pirmā tikšanās ilgākā laika periodā, jo lielāko daļu vasaras Kārlis pavadīja, strādājot metropolē un Družciemā iegriežoties tikai veiksmīgas sakritību sērijas gadījumā. Acis samieguši, mēs vērojām, kā jūras vēji periodiski saceļ baltus virpuļus, pēcāk tos nevīžīgi triecot pret saldētavas sienām. Kārlis no krūšu kabatas izvilka saburzītu marļiku paku.
 — Nu, fujak, tu neesi domājis izvākties no ciema? Ķip, kad sāksi studēt — vari kojās padzīvot vismaz. Ta es neko nesaku, bet šeit reāli nav ko darīt. Vai arī uz Pauguriem pārvākties. Ir safe pa vasarām nedaudz atpūsties, bet savādāk diezgan bezcerīgi, ja godīgi. Metropolē vienmēr var atrast kādu, ar ko iziet ārā, kaut kādu spotiņu, kur pasēdēt. Es mazliet nesaprotu, kā jūs abi ar Kristiānu te ar tām četrām kafejnīcām un biljarda zāli izdzīvojat. Viņas pat ziemā nestrādā.
 Es īsti nezināju, ko atbildēt. Sava taisnība, protams, manam draugam bija.
 — Vismaz naktīs varam durvis neslēgt ciet. Zaglis arī šeit tikai viens. Ja kaut kas pazūd, uzreiz zini, pie kā iet.
 Šāda atbilde Kārli apmierināja, un viņš ievilka sīvo golda dūmu. Mēs atkal pavērāmies uz drūpošo graustu. Lai arī diena bija skaista un satikšanās īpaša, jebkurš novērotājs pamanītu, ka mums acu kaktiņos lēnīgi iezogas skumjas — Kārļa izklaides un dzīvesprieka pilno dzīvesveidu pēdējo gadu bija saraustījušas trīspadsmit stundu garas darbadienas, savukārt manas bērnības idillisko ciema ainavu centās saēst pieaugošais dzīves straujums un tās nepiedodošais ritms. Arī durvis bija kļuvušas biezākas un smagākas nekā agrāk.
 — Zini, man nav ne mazākās nojausmas, ko pēc teķa darīt. Tev tur biši vieglāk, tagad pēc videnes uzreiz uz universitāti mauksi. Parakstīji jau dokumentus, un ir chill. Es biju domājis pie mammas sākumā strādāt, bet pēc pavasara brīvlaika vairs galīgi nevelk. Nez kur es to praksi vispār iešu.
 Pirmo reizi dzīvē es Kārļa balsī dzirdēju šaubas par nākotni. Tas bija saprotams. Vēl jo vairāk, es melotu, ja teiktu, ka nejūtos līdzīgi. Es gan biju uzņemts universitātē, tomēr nepameta sajūta, ka kaut kā manā plānā trūka. Vai es biju izvēlējies pareizo ceļu? Kā tas būs — lielāko daļu nedēļas pavadīt metropolē? Mācīties Kolneļos bija viena lieta, pavisam cita — lielākajā valsts pilsētā. Mēs sapīpējām. Vēl brīdi uzkavējušies atmiņās par bērnības piedzīvojumiem ceha telpās, mēs izlīdām caur žogu un paņēmām krūmos noslēptos divriteņus. Bija laiks pavadīt draugu uz viņa vasaras mitekli.
 Riepas mērķtiecīgi dūca, laužot asfalta pilno distanci starp mums un mājām. Vecas sievietes, no kurām dvesa pēc kūpinātām zivīm, drūmi sēdēja zem nolupušu dēļu jumtiņiem un vērās šosejas virzienā. Pieturā sēdēja daži nemirstīgie pudeles brāļi, kuri, kā likās, nebija izkustējušies kopš manas bērnības. Pamatskolas nožogojuma durstīgajā zālē skraidelēja aprūpes centra bērni, kam bija laimējies vasaru pavadīt nometnē pie jūras. Nosauļojušies un vasarraibumu izpunktoti, ceturtklasnieki tina bambusa makšķeres. Tas bija mans ciems. Sveķu malkas, trīsgraudnieka un trūdošu zvejaslaivu piesūcināts. Bet mans.
 Asfalta segums padevās brūnganai meža smiltij, un starp kokiem dusošās mājas lēnām pazuda skatam, smagi noslīkstot zaļganajā priežu masā. Mēs turpinājām traukties pa skujaino ceļu, kas kā pelēcīgs biezenis savērpās ap nodilušajām gumijas riepām, cenšoties tās ieraut un paturēt savā karstajā satvērienā kaut mirkli ilgāk. Pēc pāris minūtēm skatam pavērās pudurī saaugušas mājas, kas cita no citas norobežojās ar cieši sanaglotiem dēļu žogiem.
 Kārļa vecvecāku māja atradās nevis ciema centrā, bet gan vairākas jūdzes tālāk, blakus pieturai “Telšu pilsētiņa”. Ceļš uz to veda garām zivju tirgum un pamatskolai, īsu brīdi sekojot Lauču šosejai, pēcāk iestiepjoties mežā netālu no agrākās lapsu fermas un galu galā izbeidzoties tieši pirms pamestās padomju raķešu bāzes.
 Kādreiz Družciema mežā bija dislocēts 150. zenītraķešu brigādes 7. bataljons. Piejūras mežu vagoja šabloniskie S-125 palaišanas sistēmu vaļņi, kuri no satelīta izskatījās pēc riņķveida fraktāļiem. Tajos bija ieraktas cilindriskas betona konstrukcijas, kas atgādināja milzīgus aku grodus un bija paredzētas rezerves raķešu glabāšanai. Pašā centrā atradās daži veci angāri un, kā ciemā baumoja, ieeja vairākus metrus dziļā atombunkurā.
 Lai gan arī bērnībā mēs izložņājām visas Družciema stroikas un pamestos meža ceļus, parasti, tāpat kā priežu saknes, mēs spītīgi izvairījāmies no uzbērumus šķeļošajiem raķešu tuneļiem. Pēdējais bāzes komandieris, apakšpulkvedis Ņikandrovs, bija licis aizmetināt ieeju bunkurā, savukārt degvielu un zenītraķešu sastāvdaļas paklusām notirgojis Eritrejas partizānu grupām. Gandrīz visa infrastruktūra tika vai nu izvesta, vai sagriezta metāllūžņos, un kopš tā laika par galvenajiem vaļņu iedzīvotājiem kļuva heroīna lietotāji.
 Papildus tam, ap armijas daļu bija apvijies ciema folkloras plīvurs. Piemēram, kādā rudens naktī braucot mājas no netālās peldvietas, Edžus aiz muguras bija novērojis sarkanīgu acu pāri aptuveni divu metru augstumā, kas viņam neatlaidīgi sekoja līdz pat Telšu pilsētiņas pieturai. Savukārt Kristiāna ome, dodoties sēņot, reiz netīšām esot pieredzējusi, kā raķešu šahtu uzbērumi paveras acu priekšā.
 Nav brīnums, ka šādu apstākļu kopums kairināja mūsu desmitgadīgos prātus un bijusī bāze mums iztēlē iespiedās kā aizliegta un šausmu pilna karaļvalsts. Manas vienīgās skaidrās atmiņas par to bija no jaunsardzes nodarbības, kurā ar karti un kompasu rokās mēs pa pāriem izstaigājām gandrīz visu Družciemu. Kāds puika, kurš tolaik mācījās ar mums, bet neilgi pēc tam pārcēlās uz Grunti, netīšām noklīda un iemaldījās starp aizsargvaļņiem. Kad mēs viņu atkal sastapām uz netālās stigas, vienīgais, ko viņš klusi pie sevis atkārtoja, vecajām dzeloņdrātīm drebot fonā, bija “azimuts, azimuts, azimuts”. Kopš tā laika visi viņu iesauca par Azimutu, kamēr pats cietējs vairs nekad nevēlējās redzēt sarkano ziemeļu bultiņu.

Līdzīgās grāmatas:
Gundega Repše
Aldis Bukšs
15 balsis
 
Arnolds Auziņš
Autoru grupa "Tekstūra"
Nora Ikstena
 
Andris Zeibots
Niks Keivs
Dace Rībena