Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

ŠAUBAS

Grāmata pievienota: 26.07.21
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Osvalds Zebris
Lapaspušu skaits:
176
Platums:
145
Augstums:
205
Cena:
5.30 Eur
Izdošanas gads:
2021

“Stāstu krājums ŠAUBAS ir veltījumi dažiem man tuviem dzejniekiem, rakstniekiem un viņu tekstiem. Tie nav klasiķu stilistiski atdarinājumi vai viņu darbos skarto tēmu turpinājumi, bet šo tekstu atbalsošanās manējos. Desmit stāstu — veltījumu — kopsaucējs ir šaubas, jo man tas ir bijis un ir izšķiroši nozīmīgs stāvoklis rakstīšanā.”
Osvalds Zebris

Osvalds Zebris ir piecu grāmatu autors. Par stāstu krājumu BRĪVĪBAS TĪKLOS (J. Rozes apgāds, 2010) saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu. Krājums ir tulkots itāļu un angļu valodā, izdots Itālijā. Romāni KOKA NAMA ĻAUDIS (Dienas Grāmata, 2013) un GAIĻU KALNA ĒNĀ (Dienas Grāmata, 2014) ir nominēti Latvijas Literatūras gada balvai. Romāns GAIĻU KALNA ĒNĀ, kas izdots vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts, vēsta par 1905. gada norisēm Rīgā un topošajā Latvijā. 2017. gadā tas saņēma ES Literatūras balvu, romāns izdots astoņās Eiropas valstīs. Romāns MĀRA (Dienas Grāmata, 2019) vēsta par drosmes izšķirošo nozīmi jauna cilvēka pieaugšanā un vispār — cilvēka tapšanā.

Stāstu krājums tapis un grāmatā izdots ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu 2021. gada mērķprogrammā KultūrElpa

Vāka ilustrācija Roberts Zitmanis

Jāņa Esīša vāku datorgrafiskā apstrāde

Istaba ir piečurāta

Veltīts Rainera Marijas Rilkes “Maltes Laurida Briges piezīmēm”

Es mācos skatīties. Es nezinu, kā tas notiek, bet
viss iespiežas aizvien dziļāk manī un nepaliek
vairs tur, kur senāk vienmēr būtu sasniedzis
mērķi. Manī ir kas iekšējs, par ko pats neko
nezinu. Es nezinu, kas tur norisinās.
R. M. Rilke

Vasīlijs pamodās galīgi nosvīdis. Kreisā roka bija notirpusi, pirmajā brīdī šķita, ka zem vēdera ir salocījusies viņa labā kāja, bet otra roka vispār ir izgaisusi. Tomēr pamodās viņš deguna dēļ — tas neganti niezēja. Acumirklī gan Vasīlijs nevarēja aptvert, kas viņam niez un vai maz niez un kas notiek ar viņa snuķi, taču apjukums drīz vien izgaisa, un viņš ņēmās ar labās rokas biezajiem nagiem sparīgi kasīt degunu. Jā, un tieši tad apjēdza, ka ir pagalam nosvīdis.
 Seja, plānie mati, pleciņi, bumbierīgais vēders un platais dibens — viss bija caur un cauri slapjš. Vasīlijs pacēlās pussēdus, lai aizsniegtos līdz kājām, arī tās bija no vienas vietas kā siltā pienā izmērcētas. Pelēkajā rīta gaismiņā viņš blenza uz līkajiem kāju nagiem, un Vasīlijam pirmo reizi mūžā šķita, ka šīs nav viņa kājas, nav viņa nagi, nav viņa sviedri, ka šis vispār nav viņš pats.

— Neritīgs. Vairs tas neesu es, — viņš klusi nomurmināja, tad atkārtoja skaļāk un trešo reizi jau pavisam spalgi: — Neesu es!

Notirpušo roku durstīja adatiņas, Vasīlijs to pielika pie mitrās pieres, aptaustīja ausi un viegli pieskārās acij. Viņš nepazina nedz savu balsi, nedz ausi, nedz aci. Nosvīdušais ķermenis bija tik nepazīstams, ka to varētu dēvēt par svešķermenību visā tās atsvešinātības pilnībā.

— Neritīgs. Kas tas ir? — svešķermenis klukstēja un meklēja, kur varētu paspoguļoties.
 Tādas vietas pelēkajā istabā vairs nebija — brūnais trimo nez kāpēc bija pagriezts pret logu, uz tā dibenpuses ar krītu bija uzšņāps dzeltens krusts.
 — Prece pārbaudīta, atzīmēta kā ritīga, — ķermenis svepstēja, ar visām varītēm pretodamies tieksmei traktēt krustu kā simbolu, spoguļa aizgriešanos kā zīmi un visu šā rīta situāciju kā metaforu. — Es to neparko netraktēšu šādā, metaforiskā diskursā. — Vasīlijs ar šausmām apķērās, ka nedomā savas domas, ka nespēj tās nedz izsekot, nedz aptvert. — Iespējams, tikai ilūzija… varbūt, ka mūsu pieņēmums par sevi pašu ir beidzis pastāvēt, zvīņas ir kritušas, tie esam īstie mēs, — svešķermenis turpināja urķēt domas, kā vien pats gribēja. — Kā pats gribēja? Kurš gribēja?
 Tas piesūcās Vasīlija paša domai kā dēle.
 — Nē, nedomā par dēlēm, no dieva puses, neesi takš tik banāls! Šādā situācijā, kad esi pamodies sasvīdis un nespēj sevi saskatīt spogulī, dēle nudien nav piemērots salīdzinājums. Runa te drīzāk ir par čūsku, kura rij pati savu asti. Kas? Takš.

Vasīlijam bija sākusi drebēt labā roka, un viņš juta, ka, ja mēģinās runāt, balss nerezonēs, un pats runāšanas mēģinājums izsauks zoda trīsēšanu, mēles izkāršanos un nekontrolējamu siekalošanos. No dziļumiem viņš izlaida krietnas gāzes un acumirklī juta, ka matracis zem viņa sēžamvietas kļūst mitrs, tad pamatīgi slapjš, nāca dzirdama pilēšana, tecēšana, izklausījās, ka šķidrums kā no krāna gāžas uz nekrāsotās grīdas.
 Takš, takš, pakš.
 Istabā skanēja viena vienīga pakšķēšana, urdzēšana, viļņošanās un guldzēšana, liekajam šķidrumam pa grīdas dēļu šķirbām, gar grīdlīstēm aizplūstot tālāk. Bija grūti noticēt, ka viņš spēj urinēt tik ilgi un bagātīgi, viņam prātā tobrīd gozējās tikai viens trekns vārds — “galoni”. Daudzi galoni varētu tikt piepildīti ar viņa šķidrumu, taču netika vis, jo viss brīvi tecēja lejup, — istaba bija pilnībā un absolūti piečurāta.
 Vasīlijs sajuta urīna smaku, uz brīdi no viņa atkāpās vārds “galoni”, tā vietā jau stājās cits — “vainīgs”.

— Mēs reaģējam nevis uz realitāti, bet uz mūsu spriedumu par realitāti. Mēs esam iestrēguši tavā trimo, — svešķermenis turpināja uzbāzties ar prātulām, kas Vasīlijam derdzās, kā saka, dabiski riebjas. — Viņš vairs neredz krāsas, tikai melnu un baltu vien, — tas turpināja, pārejot uz nosodoši apsūdzošu toni un sākot vērtēt Vasīliju, kā saka, no malas.
 Vasīlijs būtu gan pateicis, taču nespēja, būtu gan padomājis, taču nevarēja. Noslēdzošais, ko viņš šajā brīdī jauta, ka punktu paša atlūzām ir pielikusi vārda “vainīgs” iedomāšanās. Vārds ir viņu neatgriezeniski un galīgi nosmacējis spilvenā ar dzeltenīgi izgulētu paura iedobi viducī, noslīcinājis paša mīzalos, kas viļņojās ap gultu kā jauna atteka no likteņupes kaut kur ārā aiz loga, lejā.

— Viņš, tas garais Egons, tomēr ir nelietis. Mums neesot pārliecināšanas spēju… Tas ceļoties no mazvērtības. Aptaurētais donžuāns, kuru interesē tikai viens.
 Svešais bija pārņēmis Vasīliju pilnībā un ķērās klāt šādām tādām atmiņām.
 — Nekāds audits, — šis polemizēja pats ar sevi, — tikai mūsu aplamo priekšstatu caurskatīšana. Atmiņu fi… fii, — šis stostījās, — filtrācijas nometne.
 Tas ar Vasjas lūpām nospļāvās čurās. Tam bija grūtības iejusties Vasīlija mutē, kustināt mēli un bolīt tālredzīgās acis, bet pa sava nēsātāja smadzeņu podu šis urķējās kā tāds ķengurēns mammuka siltajā somā.

— Mūsu vērtība esot maza… Ir taču, piemēram, skaidri redzams, ka Abelone ir kā traka tieši mūsu dēļ. Kā viņa nostājas ikreiz, kad mēs ienākam kabinetā… Takš, gluži traka! Tā sačukstēšanās, atskatīšanās… un arī tas, ka viņa vienīgā mūsu vārda dienā atnāca ar sarkanu rozi. Ar rozi, rozi, dozi… — Šim atkal ieklemmējas.
 — Vienīgā, Vasīlij! Viņai ir jākļūst par mūsu vienīgo. Kāpēc jākļūst — viņa jau ir. Tā ir bijis nolemts, nolikts, tā ir sataisīts. Ja tā, tad tie visi pārējie ar laiku atkritīs — tā saucamais viņas vīra kungs un apro, apero, tfū, apro… bežo… tais Egons, kurš cenšas… Lai paliek. Nav vērts to prātuļot. Ir tikai jāsagaida īstais brīdis. Jo ar likteni nedrīkst spēlēties, jokot, tas jāpieņem. Katram savs liktenis. Takš. Mums ir mūsējais, tajā viss ir nolikts, tikai mēs nespējam to aptvert, kur, kā un kāpēc, bet ir. Mērogs pārāk liels, mēs esam kā skudra, kura nesaprot, kāpēc dzīvo. Sīciņi kā puteklis mēs esam. Vējš to paceļ un nes. Vai puteklis var pretoties vējam, izraudzīties, kā saka, pats savu ceļu? Nevar. Tāpēc viss, ko mēs esam darījuši, Vasīlij, — tas viss ir bijis kāda lielāka mērķa dēļ. Pasaules kārtības piepildījuma dēļ, un mēs nevaram, nedrīkstam būt atbildīgi par tā vēja virzienu, kas mūs ir pacēlis un nes. Tikai pianīns kādās lielās rokās. Čūska ritīgi rij pati savu asti. Takš.

Vasīlija acis atveras, viņš jūt, ka guļ gultā, ka nevar pakustēties un nespēj aptvert, kur atrodas. Telpa viņam ir sveša, tomēr tā ir patīkama, silta un droša. Nekādu urīna smaku viņš nejūt, šķiet, arī sviedri atkāpušies.
 “Vai iesūkušies manī apukaļ?” viņš iedomājas.
 Tas ir apklusis, aizvēries. Un Vasīliju pārņem līdz šim nekad neizjusti dziļas skumjas. Viņam ir tāda sajūta, itkā nupat būtu beidzies kaut kas ļoti nozīmīgs, iespējams, apjēdzis, ka tas notiek, ka viņš bijis šī nozīmīgā notikuma dalībnieks.
 “Nu tas ir cauri. Es tam laikam vairs neesmu derīgs. Nekad nau bijis. Vai tagad būs sliktāk? Tā būs katastrofa, kas mani pamazām sabrucinās.”
 Vasīlijs grimst grūtsirdībā. Un sirds patiešām iesmeldzas.
 “Man jāpieņem pareizais lēmums… vienīgais pareizais.”
 Viņā pulsē kaut kāda jauna pārliecība, kas modina cerību.
 “Divdesmit gadus es biju tik pacietīgs… neteicu viņai ne viena vārda un tomēr… nenoturējos. Tad viņa, Abelone, būtu bijusi tas vējš, kas mani nes?”

Vasīlijs sajūt izsalkumu — dienišķo ēstgribu, kas savādā kārtā bija pagaisusi. Viņš brīnās pats par sevi.
 — Kas tas ritīgi bija? — viņš dzird savu balsi, un tas viņam atbild, ka nekas.
 — Kā — nekas? Un tas, ka es piemīzu visu istabu, šķiet, izlaidu kādu tonnu urīna. Te smirdēja kā…
 — Faktus, lūdzu. Kur mums ir fakti? Es te neredzu nekādu uri… īnu, nav nekādu sviedru, smakas, tu esi pamodies un gribi ēst. Tev takš jāpaēd.
 — Bet kurš tad galu galā būs vainīgs pie tā, ka es…
 Vasīlijs pieceļas sēdus. Ir sajūta, ka jau otro reizi šajā rītā, bet, kas zina, kas zina. Varbūt tikai izlikās.

— Neviens nebūs. Mēs visi tikai gribam būt kārtīgi paēduši, just sevi kā pilnīgus un piepildītus.
 “Kuņģis” — Vasjam no jauna iešaujas prātā vārds, kas atkal ir viņa paša, nevis tā otra — filozofiski noskaņotā mīzēja — doma.
 Kuņģis laipnīgi smaida, viņš ticis atzīts par vērtību, kas dara saimnieku atkal brīvu. Nesasvīdušu un sausu.

Līdzīgās grāmatas:
Svens Kuzmins
Dace Rukšāne
Māris Bērziņš
 
Lauris Gundars
Virdžīnija Lejiņa, Jānis Lejiņš
Ilze Jansone
 
Andris Zeibots
Nora Ikstena
Gundega Repše