Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

NĪLAS ĒNAS

Grāmata pievienota: 04.04.13
 
Apakšvirsraksts:
Jeruzālemes kvartets III
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Edvards Vitmors
Lapaspušu skaits:
488
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
6.72 Eur
Izdošanas gads:
2013

Jeruzālemes kvarteta trešais romāns

SĪNĀJA GOBELĒNĀ un JERUZĀLEMES POKERĀ aizsāktais vidējo Austrumu vēstures stāsts nonācis līdz 1942. gadam.

Vācu karaspēks virzās pa Ziemeļāfriku, izcīnot uzvaru pēc uzvaras, Rommela leģendārais Āfrikas korpuss jau drīz var ieņemt Ēģipti un sagrābt varu visos Vidējos Austrumos. Šajā laikā vienā no Kairas trūcīgo rajoniem eksplodē rokasgranāta un bojā iet neievērojams ieroču kontrabandists, vārdā Sterns. Sabiedroto izlūkdienesti uzskata, ka šis šķietami nenozīmīgais nāves gadījums var izšķirt kara iznākumu, un atsūta izbijušu īru patriotu un ieroču kontrabandistu O’Salivanu Bīru izdibināt, kāpēc Sterns tika nogalināts un kam viņš patiesībā kalpoja.
Šī mīklainā misija Bīru no Kairas sabiedrības padibeņu spiegu organizācijām aizved pie noslēpumainas slepenas sabiedrības, kuras dalībnieku vidū ir afrikāņu arheologs, kurš mitinās ar korķi iztapsētā sarkofāgā, Kairas turīgākās ebreju ģimenes patriarhs un mūžvecas dvīņumāsas, kuru teiksmainā peldmāja pārlaicīgi šūpojas Nīlas viļņos. Minot Sterna dzīves noslēpumus, O’Salivans Bīrs saskaras ar laika mīklām, kara traģēdiju un labā un ļaunā būtību. 

“Viens no komplicētākajiem un vērienīgākajiem spiegu romāniem literatūras vēsturē... tas iemet lasītāju greizo spoguļu pasaulē... Vitmors ar savu stāstnieka zizli pārvērš visu operāciju, un tā kļūst par baiga laikmeta uzvandīta labā un ļaunā varbūtību izzināšanu.”
Publishers Weekly

No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 

3

Hopi galdakalns

Dažus mēnešus pirms tam, kad Kairā gāja bojā neievērojamais ieroču kontrabandists, vārdā Sterns, pa nomaļu otrās šķiras ceļu Amerikas dienvidrietumu neauglīgo tuksnešu vidienē klusi traucās liels, melns automobilis.
 Automobiļa aizmugurē ar platmalēm galvā sēdēja trīs sirmi, ievērojami vīrieši saburzītos balta linaudekla uzvalkos; arī viņu sejas pēc garā ceļojuma armijas lidmašīnā no Vašingtonas bija saņurcītas. Visi trīs bija ne tikai jauneklīgi Pirmā pasaules kara varoņi katrs savai nācijai, bet arī tika daudzināti par neparasti spējīgiem katrs savā profesijā. Tagad, kad zemeslodi bija pārņēmis jauns karš, viņu rokās atradās neizmērojama, slepena vara neskaitāmos pasaules nostūros.
 No šīs trijotnes vienīgi anglis saviem tautiešiem vispār nebija pazīstams. Izbijis ītonietis, divu Londonas klubu loceklis, viņš bija izvēlējies militāro karjeru un kļuvis par Karaļa gvardes pulkvedi, taču jau pirms daudziem gadiem bija anonīmi iecelts kādā anonīmā amatā, kur viņam, ievērojot britu tradicionālo anonimitāti izlūkošanas jautājumos, bija jāveic ārkārtīgi anonīmi slepeni pienākumi.
 Patlaban viņš adīja.
 Kanādietis bija sīks un smuidrs, un pa mūžam pusvirus plakstiņiem redzēja visu. Vispirms izpelnījies slavu gaisa spēkos kā Sopwith Camel ass, viņš pēc tam kļuva par pasaules čempionu boksa vieglajā svarā, līdz pilnībai izstrādāja paņēmienu, kas ļāva pa radio pārsūtīt fotoattēlus un galu galā sarausa miljonus kā fabrikants, kura darījumi aptvēra visu plašo pasauli.
 Kanādietis maisīja aptiekas menzūrā uz ledus uzlietu dziru.
 Savukārt masīvais īru amerikānis apmierinājās ar skatīšanos pa logu uz tuksnesi, kuru lēni pārņēma pievakares krēsla. Studējis jurisprudenci kopā ar Amerikas prezidentu, komandējis slaveno Ņujorkas pulku, kuru visi dēvēja vienkārši par “Kaujas Sešdesmit devīto”, viņš visus panākumus bija guvis tikai saviem spēkiem vien, un viņa Volstrītas juristu kantorim nekad netrūka lielu starptautisku darījumu.
 Angli abi pārējie dēvēja par Minu, pēc viņa uzvārda pirmās zilbes, kuru rakstīja pavisam citādi. Viņš pirmais iztraucēja klusumu, kas valdīja aizmugures sēdeklī.
 Paskatīsimies, vai pietiek garuma, viņš teica, un adāmadatas viņam rokās vēl klikstēdamas izņirbināja pēdējos valdziņus.
 Pacēlis uz augšu melno adījumu, kas gulēja viņam klēpī, viņš pielika mērlenti pie viena stūra un stiepa pāri aizmugures sēdeklim. Amerikānis saņēma otru galu un savilka stingri, bet vidū sīkaļa kanādietis, kuram skatu pēkšņi aizsedza priekšā uzradies melns ekrāns, nošļūca zemāk un ķīķerēja adījumam pa apakšu, lai neizlaistu no acīm savu menzūru.
 Vēl arvien par īsu? amerikānis minēja.
 Vispār amerikāņa iesauka bija Dullais Bils, taču daudzajās kopīgajās komisijās, kuras vadīja visu triju padotie, viņu dēvēja par Lielo Bilu, lai atšķirtu no kanādieša, kurš bija uz pusi mazāks, taču arīdzan Bils, tādēļ, attiecīgi, pazīstams kā Mazais Bils. Kaut arī kanādietis bija sīks un kluss, viņš nebija no bailīgajiem, un tikpat dulls kā visi.
 Saburzīti balta linaudekla uzvalki, iebuknītas platmales, kas ekscentriski sašķiebtas ērmīgos leņķos.
 Lielais Bils. Mazais Bils. Mins.
 Un Vašingtonā, Otavā un Londonā viņu padotajiem uz galda neizskaidrojamas, pilnīgi vienādas dienesta vēstules, kurās mīklaini pavēstīts, ka šefs kādas četrdesmit stundas uzturēsies abu pārējo šefu sabiedrībā un nekādos apstākļos nebūs sasniedzams; ārkārtīgi svarīga slepena misija, atrašanās vieta un nolūks nav zināms.
 Kā rādās, Mins jautājumā par adījuma garumu piekrita Lielajam Bilam. Neizteiksmīgi palocījis galvu, viņš atsāka zibināt adāmadatas. Mazais Bils izņēma no ledus spainīša atdzesētu garkakli glāzi, vēl pēdējo reizi apmaisīja dziru savā menzūrā un ielēja. Pievienojis kripatu citrona miziņas, apdomīgi nomēģināja.
 Gardi, viņš nomurmināja un uzreiz iedzēra krietni lielāku malku, lai ne lāsīte martini nepāršļakstītos pār malu.
 Kādu brīdi visi trīs atkal ieslīga klusēšanā, bet automobilis tikmēr traucās pa vienmuļo tuksnesi, un sastingumu tā salonā kņudināja tikai motora rūkoņa un Mina adāmadatu vienmērīgā klikstēšana. Arī šoreiz pārējo pārdomas iztraucēja Mins. Uz brīdi nolicis pie malas savu rokdarbu, viņš iegrozīja iemutī turku cigareti ar stipru, melnu tabaku. Nepiešķildams uguni, viņš trīs vai četras reizes sparīgi pasūkāja iemuša galu un iemīcīja tā arī neaizsmēķēto cigareti sava paroča pelnutraukā. Turēdams muguru ļoti taisnu, viņš palūkojās pa logu labajā pusē un pārlaida skatienu tukšajai Mēness ainavai. Viņi vairs nebija tālu no brauciena slepenā galamērķa, kas bija izraisījis tik lielu prātošanu visu triju galvaspilsētās: tas bija mazmazītiņš indiāņu pueblo, ciems, kurā viņi tiksies ar hopi cilts galveno dziednieku.
 Un tomēr, kā viņu varētu pierunāt piekrist? Mins jautāja tiklab sev, kā citiem. Skaidrs, ka tas nebūs patriotisms, viņam gar mūsu darīšanām nav nekādas daļas. Un ne arī tie pārkāpumi, ko mēs varam uzskaitīt, tie nebūs pietiekams pamudinājums. Kāpēc lai kāds, kurš dzīvo šeit, klusumā un mierā, dotos uz otru pasaules malu, apzinoties, ka viņu tur var nogalināt? Šeit karš šķiet tik tālu, it kā tā nemaz nebūtu.
 Piedzīvojumu kāre? Mazais Bils murmināja, nesteidzīgi tukšodams savu glāzi. Spriežot pēc tā, ko raksta jūsu puiši no Kairas, viņš varētu būt no tiem zēniem, kuriem dzīve šajā nomaļajā kaktā jau varētu likties mazliet pārāk klusa, mazliet pārāk mierīga. Galu galā jau ir pagājuši septiņi gadi, kopš viņš te ieradās.
 Tas tā varētu būt, piekrita Lielais Bils. Un jums taisnība, nelegālās uzturēšanās fakts un tumšie darījumi tolaik, kad viņš bija tikko atkuģojis, ir dzīves sīkums, ar to nepietiek pat spēles uzsākšanai. Tādam kā viņš ir tīrais nieks nozust, kad vien viņam labpatīk, bezmaz jebkur, kur viņam labpatīk, un neviens nemūžam nespēs viņu sadzīt rokā. Viņam tas ir vieglāk par vieglu. Nē, ja viņš tiešām piekritīs uz turieni braukt, man liekas, tas būs ziņkārības pēc.
 Bet ne jau Rommels viņu interesēs, teica Mins. Tamlīdzīgas raizes, man tā rādās, viņam ir pilnīgi tukša skaņa. Jums tas dosjē ir pa rokai?
 Te būs, Mazais Bils atsaucās, izvilkdams mapi no konfidenciālas lasāmvielas grēdas, ko viņi bija atstiepuši līdzi, lai īsinātu stundas lidojumā no Vašingtonas. Mapei uz vāka ar purpursarkaniem burtiem bija nodrukāts hopi dziednieka īstais vārds.
 O’SALIVANS BĪRS, Dž. E. K. K. K. B.
 (JAUNĀKAIS, BET TĀ NETIEK DĒVĒTS)
 Mazais Bils nolika mapi klēpī un atvēra. Iedzēra malku martini un ar acīm ieķērās pirmajā lappusē.
 Ko jūs vēlējāties atsaukt atmiņā?
 Neko sevišķu. Vienkārši atgādiniet galvenos faktus, ja tas jūs neapgrūtina.
 Mazais Bils sāka lasīt.
 Džozefs Enda Kolumbkils Kīrans Kevins Brendans O’SALIVANS BĪRS.
 Objekts dzimis Aranu salās un visbiežāk tiek dēvēts par Džo. Oficiāli nekur nav mācījies. Vārdus saņēmis par godu svētajiem, kas dzimuši viņa salā, kas ir mazītiņa, visu vēju vantēta un lietaina, toties svēto un dzērāju tajā uz vienu cilvēku sadzimis vairāk nekā jebkur citur visā kristīgajā pasaulē.
 Bērnībā objekts runājis gēlu valodā un jau zēnībā sācis iet jūrā tēva zvejas laivā. Viņš ir jaunākais prāvā brāļu perējumā, no kura jebkādā veidā izcēlies tikai viens, priekšpēdējais un vecuma ziņā objektam vistuvākais. Šis brālis atmeta piedēkli Bīrs un tika dēvēts vienkārši par Kolumbkilu O’Salivanu, vai, atsevišķos gadījumos, par viņu Koliju — dzeltenajā presē, kur viņš izpelnījās īsu un skaļu slavu ar vulgaritāti, dzeršanu un slaistīšanos Pirmajā Šampaņas kaujā (Lielais karš, 1914.—1918. g.).
 Ahā, šo vārdu es atceros no tiem laikiem, kad mēs bijām zaļknābji, bubināja Mazais Bils. Mūsu pulkā gan viņu toreiz sauca par mūsu Koliju.
 Manējā tāpat, piebilda Lielais Bils. Kā rādās, jūsu arhivāram ir slieksme mazliet īpatnēji traktēt vēsturi, viņš sacīja Minam.
 Mins neatbildēja, viņa adāmadatas vienmērīgi klikstēja. Mazais Bils pasmaidīja un lasīja tālāk.
 1916. gadā, būdams sešpadsmit gadu vecs, objekts piebiedrojās Lieldienu dumpja dalībniekiem un pēc Dublinas pasta krišanas kaut kā tomēr netika sagūstīts. Sāka slapstīties un cīnījās vienatnē, līdz tika nodots, tomēr atkal izvairījās no notveršanas, šoreiz izlikdamies par Nabaga klāriešu mūķeni, kas dodas apmeklēt Svēto Zemi. Jeruzālemē objekts ar viltību un jaunu izdomātu vārdu apmetās uz dzīvi Krimas kara veterānu mītnē (tā ir vietēja rakstura britu labdarības iestāde). Tur viņam pateicīgās nācijas vārdā tika piešķirta balva, kas pienākas visiem varoņiem, kuri nav krituši Krimas karā, — novalkāta zaļganbrūna sega. Objekts to kopš tā laika visur vadājis līdzi kā savdabīgu suvenīru.
 Mazais Bils pasmaidīja.
 Kā savdabīgu suvenīru? viņš murmināja.
 Lielais Bils nokrekšķinājās, Mina adāmadatas klusi klikstēja. Mazais Bils iemalkoja no glāzes un lasīja tālāk.
 Neilgi pēc ierašanās Jeruzālemē objekts iepazinās ar Sternu un salīga pie viņa darbā: slepus ieveda Palestīnā ieročus.
 Objekta pirmo Jeruzālemes paziņu vidū bija arī kāda amerikāniete, Moda. Vairākus mēnešus objekts ar viņu dzīvoja kopā, un no šīs savienības Jērikā piedzima dēls, taču objekts tajā laikā atradās prombūtnē, kārtējo reizi vezdams Sternam ieročus. Amerikāniete kopā ar jaundzimušo devās prom no Palestīnas, pamezdama objektu, kurš tādēļ pārtrauca attiecības ar Sternu, jo notikušajā vainoja viņu.
 Pēc tam objekts kopā ar līdzdalībniekiem aizsāka tā saukto Lielo Jeruzālemes pokeru, zaimojošu azartspēli, kas vilkās veselus divpadsmit gadus jeb līdz 1933. gadam, kad prezidents Rūzvelts pasludināja jaunu ekonomisko politiku ASV vienkāršajiem cilvēkiem. Tad objekts devās prom no Jeruzālemes un Vidējiem Austrumiem, taču vispirms notika pilnīga izlīgšana ar Sternu; ierosinātājs bija Sterns, un objekts labprāt piekrita.
 Ir zināms, ka objekts kopš tā laika ir uzturējis attiecības ar Sternu, vismaz neregulāri sazinājies. Ir pierādījumi arī, ka viņš šo gadu gaitā ir sūtījis Sternam naudu; domājams, tas tika darīts tādēļ, lai objekts varētu finansiāli nodrošināt amerikānieti Modu, slēpjot šo naudas līdzekļu īsto izcelsmi.
 1934. gadā objekts no Kanādas ieradās Amerikas Savienotajās Valstīs, kārtējo reizi ceļodams ar pieņemtu vārdu un viltotiem dokumentiem. Neilgu laiku uzturējies Bruklinā, kur viņš noorganizēja nelegālu rūpalu, objekts devās uz rietumiem un galu galā nonāca hopi rezervātā, kur kļuva par cilts galveno dziednieku. Pie ugunskura ieslīdzis transā, viņš, kā tiek apgalvots, bubinot gēliski, bet viņa vientiesīgā draudze domā, ka šie vārdi ir kādā noslēpumainā Lielā Gara valodā.
 Kas tas par nelegālu rūpalu Bruklinā? jautāja Mins.
 Atkritumi, atbildēja Mazais Bils. Tā vismaz šeit rakstīts, tikai: ko tas nozīmē?
 Reizēm, paskaidroja Lielais Bils, Ņujorkā atkritumu izvešanas rūpals atrodas gangsteru pārziņā.
 Izskatījās, ka Mins netic.
 Jūs vēlaties sacīt, ka Bruklinā atkritumi ir ienesīgi?
 Tā var būt.
 Nauda drazu spaiņos, Mins domīgi novilka. Nudien, ļoti ērmīgi. Jūs, amerikāņi, gan esat mūsu brālēni, bet brīžiem tiešām izskatās, ka jums sakāpuši galvā tie neprātīgie sapņi par bagātībām, kuras var atrast Jaunajā pasaulē.

 

Līdzīgās grāmatas:
Gundega Repše
Aldis Bukšs
15 balsis
 
Arnolds Auziņš
Autoru grupa "Tekstūra"
Nora Ikstena
 
Andris Zeibots
Niks Keivs
Dace Rībena