Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

MUZUNGU VISMELNĀKAJĀ ĀFRIKĀ

Grāmata pievienota: 13.09.22
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Lato Lapsa
Lapaspušu skaits:
552
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
13.83 Eur
Izdošanas gads:
2022

Ar autora fotogrāfijām

“Šī ir vismelnākā Āfrika ar vistrakākajiem, visasinskārākajiem, visalkatīgākajiem, vismežonīgākajiem un vienkārši visnešpetnākajiem nēģeriem. Azartiskam un izzināt gribošam cilvēkam Kongo pasniedz pasakainas veltes — vulkāni un gorillas, zelta un dimantu raktuves un pasaules visīstākie džungļi, burvji un sludinātāji, eksotisku diktatoru mantojums un nekur nesastopama korupcija, pavisam īsti pigmeji un par naudu nenopērkama bēgšana no policijas, zvērīgu slaktiņu atskaņas un pasaules garšīgākie mango… tas viss un vēl tūkstoškārt vairāk gaida, vilina un sauc gluži kā bungu rīboņa no džungļiem un hameleona dziesma, signalizējot par medus krājumu tuvumu…
Bet tie visi tādi eksotiski nieki vien ir. Vēl ir tāda lieta, ka tieši Kongo ir tā vieta zemes virsū, kur jau simtiem gadu koncentrējas tumsa un ļaunums. Un tie nav tikai tukši, dzejiski vārdi: tieši Kongo es esmu visciešāk — un ne pēc savas vēlēšanās — ieskatījies Tumsas acīs, un Viņa ir noraudzījusies manī. Pieskārusies, bet šoreiz aizslīdējusi garām. Man vismaz tā šķiet, kaut gan nekad jau droši nevar zināt. Un tas arī ir tas galvenais, par ko es centīšos jums šai grāmatā pastāstīt. Vienalga, burvji vai pigmeji, vulkāni vai dimanti, — visi mani Kongo stāsti tā vai citādi būs stāsti par tumsu. Par tumsu sirdī.”
Lato Lapsa

Izdevniecībā Dienas Grāmata iznākušās žurnālista un rakstnieka Lato Lapsas ceļojumu grāmatas: DZĪVĪBAS UN NĀVES DISNEJLENDĀ, TRĪSPADSMIT AMERIKAS, RAZBAINIEKU SALAS, INDIJA NE PA JOKAM. Un Pakistāna arī, ZEM MUHAMEDA BĀRDAS, ZEM MUHAMEDA PALMAS un BRŪNĀS JAUNAVAS BĒRNI SVĒTĀS NĀVES ĒNĀ.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Divas nedēļas pirms manas ierašanās Kongo Veselības ministrija gan ir oficiāli paziņojusi, ka ebolas saslimšanas uzliesmojums Ziemeļkivu provincē esot beidzies. Tas nozīmē, ka kopš pēdējā zināmā gadījuma un sekojošajiem negatīvajiem analīžu rezultātiem ir pagājušas četrdesmit divas dienas.
 Bet… es nemaz neesmu Ziemeļkivu provincē, esmu pavisam citā Kongo malā, kur dzeltenās ebolas teltis jau kārtīgi ieaugušas krūmos un zālē, bet lietus laikā itin bieži var satikt cilvēkus pretebolas kostīmos — kas nozīmē nevis to, ka ir sākusies jauna epidēmija, bet gan to, ka epidēmijas vajadzībām sagādātie kostīmi nav izrādījušies noderīgi paredzētajai funkcijai, ir aizgājuši Kongo ierasto ceļu un tagad tiek izmantoti par lietus apģērbu.
 Jā, protams, tās ir labas pazīmes, ka ebola šeit ir sen beigusies, bet tas nenozīmē, ka tā atkal nevar sākties… un sākties tieši ar mani. Drudzis, kakla sāpes, muskuļu sāpes un galvassāpes — paldies, vēja māt, paldies, nedaudz izmisīgi nodomāju, pirmie simptomi man ir visi kā viens. Un arī ar inficēšanos viss ir labākajā kārtībā — pa gaisu ebola neizplatās, šķaudot, klepojot un vienkārši elpojot to pārnēsāt nevar, toties ar asinīm un citiem ķermeņa šķidrumiem to var nodot tā, ka prieks. Uh, sasodītā vecā grezele ar savu adatu, es nodomāju nevarīgā niknumā.
 Tas viss laikam bija divas vai trīs dienas pirms eksotiskās viešņas ierašanās, un visu šo laiku — precīzāk, to laika daļu, kad esmu pie kaut kādas samaņas un sajēgas, — esmu pavadījis, gaidot caureju vai vemšanu, bažīgi sevī ieklausoties un lūkojoties spogulītī, vai tik man, teiksim, kaut kas šķidrs un sarkans nesāk tecēt pa ausīm, nāsīm vai vēl kaut kur… Jā, cik atceros no briesmīgiem dokumentālajiem kadriem, asiņot var arī acis un gluži vienkārši ādas poras.
 Nu, un ko jūs, burves kundze — jo nekas cits viešņa, protams, nevar būt, tur šaubu nekādu, šīs profesijas pārstāvēm ir kaut kas ļoti zīmīgs un viegli atpazīstams —, ar to tagad iesāksiet, izmisīgi nodomāju. It kā sadzirdējusi manas domas, viņa pārtrauc sarunu ar Ndongalu un atkal pievēršas man. Atkal manī veras acu bezdibeņi, tikai šoreiz tajos nekas vairs nemutuļo un nemirdz. Manī raugās kas Visuma tukšumam līdzīgs. Biedējošs un tai pašā laikā vilinošs.
 Viņa kaut ko saka balsī, kas man šķiet sen un labi zināma. Vai tā ir lingala, svahili vai kāda cita valoda, kas to lai zina. Ndongala savā angļu un franču valodas sajaukumā mēģina tulkot, bet man drudzis jebkādas franciskās uztveres spējas ir atsitis pilnībā. Kad jau pāris dienu vēlāk mēģinu pie sava uzticamā Sančo precizēt, ko īsti burve teikusi un vai tiešām viņa man vispār ir ko stāstījusi, viņš mēģina izlikties nesatricināmi mierīgs, taču man ir skaidrs — neko viņš atkārtot nevēlas, jo vienkārši nedrīkst, burvja vārdu atkārtošana var slikti beigties, kurš tad to nezina. Tā nu man nākas palikt tikai ar savām fragmentārajām drudža atmiņām. Jo laikam simtprocentīgs drudža murgs tas tomēr nav bijis.
 Tu, baltais, esi noburts… jā, tevī ir arī slimība, bet, kamēr tu būsi Kongo, tā tevi vairs netraucēs… tu atgriezīsies mājās, un tevi tur viegli izārstēs, neuztraucies… un ārstējot atradīs vēl citu slimību, ko citādi laikus neatrastu, un arī to izārstēs… tā tas ir nolemts, un tā tas arī notiks…
 …Bet noburts tu esi sen iepriekš… nē, ne tagad, jau sen, desmit, nē, vienpadsmit gadus atpakaļ, un no šīs burvestības tu vaļā netiksi nekad… ja vien pats ļoti, ļoti negribēsi… bet tur jau arī ir burvestības būtība, ka no tās negribas tikt vaļā, lai gan tu zini, ka tā tevi iznīcina… jo, ja tu tiksi no tās vaļā, tu iznīcināsi arī daļu no sevis… varbūt būtiskāko daļu… bet viss jau no tevis vien atkarīgs… no tevis vien…
 …Lapsa… tevi ir nobūrusi lapsa… Tu viņai patiesībā patīc. Tu atšķiries no visiem tiem, ko viņa ir nobūrusi iepriekš… no tiem viņa paņēma tikai to, kas viņai kuro brīdi ir bijis vajadzīgs, — nauda, sekss, uzmanība, sperma bērna ieņemšanai… jā, arī pazemojumi, jā, jā, lapsām reizēm ir vajadzīgi arī tie, tad viņas iegūst vajadzīgo grūdienu tam, ko viņas dara un mēģina radīt…
 …Bet tu atšķīries, tu esi neparasts… Tu spēj cilvēkos saredzēt to, kas viņos ir tikai pašā, pašā iedīglī… tu redzēji, kā viņa var mirdzēt… tu vienīgais… un viņa to juta… un tad viņa pati nespēja tikt galā ar savu lapsas dabu… viņa it kā gribēja tev labu, lai tu tiec no viņas vaļā, bet tai pašā laikā viņas lapsas daba prasīja turpināt tevi izsūkt… Man bail par tevi, es nezinu, kā tas tev beigsies… ja nepienāks diena, kad tu ieraudzīsi to, kāda viņa izskatās patiesībā, tava dzīve drīz beigsies un nekas no tevis nepaliks pāri…
 …Tev nevajag viņu ienīst, tev nevajag uz viņu dusmoties, tev vajag viņu pažēlot, jo neviens cits viņu nekad nepažēlos. Tev vajag viņu atbalstīt, jo neviens cits nekad viņu neatbalstīs. Kaut kas viņai dzīvē ir noticis, jau agrā bērnībā... Es neredzu, kas tieši, bet es redzu, ka tas ir viņu sakropļojis uz visu mūžu… Viņa nekad nevienu nav mīlējusi, pat sevi pašu ne.
 …Viss viņai sanāk mehāniski, neīsti. Tu bēdājies, ka tu viņai neesi īstais. Neviens un nekad viņai nebūs īstais. Jo viņa pati sev nav īstā… Bet tev nevajag bēdāties… Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas… Tu to zini, un viss tev būs labi…
 Bet tagad tu aizmigsi un rīt būsi vesels, un viss tavs brauciens būs veiksmīgs… vienīgi…
 Kādas blēņas viņa te runā, es taču pats esmu Lapsa, es padomāju, bet — kāda tam nozīme? Viņa saka vēl kaut ko, bet to es vairs nedzirdu, vien sajūtu uz pieres slaidu, skaistu, siltumnīcas apstākļiem neiespējami vēsu plaukstu, un tad viss pazūd, un pēdējais, ko vēl atceros, ir abi acu bezdibeņi, kuros atkal ir sākusi mutuļot jau labi pazīstamā tumsa un uzliesmot mazas uguntiņas.
 Tas, protams, izklausīsies jokaini un neiespējami, bet nākamajā rītā es paveru acis un secinu, ka viss joprojām ir savās vietās, bet slimība ir izgaisusi bez pēdām. Nav ne temperatūras, ne galvassāpju, ne briesmīgās totāla nespēka sajūtas. Pie durvīm klaudzina Ndongala, kurš ir atnesis brokastis un acīmredzami ir līksms kā pusgadīgs kucēns un lepns kā pāvs — tā taču ir bijusi viņa ideja nepaļauties uz kaut kādām muļķīgām balto zālēm un pieaicināt kārtīgu vietējo speciālistu.
 Bet kā ar maksāšanu, es apjautājos, un Ndongala, nedaudz samulsis, plāta rokas. Tas esot kaut kas neredzēts, burve nez kāpēc naudu neesot gribējusi ņemt, teikusi — gan jau mēs vēl kādreiz satikšoties, viens otru atpazīšot, tad arī norēķināšoties. Bet varbūt es pats viņu varu apciemot? Viņa taču droši vien mīt kaut kur netālu. Nē, viņa atnāk pati un pati aiziet, nedaudz skumīgi atsaka Ndongala, viņu vajag uztvert kā brīnumputnu, kas atlido un aizlido, kad pats vēlas.
 Es pabrīnos — un viņa vārdus nekavējoties aizmirstu. Ir svarīgākas lietas darāmas, slimošana ir apēdusi gandrīz nedēļu laika un arī pietiekami daudz naudas, jo, kā mēs ar Ndongalu esam paspējuši vienoties pirmajā saslimšanas dienā, par dīkstāvi es viņam maksāšu pusi no nolīgtās dienasnaudas un segšu arī naktsmāju un ēšanas izdevumus. Viss, protams, taisnīgi, bet laiks tiešām ir izrādījies nauda, tā ka steigšus jādodas tālāk.
 Mums priekšā ir vesela diena laivā, vispirms vairākas stundas iroties cauri, šķiet, bezgalīgam applūdušam mežam, tad cita pēc citas seko aizvien lielākas un lielākas upes. Interneta, kā saprotams, nav, grāmatu laivā lasīt būtu diezgan muļķīgi, gleznainās ainas pēc pāris stundām ir sabildētas un safilmētas tā, ka nudien ir gana. Kas atliek? Ja reiz Ndongala ir izrādījies tāds burvju lietu speciālists, nāksies vien laiku izmantot pačalošanai par šo tēmu.

Līdzīgās grāmatas:
Ieva Struka
Anita Rožkalne
Gundega Repše
 
Sanita Reinsone
Arnis Koroševskis
Autoru kolektīvs
 
Jānis Zālītis
Marks Galeoti
Elvita Ruka