Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

LIDIJAS ZIEDIŅI

Grāmata pievienota: 11.07.23
 
Apakšvirsraksts:
Lidijas Lasmanes atziņu dārzs
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Inga Ābele
Lapaspušu skaits:
168
Platums:
148
Augstums:
205
Cena:
8.10 Eur
Izdošanas gads:
2023

“Lidija Lasmane-Doroņina (dz. 1925), latviešu disidente un PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece, četrpadsmit no savām jubilejām piedzīvoja padomju cietumos un lēģeros.
Gara spēks un mīlestība pret savu tautu Lidijai pēc izciestajiem pazemojumiem ļāva atgriezties brīvā valstī un ar uzviju svinēt Dievu, Latviju un kuplo mazbērnu pulku, ar katru savu soli, ar katru stāstu aizlūdzot par tiem, kuri neatgriezās no kara lauka, lēģeriem un izsūtījumiem.
Dzīvot, lai izstāstītu, tāda ir Lidijas sūtība, tāpat kā saulrieta skaistums vēsta par bijušo dienu.”
Inga Ābele

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
Noformējumā izmantota Ievas Jurjānes glezna “Nātres”

Centrālcietums. Etapa kamera. 1983 

Man bija 58 gadi, kad mani trešo reizi tiesāja par pretpadomju aģitāciju un propagandu un piesprieda piecus gadus stingra režīma labošanas darbu kolonijā un nometinājumu izsūtījumā uz trīs gadiem. Pēc tiesas 1983. gada 11. augustā aizveda uz Centrālcietumu, uz etapa kameru.
 Etapa kameras ir visbriesmīgākās, jo tur cilvēki uzturas mazu laiciņu, kamēr sagatavo etapu. To kameru nav iespējams iztīrīt. Tur viss ir sapuvis. Grīdu nekad nemazgā. Gultas ir četras — divstāvu, divguļamas. Tātad sešpadsmit cilvēkiem. Bet mēs tur bijām sadzīti kādi četrdesmit. Rīgā Andropova laikā cietumā bija pilnīgi visi, kas viņam nepatika uz ielas. Narkomāni un dzērāji, un visi citi vienā čupā! Jaunas meitenes tur bija, nezinu, par ko, kaut ko nočiepušas, nozagušas, papīpējušas zāli... Uz grīdas arī dzīvoja cilvēki, jo nav taču kur palikt. Un augšā tāds mazs lodziņš. Tie skuķi, kas guļ augšā, logu neļauj vaļā taisīt, jo viņām auksti.
 Kad es gāju tajā kamerā iekšā... Aiz dzelzs durvīm jāapstājas, pirms laiž iekšā kamerā. Dzelzs režģis nošķind aiz muguras — tie dzelži cauri izdrebina! Redzu, ka vienā kameras stūrī kāda meitene ir saķērusi aiz matiem otru un sit tai galvu pret sienu. Un tā otrā, turot rokās kaut kādu paunu, ļaujas. Sienas tur asas, grubuļainas, lai neko nevarētu uzrakstīt. Es to ieraugu un aizveru acis.
 Kad attaisu vaļā — bars meiteņu apkārt sastājušās. Daudz jaunu skuķu. Viena man priekšā sauc: “Ha! Atnākusi princese kaut kāda! Kas tad tev te tā nepatīk, ka tu acis taisi ciet?” Es pagriežos un prasu tai sitējai: “Kāpēc tu sit viņu?” Viena cita bļauj no malas: “Jo viņai pilns klēpis ar cigaretēm, bet viņa neiedod pat vienu!” Tās abas pārstāj kauties un skatās uz mani. Es prasu tai, kuru sit: “Kāpēc tu neiedod?” Skatos, viņai lakatiņā iesieta vesela kaudze sarkanās “Prīmas”. Viņa tur to saini un ļauj sevi sist. Es to nevaru saprast, saku: “Nu, ko tu neiedod?” Tām visām jau šausmīgi patīk — jā, ko neiedod?!
 Un tā tiešām ir muļķība, cigarešu dēļ ļaut sevi nosist!
 Viņa bija nopirkusi cigaretes un nesusi savam vīram uz cietumu — veikalā no rīta izmeta “Prīmu”, kā tajā laikā teica. Un vīram nepaspēja iedot, viņu pašu apcietināja pa ceļam. Citu mantu viņai nebija, galīgi apstulbusi no tā visa, viņa savu saini sargāja. Tā, kas viņu sita par tām cigaretēm, bija jauns skuķis, tai nebija kauna vēlāk man kapzeķes nozagt. Es tās viņai uzdāvināju, kad viņa deva man atpakaļ. Es teicu: “Par to, ka tu man manas zeķes dod atpakaļ, es tev tās uzdāvinu!”
 Es viņas tādā veidā šokēju. Pēc viņu saprašanas tas bija kaut kas nenormāls.
 Un tad viņām vajadzēja rakstīt — pa mazo lodziņu viņas sazinājās ar cietumniekiem, jauniem puišiem, kas pagalmā strādāja. Kāda mīlestība! Viņas pašas ir jaunas un cietumā, un dzīvība nāk ārā pa visām porām. Trakums! Par to var brīnīties, var smieties, var domāt, ko grib, bet cilvēkam vajag mīlestību.
 Vēlāk es bieži satikos ar uzskatu — tu esi cietumā, un viss! Klusums, izbeidzas dzīve. Tā jau nav. Dzīvs cilvēks ar visām jūtām, tikai cietumā.
 Es viņām sāku likteni zīlēt. Ne jau nopietni! No savas meitas, kura studēja glezniecību, biju samācījusies cilvēku sejās lasīt. Viņa zīmēja cilvēkus un prata izskaidrot fizionomijas — tur tam vajag zodu izcelt, tad viņš būs tāds un tāds; tam ir griba; šis ir gļēvs. Un es tiem skuķiem vienkārši stāstu pēc viņu ģīmja. Un viņas: “Jā! Tā patiešām ir! Vai tu esi zīlniece?”
 Vēstules viņas nemācēja rakstīt. Un es sacerēju vienu mīlestības vēstuli. Uzrakstīju standartu. Pēc tam visām vajadzēja tieši tādu, pēc parauga. Es to darīju aiz tīras intereses par cilvēkiem. Kā viņi uzvedas, kas katram ir iekšā. Tas ir apbrīnojami! Un kā tie, ārpusē, izturas pret tiem, kas cietumā. Pēc padomju varas lozunga — “Cilvēks cilvēkam brālis”... “Cilvēks — tas skan lepni!”, “Cilvēks ar lielo C”... Kaut kas nenormāls! Tu pēkšņi esi nokļuvis tādā pasaulē, kur tu nezini, ko darīt. Ne elle, bet cilvēki, visi Dieva radīti, paši sataisa to elli. Viņi taču apcietināja, lai izlabotu — ha, ha, izlabot, cietumā var tikai traks palikt!
 Jā, un, kad es pateicu viņai: “Ko tad tu neiedod cigareti, iedod viņām paciņu!”, tā meitene ņēma un izdalīja vienu paciņu, skuķi saskrēja apkārt.
 Tad viena piecēlās — no tiem tur, trakotājiem, kas mani sagaidīja durvju priekšā, — un atdeva man savu vietiņu lejā uz nāras. Pati uzlīda augšā. Varbūt novērtēja manu prātīgo runu, es nezinu. Jo viņi jau sagaida pretī to pašu naidu, viņi ir gatavi uz naidu, un viņi ir priecīgi par to. Tā kā velni, viņi citādi nemaz nevar. Viņi arī no manis gaida naidu. Bet sagaida kaut ko nepieredzētu. Kaut ko citādāku.
 Pusdienas tur atnesa. Smeļ un padod bļodas ar ēdienu, un viena, pabaidīdama vai, izrauj man bļodu no rokām. Es viņai saku: “Labu apetīti!” Man maizīte bija līdzi, to vēl viņai pasniedzu.
 Muļķa bērns! Viņas tas šokēja, es viņas vienkārši šokēju. Un nevis ar izsmieklu, bet pilnīgi nopietni. Viņas taču saprot, kad ir nopietni.
 Meitene piecēlās un atdeva savu vietiņu man, es pateicu paldies. Uzlīda augšā skuķis pie citiem. Mēs paēdām, un tad sāku skatīties, kas tie par cilvēkiem lejā uz grīdas. Sākām runāties. Viņas man prasa, par ko sēžu. Es sāku stāstīt, par ko. Viņām lieli brīnumi, viņas saka: “Tā nemaz nav, tā nevar būt taisnība, tu kaut ko saceri! Mūsu valstī politisko nav!” Es saku: “Tad pastāsti, par ko tad tu sēdi, ikdienišķais noziedznieks, tāds, kādi visi ir? Ja tādu kā es valstī nav, varbūt pastāstīsi, kādi ir?”

Līdzīgās grāmatas:
Tatjana Žagare-Vītiņa
50 ukraiņu autori
Inguna Daukste-Silasproģe
 
Lato Lapsa
Viesturs Vecgrāvis
Atis Klimovičs
 
Ieva Struka
Lato Lapsa
Anita Rožkalne