PĒC KARA

uz sākumu

PĒC KARA

Grāmata pievienota: 16.12.19

Apakšvirsraksts:

Eiropas vēsture pēc 1945. gada

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Tonijs Džads

Lapaspušu skaits:

976

Platums:

157

Augstums:

217

Cena:

16.77 Eur

Izdošanas gads:

2019

Šajā aizraujošajā un vērienīgajā darbā angļu izcelsmes vēsturnieks profesors Tonijs Džads apraksta Eiropas vēsturi no 1945. līdz 2005. gadam. Tajā aplūkota ne tikai Eiropas atgūšanās no kara, komunisma uzvaras gājiens un krišana, bet arī Eiropas Savienības izveidošanās, Irākas karš, atkarība no pasaules lielvarām — ASV un Krievijas, Benedikta XVI ievēlēšana un vēl un vēl. Šī ir gan tautu, gan cilvēku vēsture. Un jo pilnīgākai kopainai šī grāmata stāsta arī par sabiedrības un kultūras vēsturi — par franču un čehu kino, par patēriņa preču attīstību, par imigrāciju, literatūru, filozofiju un pankroku, par Monthy Python un arhitektūru.

“Tā ir ideju vadīta vēsture, un šis paņēmiens vēstures interpretācijā precīzi trāpa mērķī. Džads izskaidro ne tikai modernā subkontinenta kas un kad, bet — galvenokārt — kāpēc.”
Boids Tonkīns, Independent

“Inteliģenta un cilvēcīga pieeja vēsturei… Neizskatās, ka Džada sniegums drīzumā varētu tikt pārspēts.”
Normans Deiviss, Guardian

“Džads uzskatāmi parāda, ka notikumi mainās, pateicoties tam, ka cilvēki pieņem lēmumus un rīkojas saskaņā ar tiem, nevis likteņa spēka vadīti. [..] Vēstures notikumus maz ietekmē augstāki spēki, ekonomiskie apstākļi vai nāciju raksturiezīmes. Vēsture nav nejauša — tā risinās, pateicoties cēloņsakarību virknei.”
The New Yorker

“Par “eiropeiskām vērtībām” tiek runāts daudz — bet kā iespējams definēt “patiesās” eiropeiskās vērtības? No šiem jautājumiem izvairījās Otrā pasaules kara laikā, un tie nav atrisināti arī šodien. Aukstā kara beigas atkal apvienoja Veco pasauli, bet tās nedeva Eiropai jaunu identitāti. 21. gadsimta pirmajos piecos gados Eiropa bijusi tik nemierīga kā nekad agrāk. [..] Džads teic, ka pirmām kārtām viņa grāmata ir Eiropas reducēšanas vēsture — tās impēriskā un starptautiskā statusa zaudēšana, ko subkontinents bija ieguvis pēc Otrā pasaules kara. [..] PĒC KARA ir vēstures zinātnes meistardarbs, kas sniedz mums pārskatu par Eiropu pēdējo sešdesmit gadu laikā un kurā mijiedarbībā atspoguļoti tās austrumi un rietumi, kultūra un ģeopolitika — kā tas vienmēr bijis arī īstenībā.”
Džons Grejs, Heinemann

“Šajā darbā apvienojas pamatīgas zināšanas, noslīpēts stils un vērīgums pret izteiksmīgām detaļām. [..] PĒC KARA nav tikai Rietumeiropas vēsture. Viens no tā lielākajiem plusiem — šis darbs savij Rietumeiropas un Austrumeiropas vēstures un stāsta gan par lielām, gan mazām valstīm. Šī grāmata ir vēsture savā zenīta punktā.”
Publishers Weekly

“Džada zināšanas par pēckara periodu ar apbrīnojamas, viņš raksta ar intensīvu politisku, intelektuālu un emocionālu aizrautību. [..] Šī grāmata ir vienlaikus aizraujoša lasāmviela un vērienīga enciklopēdija.”
The New Yorker Review of Books

“Tā nav vienkārši vēsture. Tā ir biogrāfija, it īpaši, ja piederat paaudzei, kas pēc kara un tā laikā vēl bija bērni. Pēc kara Eiropa daudziem kļuva par zemi, uz kuru dodas, par vietu, kur mācīties neatkarību, gūstot savu pieredzi un formējot savus uzskatus. Citiem vārdiem sakot, pēckara Eiropa esam mēs paši. [..] Šis pētījums ikvienā lappusē atgādina lasītājam, kā viņš juties, ko darījis, uz ko cerējis, kur piedalījies vai kam ļāvies. Smalki izstrādātās detaļās Džads ir sarakstījis apjomīgu Vecās pasaules iedzīvotāju biogrāfiju.”
The London Review of Books

“Tonijs Džads demonstrē asu izpratni par patieso Eiropu. Šī godīgā grāmata nodrošina saprotamu un ļoti nepieciešamu bāzi, lai orientētos vēsturē.”
Deivids Ouens

Profesors Tonijs Džads (Tony Judt, 1948-2010), dzimis un mācījies Anglijā, bijis pasniedzējs Kembridžā, Oksfordā, Bērklijā, kā arī Ņujorkas universitātes Remarka institūta profesors Eiropas studijās un šī institūta direktors — slavens akadēmisks vēsturnieks un kaismīgs Eiropas ārpolitikas novērotājs, daudzu grāmatu autors un redaktors. 2012. gadā latviski tika izdots arī viens no viņa pēdējiem darbiem — esejas par 20. gs. vēsturi PĀRVĒRTĒŠANA.

No angļu valodas tulkojis Mārtņš Pomahs

Jāņa Esīša vāku dizains

Grāmatas pirmizdevums klajā nāca 2007. gadā

Grāmatas fragments »

Kara sekas

“Tas nebija lēns pagrimums, kas iestājās eiropeiskotajā pasaulē,—
citas civilizācijas juka un bruka,
bet eiropiešu civilizāciju, tā teikt, uzspridzināja.”
H. Dž. Velss. “Karš gaisā” (1908)

“Cilvēcības problēmu, ko karš atstās aiz sevis, vēl nav
iztēlojies neviens, vēl jo mazāk saskāries ar to. Vēl nekad
nav valdījusi tāda iznīcība, tāds dzīves satvara sairums.”
Anna O’Heira Makormika

“Visur valda ilgas pēc brīnumiem un zālēm.
Karš ir iegrūdis neapoliešus atpakaļ viduslaikos.”
Normens Lūiss. “Neapole ‘44”

Pēc Otrā pasaules kara Eiropā pavērās skats uz galēju nabadzību un postažu. Tā laika fotogrāfijās un dokumentālajās filmās redzamas nožēlojamas bezpalīdzīgu civiliedzīvotāju straumes, kas smagiem soļiem plūst sagrautu pilsētu un neauglīgu lauku izpostītajā ainavā. Bāreņi vientuļi soļo garām bariņiem nogurušu sieviešu, kas rakājas drupu kaudzēs. Deportētie skūtām galvām un koncentrācijas nometņu ieslodzītie svītrainās pidžamās apātiski raugās kamerā, bada novārdzināti un slimi. Pat tramvaji, ko pa bojātajām sliedēm nedroši virza saraustīta elektrības piegāde, izskatās kontuzēti. Visi un viss — ievērojams izņēmums ir tikai labi pārtikušais Sabiedroto okupācijas karaspēks — šķiet noguris, bez resursiem, iztukšots.
Šī aina būs jāapskata smalkāk, ja mēs grasāmies saprast, kā šis drupās satriektais kontinents spēja tik ātri atgūties turpmākajos gados. Taču tā pauž būtisku patiesību par Eiropas stāvokli pēc Vācijas sakāves. Eiropieši jutās bezcerīgi, viņi bija novārguši — un pamatoti. Eiropas karš, kas sākās ar Hitlera invāziju Polijā 1939. gada septembrī un beidzās ar Vācijas bezierunu kapitulāciju 1945. gada maijā, bija totāls karš. Tas skāra kā civiliedzīvotājus, tā karavīrus.
Īstenībā nacistu Vācijas okupētajās valstīs — no Francijas un Ukrainas līdz Norvēģijai un Grieķijai — Otro pasaules karu galvenokārt pieredzēja civiliedzīvotāji. Formāla militārā karadarbība aprobežojās ar konflikta sākumu un beigām. Starpposmā tas bija okupācijas, represiju, ekspluatācijas un iznīcināšanas karš, kurā zaldāti, triecienvienību kareivji un policisti atņēma desmitiem miljoniem cilvēku ikdienas dzīvi un pašu eksistenci. Dažās valstīs okupācija ilga lielāko kara laiku; tā visur radīja bailes un zaudējumus.
Tātad pretēji Pirmajam pasaules karam Otrais — Hitlera karš — bija teju vispārēja pieredze un turpinājās ilgu laiku — gandrīz sešus gadus valstīm (Anglija, Vācija), kas karā bija iesaistītas no sākuma līdz beigām. Čehoslovākijā tas sākās vēl agrāk, kad 1938. gada oktobrī nacisti okupēja Sudetus. Austrumeiropā un Balkānos tas pat nebeidzās ar Hitlera sakāvi, jo okupācija (Padomju armijas) un pilsoņu karš turpinājās ilgi pēc Vācijas sagraušanas.
Okupācijas kari, protams, Eiropā nebija nekas jauns. Ne tuvu. Tautas atmiņas par Trīsdesmitgadu karu septiņpadsmitā gadsimta Vācijā, kura laikā algotņu armijas pārtikšanai noplicināja zemi un terorizēja vietējos iedzīvotājus, pēc trijiem gadsimtiem joprojām glabājās vietējos mītos un pasakās. Vēl 20. gadsimta trīsdesmitajos gados spāņu vecmāmiņas pārmācīja untumainus bērnus, draudot ar Napoleonu. Bet Otrā pasaules kara okupācijas pieredzei piemita īpašs spēks. Daļēji tas izskaidrojams ar nacistu īpatnējo attieksmi pret pakļautajiem iedzīvotājiem.
Agrāk okupācijas armijas — zviedri septiņpadsmitā gadsimta Vācijā, prūši Francijā pēc 1815. gada — noplicināja zemi un uzbruka un nogalināja vietējos civiliedzīvotājus, vadoties pēc apstākļiem un pat nejaušu iemeslu dēļ. Bet cilvēki, kuri nonāca Vācijas varā pēc 1939. gada, tika vai nu piespiesti kalpot Reiham, vai norīkoti iznīcināšanai. Eiropiešiem tā bija jauna pieredze. Aizjūras zemēs — kolonijās — Eiropas valstis bija paradušas savam labumam saistīt ar līgumiem vai paverdzināt iezemiešus. Tās neatturējās no spīdzināšanas, kropļošanas vai masu slepkavībām, lai piespiestu upurus paklausīt. Taču kopš astoņpadsmitā gadsimta eiropieši paši lielākoties nepazina šādu praksi, vismaz uz rietumiem no Bugas un Prutas upēm.
Tātad Otrajā pasaules karā pirmoreiz tika veikta mūsdienīgas Eiropas valsts pilnas jaudas mobilizācija, kuras galvenais mērķis bija uzveikt un ekspluatēt citus eiropiešus. Lai cīnītos un uzvarētu karu, angļi izmantoja un iztukšoja paši savus resursus: kara beigās Lielbritānija tērēja vairāk nekā pusi valsts kopprodukta kara vajadzībām. Turpretī Vācija karoja — jo īpaši beigu gados — ar nozīmīgu savu upuru izlaupīto ekonomiku palīdzību (lielā mērā tāpat kā Napoleons pēc 1805. gada, taču nesalīdzināmi efektīvāk). Norvēģija, Nīderlande, Beļģija, Bohēmija un Morāvija un jo īpaši Francija piespiedu kārtā sniedza nozīmīgu ieguldījumu vācu karadarbībā. Šo zemju raktuves, rūpnīcas, lauku saimniecības un dzelzceļi bija novirzīti vāciešu vajadzību pildīšanai, un iedzīvotāji bija spiesti strādāt vācu kara ražotnēs: vispirms savās zemēs, vēlāk pašā Vācijā. 1944. gada septembrī Vācijā bija 7 487 000 ārzemnieku, daudzi no viņiem pret pašu gribu, un viņi veidoja 21 procentu no valsts darbaspēka.
Nacisti dzīvoja uz savu upuru bagātības rēķina, cik vien ilgi spēja, — īstenībā tik veiksmīgi, ka tikai 1944. gadā Vācijas civiliedzīvotāji paši sāka just karalaika ierobežojumu un trūkuma iespaidu. Tomēr tajā laikā militārais konflikts sāka viņiem tuvoties vispirms ar Sabiedroto bombardēšanas kampaņām un pēc tam ar vienlaicīgo Sabiedroto armiju uzbrukumu no austrumiem un rietumiem. Un šajā pēdējā kara gadā, salīdzinoši īsā posmā, kad norisa aktīva karadarbība uz rietumiem no Padomju Savienības, tika sagādāta lielākā daļa visļaunāko fizisko postījumu.
No laikabiedru skatpunkta kara iespaids tika mērīts nevis rūpniecisko ienākumu un zaudējumu izteiksmē vai pēc nacionālo aktīvu tīrās vērtības 1945. gadā, salīdzinot ar 1938. gadu, bet gan redzamajos viņu tuvākās apkārtnes un apdzīvoto vietu postījumos. Ar to mums jāsāk, ja grasāmies izprast traumu, kas izpaužas postažas un bezcerības ainās, kuras 1945. gadā piesaistīja novērotāju uzmanību.
Ļoti nedaudzas dažāda lieluma Eiropas pilsētas pārcieta karu neskartas. Saskaņā ar neoficiālu piekrišanu vai veiksmes dēļ par mērķi nekad netika izraudzītas dažu slavenu Eiropas pilsētu — Romas, Venēcijas, Prāgas, Parīzes, Oksfordas — antīkās vai senās vecpilsētas. Taču pirmajā kara gadā vācu bumbvedēji sagrāva Roterdamu un turpināja iznīcināt angļu rūpniecisko pilsētu Koventri. Iebrūkot Polijā un vēlāk Dienvidslāvijā un PSRS, vērmahts savā ceļā nolīdzināja daudzas mazākas pilsētas. Kara gaitā veseli centrālās Londonas rajoni — jo īpaši trūcīgākie kvartāli ap dokiem Īstendā — krita par upuri Luftwaffe īstenotajam Blitzkrieg.
Taču vislielākos materiālos postījumus nodarīja Rietumu sabiedroto bombardēšanas kampaņas 1944. un 1945. gadā un Sarkanās armijas nežēlīgais uzbrukums no Staļingradas līdz Prāgai. Francijas piekrastes pilsētas Ruānu, Havru un Kānu izārdīja ASV gaisa karaspēks. Hamburgu, Ķelni, Diseldorfu, Drēzdeni un dučiem citu Vācijas pilsētu nopostīja angļu un amerikāņu lidmašīnu bombardēšanas uzlidojumi. Austrumos kara beigās baltkrievu pilsēta Minska bija iznīcināta par 80 procentiem; Ukrainā Kijeva bija krāsmatas; turpretī poļu galvaspilsētu Varšavu sistemātiski — māju pēc mājas, ielu pēc ielas — nodedzināja un saspridzināja vācu armija, 1944. gada rudenī atkāpjoties. Kad karš Eiropā beidzās — kad 1945. gada maijā Berlīne, uz kuru pēdējo četrpadsmit dienu laikā tika raidīts 40 000 tonnu šāviņu, krita Sarkanās armijas rokās —, lielākā daļa Vācijas galvaspilsētas bija pārvērsta par kūpošiem akmens un saliekta metāla pauguriem. 75 procenti ēku bija neapdzīvojamas.
Drupās pārvērstās pilsētas bija visredzamākā — un fotogēniskākā — liecība postījumiem, un tās kļuva par sava veida vispārēju vizuālu simbolu nožēlai par karu. Tā kā lielākie bojājumi bija nodarīti mājām un dzīvokļu ēkām un tik daudz cilvēku rezultātā kļuva par bezpajumtniekiem (aptuveni 25 miljoni cilvēku Padomju Savienībā, vēl 20 miljonu Vācijā — Hamburgā vien 500 000), akmeņiem piemētātā pilsētas ainava bija vistiešākais atgādinājums par tikko beigušos karu. Bet tas vēl nebija viss. Rietumeiropā bija būtiski pārrautas transporta un komunikāciju līnijas: no 12 000 lokomotīvju pirmskara Francijā tikai 2800 bija ierindā pēc Vācijas kapitulācijas. Daudzus ceļus, sliedes un tiltus uzspridzināja vācieši atkāpjoties, Sabiedrotie uzbrūkot un franči pretojoties. Bija nogremdētas divas trešdaļas no Francijas tirdzniecības flotes. No 1944. līdz 1945. gadam vien Francija zaudēja 500 000 mājokļu.
Taču frančiem — tāpat kā angļiem, beļģiem, nīderlandiešiem (kuri zaudēja 219 000 hektāru zemes, ko applūdināja vācieši, un kuru pirmskara sliežu, ceļu un kanālu transporta vienību skaits 1945. gadā bija sarucis par 40 procentiem), dāņiem, norvēģiem (kuri vācu okupācijas laikā bija zaudējuši 14 procentu no valsts pirmskara kapitāla) un pat itāliešiem — bija salīdzinoši paveicies, lai gan viņi to nezināja. Patiesās kara šausmas bija pārciestas tālāk uz austrumiem. Pret rietumeiropiešiem vācieši izturējās mazliet ar cieņu, kaut arī tikai tādēļ, lai labāk tos izmantotu, un rietumeiropieši savukārt atdarīja ar to, ka relatīvi maz ko pasāka, lai traucētu vai pretotos vācu kara centieniem. Eiropas austrumos un dienvidaustrumos vācu okupanti bija cietsirdīgi un ne tikai tāpēc, ka vietējie partizāni — jo īpaši Grieķijā, Dienvidslāvijā un Ukrainā — nežēlīgi, kaut arī bezcerīgi cīnījās pretī.
Austrumos vācu okupācijas, padomju uzbrukuma un partizānu cīņu materiālās sekas kopumā visnotaļ atšķīrās no kara pieredzes Rietumos. Padomju Savienībā karā tika iznīcināti 70 000 ciematu un 1700 pilsētu, kā arī 32 000 rūpnīcu un 40 000 jūdžu dzelzceļa. Grieķija zaudēja divas trešdaļas valstij vitāli svarīgās tirdzniecības flotes, tika izpostīta viena trešdaļa tās mežu un nolīdzināti tūkstošiem ciematu. Tostarp vācu politika, kas okupācijas maksājumus noteica saskaņā ar vācu militārajām vajadzībām, nevis ar grieķu maksātspēju, izraisīja hiperinflāciju.
Dienvidslāvija zaudēja 25 procentus vīna dārzu, 50 procentus no visiem mājlopiem, 60 procentus valsts ceļu, 75 procentus no visiem lauksaimniecības laukiem un dzelzceļa tiltiem, katru piekto no pirmskara mājokļiem un trešdaļu ierobežotās rūpnieciskās mantības — kā arī 10 procentus no pirmskara iedzīvotāju skaita. Polijā trīs ceturtdaļas no standarta izmēra sliežu ceļiem bija nelietojamas un nedarbojās katra sestā saimniecība. Lielākā daļa valsts pilsētu un lielpilsētu tik tikko spēja funkcionēt (lai gan tikai Varšava bija pilnībā izpostīta).
Bet pat šie skaitļi, lai arī dramatiski, parāda tikai daļu no ainas: skarbo fizisko fonu. Tomēr materiālie postījumi, ko karā pārcieta eiropieši, — lai gan briesmīgi, bija nenozīmīgi, salīdzinot ar cilvēku zaudējumiem. Tiek lēsts, ka starp 1939. un 1945. gadu ar karu saistītu iemeslu dēļ mira apmēram trīsdesmit seši ar pusi miljonu eiropiešu (pielīdzināms visiem Francijas iedzīvotājiem kara sākumā) — skaits, kas neietver dabisku cēloņu izraisītus nāves gadījumus šajos gados, turklāt nav aplēsts to bērnu skaits, kas kara dēļ šai laikā nebija ieņemti vai dzimuši.
Kopējais bojāgājušo skaits ir satriecošs (šeit sniegtajos skaitļos nav ietverti japāņu, amerikāņu vai citu neeiropiešu mirušie). Tas aizēno nogalināto skaitu Pirmajā, 1914.—1918. gada pasaules karā, lai gan arī tas bija stindzinošs. Neviens cits konflikts pārredzamajā vēsturē nav nogalinājis tik daudz cilvēku tik īsā laikā. Bet visšokējošākais ir nekarojošo civiliedzīvotāju skaits kritušo vidū: vismaz 19 miljonu jeb vairāk nekā puse. PSRS, Ungārijā, Polijā, Dienvidslāvijā, Grieķijā, Francijā, Nīderlandē, Beļģijā un Norvēģijā bojāgājušo civiliedzīvotāju skaits bija lielāks nekā kritušo militārpersonu skaits. Tikai Lielbritānijā un Vācijā militārpersonu zaudējumi stipri pārsniedz mirušo civiliedzīvotāju skaitu.
Padomju Savienības teritorijā civiliedzīvotāju zaudējumu aplēses ļoti atšķiras, lai gan visticamākais skaits ir pāri par 16 miljoniem cilvēku (aptuveni divreiz vairāk nekā padomju zaudēto militārpersonu, no kurām 78 000 krita kaujā par Berlīni vien). Bojāgājušo civiliedzīvotāju daudzums pirmskara Polijas teritorijā tuvojās 5 miljoniem; Dienvidslāvijā 1,4 miljoniem; Grieķijā 430 000; Francijā 350 000; Ungārijā 270 000; Nīderlandē 204 000; Rumānijā 200 000. Starp tiem, un jo īpaši daudz Polijas, Nīderlandes un Ungārijas bojāgājušo civiliedzīvotāju vidū, bija ap 5,7 miljoniem ebreju un 221 000 čigānu (romu).
Civiliedzīvotāju nāves iemeslu vidū bija masveida iznīcināšana nāves nometnēs un slaktiņu laukos no Odesas līdz Baltijai; slimības; nepietiekams uzturs un bads (piespiedu vai citāds); ķīlnieku nošaušana vai sadedzināšana — no vērmahta, Sarkanās armijas un visu veidu partizānu puses; atriebība civiliedzīvotājiem; bombardēšanas, apšaudes un kājnieku kauju sekas laukos un pilsētās visu kara laiku Austrumu frontē un Rietumos pēc izcelšanās Normandijā 1944. gada jūnijā līdz Hitlera sakāvei nākamgada maijā; tīši uzbrukumi bēgļu kolonnām un strādnieku nostrādināšana līdz nāvei vergu darbā kara ražotnēs un karagūstekņu nometnēs.