Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

MAIGĀ OKUPĀCIJA

Grāmata pievienota: 13.03.14
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Sandra Vensko
Lapaspušu skaits:
256
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
5.04 Eur
Izdošanas gads:
2014

Šis emocionāli un poētiski piesātinātais vēstījums aizved lasītāju laikā pirms vairāk nekā pusgadsimta — vienos no smagākajiem un sarežģītākajiem laikmetu griežiem. Romāns balstīts uz notikumiem mazā Dienvidkurzemes ciemā Otrā pasaules kara priekšvakarā. Romāna centrā divu jauniešu sapņi, cerības un dzīves alkas… nekurienes priekšā.

Rakstniece, dramaturģe un dzejniece Sandra Vensko (1958) dzīvo un strādā Liepājā. 1988. gadā debitēja ar lugu PAGALMS Liepājas teātrī, pirmais dzejas krājums JŪRAS PUĶE izdots 1993. gadā. Latvijas Radio kopš 1996. gada daudzkārt skanējis autores stāsta LIELĀS PĻAVAS IEMĪTNIEKI iestudējums, 2005. gadā tapusi raidluga MELNAIS MEŽASTRAZDS , 2006. gadā Liepājas teātrī iestudēta luga NOVĒLI MAN .... 2007. gadā par stāstu VĀVERE autore saņēmusi Baltā Vilka balvu, 2009. gadā Latvijas Radioteātris iestudējis raidlugu KAZAS (2009), bet 2012. gadā klajā nāca īsprozas krājums VĒSTULES NAKTSSARGAM. Romāns MAIGĀ OKUPĀCIJA ir autores vienpadsmitā grāmata.

Romāns tapis izdevniecības Dienas Grāmata latviešu literatūras projekta Prāta piedzīvojums ietvaros, ko atbalsta AS LATVIJAS GĀZE.

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas vāka mākslinieks Jānis Esītis

Jauna meitene iznāk pa slimnīcas galvenajām durvīm, nostājas uz trotuāra, ar plaukstu izlīdzina kuplo satīna kleitas kritumu un pagriežas pret rīta saules apspīdēto pilsētu. Gaiss ir skanīgs, un durvis klaudz ierastajā ritmā.
 Atvāžas logu aizvirtņi, veikalnieki uzslauka trotuāru putekļus uz šaufelēm un, nesot tos līdz gružu tvertnēm, sasveicinās ar kaimiņu bodīšu īpašniekiem vai beķerejas strādniekiem. Sīki tirgus zaglēni jož ar laupījumu: siltām kafijas bulciņām aiz noskretušiem krekliem vai nelieliem pauguriem nātno bikšeļu sānkabatās — tur izspiežas kāds no kastes izripojis apelsīns vai Katrīnas plūme čabošā zīdpapīrā.
 Caur slimnīcas stikliem saule iekļūst palātās reizē ar putnu balsīm, siltais gaiss uzvirmo virs jumta, itin kā simtiem spāru trīsuļotu savus spārnus vējā.
 Jūlija spilgtā saule uzmirdz virs gājēju galvām un māju stāviem, ieliņas, kas savieno nomales ar pilsētas centru, vilina ļaudis likt galvā gaišās platmales, bērneļiem piestāv jūrnieku cepurītes, jaunkundzēm vajag visu acu priekšā izvilkt saulessargus un pucēties smalkākos lina svārkos vai košās krepa kleitās.
 Garām sinagogai jau plūst cilvēki no tirgus ar dillēm tīkliņos un vistu kautķermeņiem papīra turzās. Zemeņu smarža atvēdī līdz katedrāles kāpnēm, atsitas pret ubaga plaukstiņu, sašķīst uz zviedru bruģakmeņu mugurām un nozūd baložu mājās vai saldumtraukos kopā ar vaniļas putukrējuma un sviesta cepumu aromātu.
 Liepu ziedu smārds aizvilnī līdz kāpu cepurei, tad padevīgi ļaujas vējam un izklīdina virs jumtiem vienmērīgi saplūdušās smakas un sakuļas mīkstos putu burbuļos, kā pilsēta būtu viena liela kūku un piena baltmaizes dvakas piesūkusies konditoreja vai garkaklains ugunspūķis, kas savā vēderā izverd uguni un kam nocirstu galvu vietā palikuši trīs gari, pret debesīm izstiepti kakli. Nekustīgie skursteņi līdzās citu, mazāku pūķu kakliem miermīlīgi izgaro gāzes un tvaikus tieši debesīs.
 Kaijas planē un čirkst, atsitas pret ūdeņu mugurām, ieskrienas un laižas līdzi kustīgajam ļaužu pūlim uz sauszemes, skaļi pārķērcot pilsētas balsi.
 Rīts ļaujas smaržu plūdumam nāsīs, un vilnīšu klusajiem šļakstiem kanālmalā dobji piebiedrojas kuģu smagie pūtieni un rūpnīcu sirēnas.
 Milda ienirst burzmā, soļo līdz pilsētas kanālam un nogriežas gar muciņfabrikas dēļu sētas stūri, pie dzelzceļa darbnīcām vēlreiz šķērso ielu, un tad jau stundas gājiena attālums līdz mājām.
 Ceļmalas koki te, tuvu platajam grāvim, ir salīkuši un kumpaini, sen stādīti, barona dārzus vai gatves ierobežojot, tad dzelzceļš izlauzies cauri visiem tīrumiem. Paliekot uz vietas, sliedes veido taisnes, kas skrejratus uzceļ uz pelēkās metāla līniju paralēles un visus braukt alkstošos vizina dažādos virzienos. Vilcienam var strauji paieties līdzi, īpaši tad, kad tas lēni uzčunčulējas kalnā, vai, nostājoties vagona durvīs, iespējams izlēkt tieši pļavā, saplūkt mīļotajai ziedus un teciņiem panākt lokomotīves sakarsušo sānu vai aizrikšot tusnītājai garām pa sliežu uzbēruma malu, kur šobrīd Mildas sandales skar granti un jūt kukuržņus zem pazolēm. Tad atkal ielēkt braucošā sastāva vaļējā vagonā, izstiepties uz beņķa starp uzpircēju piebāztajām somām un savīkšķītajiem saiņiem un sapņaini pētīt dabu un mākoņus, ļaujoties, lai saulesgaismā spīguļojošas sliedes ved vilcienratus ar braucējiem uz priekšu vien.
 Taciņa gar dzelzceļa uzbērumu un ūdensaugiem aizaugušo grāvi ir kā nosēta laimiņiem. Tie noauguši gar grantēto pacēlumu un starp gulšņiem pūkaini un dzelteni — līdzīgi cāļu krāsas cekuliem.
 Milda tuvojas mājām un iedomājas, ka tur laiks rit savu gaitu. Nenosakāmu izjūtu dzinulis vienmēr aicina no pilsētas atgriezties mājās, pabūt te un atkal tur — no vienas dzīves otrā; šis jūtu kamols tinas un vijas ap gājēju, urda prātu un atbalsojas deniņos kā velosipēda zvaniņa skaņas vai sīka pulsācija — dzin, dzin, dzin... dzink!

Līdzīgās grāmatas:
Pauls Bankovskis
Inga Žolude, Tīts Aleksejevs
Jānis Einfelds
 
Filips Rufs
Sergejs Loiko
Juris Kronbergs
 
Nataša Mosterte
Svens Kuzmins
Laima Kota