Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

PILSONISKĀ RASA

Grāmata pievienota: 26.04.07
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki ar atlokiem
Autors:
Gundega Repše
Lapaspušu skaits:
196
Platums:
170
Augstums:
214
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2007

Gundega Repše, rakstniece un mākslas zinātniece, daudzu romānu un stāstu krājumu, kā arī grāmatu par Ojāru Vācieti, Kurtu Fridrihsonu, Līgu Purmali, Džemmu Skulmi autore, — šai laikraksta Diena sleju izlasē par mūsu laiku.

Sleja ir viltīgs žanrs. Tajā ir daudz vairāk ierobežojumu un nosacījumu, nekā esejā vai komentārā. Sleja izliekas, ka ir tiešs reaģents uz kādu jutīgu punktu rakstītāja pilsoniskajā temperamentā, kaut bieži vien tā teritorija skar arī dvēseli un personību. Taču izteiksmes veids pieprasa lakonismu un saasinājumu, noteiktu fokusu. Paskaidrojumi, daiļrunīgi komentāri, intelekta zvārguļi un faktu krelles slejā neietilpinās. Šķietami sleja ir pilsoniska reakcija uz parādībām, kas ir ārpus manis, taču rasas punkts atrodas manī.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 DIFŪZIJA

Tas tāds maģisks vārdiņš. Izklausās gudri. Vienas vielas molekulu lēna iespiešanās citā vielā. Skaista izskatās dzidra ūdensglāze, dramatiska, kad tajā vēro iebērtu zilo graudiņu mutuļojošo iedarbību. Pankš, un skaidrais ūdens tapis mēļš vai biešu lillā, atkarībā no graudiņu daudzuma. Vērojot maigas mijiedarbības un klajas difūzijas postmodernās izpausmes mākslā, kas gadu gaitā kļuvušas nu jau pat par garlaikojošu pašsaprotamību, ieraugot šo pašu stilistiku tā saucamajā reālajā, ikdienišķajā dzīvē un tās patmīlīgi pašpietiekamajās rosībās, jāsecina, ka māksla beidzot uzskatāmi nodemonstrējusi, pat ilustrējusi savu ietekmi.
 Neviens vairs nebrīnās, ka līķis var būt māksla, ka mirušais tiek saukts par dzīvo, ka literatūra pārmaļ, atvemj un cementē ar koncepcijas saistvielu vecus citātus, mūžīgus sižetus, diedzē rozes uz dinozauru mēsliem, ka čūskas astes rīšana ir krātiņš, ne brīvības dialektika, ka zemais kļuvis par augsto, ka linolejs imitē parketu, ka dzīvu uguni aizstāj elektriskas uzpariktes, ka meikaps kalpo šovbiznesa spīdekļu dubultnieku pavairošanai, ka nemirstīgu jaunību garantē silikons, ka laiks ir saspiedies baisi lādētā vienlaicībā, simultanitātē, ka pasaules gali notiek ik pārmēnes, ka psihoterapeitiskās problēmas ieņēmušas ticības altāri un pat Dieva sēdekli, ka...
 Turpināt var līdz kaleidoskopiskai fantasmagorijai, līdz bezsamaņai. Bet var šai visā haosa šļūdonī noķert arī pa baudas šļakatai. Ir tik labi dzīvot vispārībā, totālā difūzijā. Visas vielas ar visām vielām, visi instinkti ar visiem instinktiem, visas vērtības ar visām... Vispasaules sadraudzība, integritāte. Nekā personiska, nekā konkrēta. Un nekā oriģināla. Tikai viltojumi un imitācijas, jo oriģināls nav dzīvotspējīgs masveidībā. Tas ir ekskluzīvs. Kā lietus piemircis jēra kažoks. Vēl nenocirpts un nepārstrādāts. Kā lunkans tīģeris ar asiņainu medījumu zobos. Vēl kinozvaigznes pleciem neuzmests. Kā skaidrs ūdens, kas tek caur lilijām. Vēl nesajaukts.
 Runāt par stila tīrību tagad ir totāls naivums un bezprāts. Stila parametrus izvirza un pēcāk kultivē patērētājsabiedrības ideoloģija un tās kalpi. Nez pa kuru šķirbu ieklīdušie parazītvārdi “kulta rakstnieks”, “kulta filma”, “kulta personība” utt. vien liecina, cik tālu no jēgas, no vārdu būtības sabiedrība ir gatava maldīties. Ir pat tā, ka iedoma, prātošana par stila tīrību šodienas politkorektajā amoralitātē un puņķainībā var asociēties pat ar rasistiskām analoģijām, ar neiecietību pret citādo, ar karojoši konservatīvu vēlēšanos parādības klasificēt plauktiņos un skapīšos. Globālais relatīvisms ir tolerants, taču bez dominantes un bez jēgas.
 Šīs apnicīgās pārdomas kārtējo reizi uzvandīja kāds citādi varbūt maznozīmīgs notikums — ekumeniskais parādes dievkalpojums 18. novembrī, kad līdzās stilā tīriem dažādu konfesiju mācītājiem kādam bija ienācis prātā savas pseidopersoniskās lūgšanas Dievam publicēt sabiedrībā it kā pazīstamiem un it kā cienītiem īpašiem cilvēkiem. Piemēram, TV šefam, piemēram, bijušajam kultūras ministram, piemēram, talantīgai aktrisei, piemēram, premjeram un prezidentei. Kāpēc ne Frīdai no Kārsavas, kuru pazīst viss novads, kāpēc ne Sipeniecei, ir cits un daudz nebūtiskāks jautājums par to, vai baznīca ir nokāpusi no sava īpašā, arī pašas deklarētā pjedestāla un gluži kā kara laikā atvēl noturēt templī mītiņus? Un ko tas nozīmē patiesībā?
 Difūzija. Iztapīga difūzija. Štrunts par stila tīrību (kaut ir patīkami apzināties, ka vismaz ārējās formās valda minimāla kārtība — ka zoodārzā dzīvo mērkaķi, ka tirgū tirgojas, skolā skolojas un ka baznīcā sprediķo mācītāji), bet līdz šim man bija pašsaprotama izvēle — runāt ar Dievu personiski vai iet kādā konkrētā baznīcā ar tulka, mācītāja palīdzību. Šovs ar kulturēlu ļaužu piedalīšanos un atrādīšanos man šķiet zaimojošs. Man grūti iedomāties, piemēram, Raini, kurš visintīmāko, kas cilvēkā ir, attiecības ar Dievu, tulkotu publiskā mītiņā baznīcā, ne savā daiļradē. Bet vērtību nerimstoša, ikbrīdēja devalvācija, kas norit acu priekšā, liek vismaz individuāli atgriezties pie oriģināliem. Pie zoss, pirms no tās izplūktas spalvas un sarakstīts pirmais sprediķis, pie bērza, pirms tas tapis par naktsskapīti, pie lilijām, pirms tās ienestas 2002. gada dievkalpojumos. Pirms difūzijas.

2002. gada 23. novembris

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Aldis Bukšs
Osvalds Zebris
 
Svens Kuzmins
Iveta Harija meita
Frīda Mihelsone
 
Nora Ikstena
Dita Rietuma, Normunds Naumanis
Aldis Bukšs