Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

SIRSNĪGIE SUŅI

Grāmata pievienota: 11.05.06
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Elvita Ruka
Lapaspušu skaits:
192
Platums:
157
Augstums:
232
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2006

SIRSNĪGIE SUŅI ir dokumentāls vēstījums par Vides filmu studijas filmēšanas grupas piedzīvojumiem viņu ekstrēmajos ceļojumos pa skarbo, pārsteidzošo, bet cilvēciski tik atvērto Krieviju. Cilvēki tur sitas pa dzīvi kā māk, mīl, pārdzīvo, grēko, nožēlo, bet nepazaudē savas dvēseles — gluži kā peldošā baznīca, kas, Dieva pamesta, vientuļi slīd pa Donu. Atraktīvi un aizraujoši aprakstītās ekspedīcijas uz Tofolāriju un Jakutiju ir arī vizuāli dzīvas, pateicoties Aijas Bley vitālajām fotogrāfijām.

Filmu producente un scenāriste Elvita Ruka (1970), arī mākslas vēsturniece, zināma gan dokumentālā kino cienītājiem, gan periodikas lasītājiem. Publiku saista viņas tiešais un godīgais stāstījums, kas lietas sauc īstajos vārdos, bet aiz skarbuma un ironijas slēpj jūtīgu skatu uz dzīvi.

“Sniega un īstenības apžilbusi, nosolu sev kādreiz doties vēl tālāk aukstumā un dziļāk neviltotā dzīvē. Kur daudz sniega un maz cilvēku. Maz, bet sirsnīgi kā suņi.”
Elvita Ruka

Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska

TĀ TAČU IR SIBĪRIJA!

24. februāris

Jau sešos no rīta pametam Ļistvjanku.
 Ieveļamies viesnīcā, kuras bezcerīgā nolaidība dzīvesprieku nevairo. Gribam prom! Nepanesamā smaka vairo enerģiju, un Gobam izdodas dabūt reģistrācijas papīrus neticamā ātrumā. Viņš pačalo ar lidostas administratori, un tā mums vieglu roku iespiež svarīgos zīmogus, kurus oficiāli varētu meklēt pēc divām dienām. Nu mūs vairs nekas neaiztur. Viesnīcas gaitenī vēl atsveicināmies no tautas brāļa — pilota Aleksandra. Viņš izskatās krietni saguris. Reiss uz Ķīnu aizturēts, bet kazino darbojies pilnā sparā... Mēs, apkrāvušies ar visu ceļojuma un filmēšanas aparatūru, domās jau mājam ardievas Irkutskai — nieka sešsimt kilometru līdz Ņižņeudinskai šķiet viegls galopiņš.
 Aiztusnījam līdz stacijai. Tā mūs pārsteidz ne pa jokam — greznību saglabājusi vēl no cara laikiem, nesen ar gaumi un ievērojamiem līdzekļiem pat restaurēta. Moderna. Serviss labāks nekā Maskavā un cenas — augstākas. Bagāžas glabātavā iebilstu puisim, ka viņiem vienība maksā dārgāk nekā Maskavas starptautiskajā lidostā, uz ko viņš ar patiesu lepnumu atbild — tā taču ir Sibīrija! Iebilst nevaru. Biļetes ārzemniekiem jāpērk atsevišķā ēkas daļā. Līdz šai kasei jāiziet cauri pāris marmora inkrustācijām un kristāla lustrām rotātām telpām, kas visas ir pustukšas un bez īpaša pielietojuma. Sajūtu ko līdzīgu Ķīnas sabiedriskajām būvēm, kurās vēriena netrūka, bet jēgas — visai maz. Arī Irkutskā pie kases vienīgie uzraksti svešvalodās ir ķīniešu hieroglifi, bet vienīgie biļešu pircēji bez mums — jaunekļi ar aziātiskiem vaibstiem. Mūsu pases aizdomas neraisa, puiši atkal kasierei iepatīkas, un biļetes dabūjam bez problēmām. Vilciens Vladivostoka—Novosibirska. Skan jau lepni un atgādina kaut ko varenu. Piemēram, BAM!
 Laiks vēl ir, un nolemjam nepiesārņot smadzenes ar jaunu informāciju, tāpēc atmetam domas par muzejiem, izstādēm vai ievērības cienīgo vietu ekspromta apmeklējumiem. Mums ir jāpaēd, jāiepērk medikamenti un kafija. Jāatrod iespēja piezvanīt potenciālajam šoferim, ko divu mēnešu tālsarunās no Rīgas esmu sarunājusi pēc Žeņas Častņika ieteikuma. Ar paēšanu un iepirkšanos problēmas nerodas. Irkutska ir gana bagāta pilsēta, kas dzīvo pēc Sibīrijas kontrastu likumiem. Dažos centra veikalos ieraugām tik izsmalcinātas preces, kādas Rīgā pat neatrast. Arī ēstuves gana eksotiskas. Dažādas “Savannas”, naktsklubi, ķīniešu restorāni organiski sadzīvo ar lētajiem alus bāriem, pelmeņu ēstuvēm un belašiem uz ielas. Beidzot laimīgi atrodam īstāko eksotiku — paputējušu padomju laiku smalko restorānu “Malahīts”: bordo aizkari, iestīvinātas salvetes, kristāla karafes. Garderobists noteikti piedzīvojis labākus laikus šveicara postenī. Ar skumīgu nosodījumu viņš aplūko mūsu tūrisma ekipējumu — agrāk tādus lamzakus īstam krogam pat tuvumā nelaida... Nu mēs esam vienīgie viesi un tiekam apkalpoti godam. Baudām gan taigas pelmeņus, gan ciedru riekstu šņabi. Patriotisma pēc nogaršoju “Rīgas salātus”. Esmu to darījusi vairākās Krievijas vietās un katrreiz ēdusi ko pilnīgi citu. Turamies pie patiesības, ka, uzdzerot šņabi, Krievijā var apēst visu...
 Aptiekā izceļas Goba. Viņš pieprasa zāles pret visu — pretsāpju injekcijas slēgtu un vaļēju lūzumu gadījumā, antibiotikas smagiem iekaisumiem, zāles pret lāču kodumiem, saindēšanos, badu, halucinācijām, zobu sāpēm, depresiju un visu pārējo. Domāju, ka visu iepriekšminēto varētu apvienot vienā kapsulā pret hiperaktivitāti, tomēr šo to par kopējo naudu iepērkam. Pašai pietiek ar higiēnisko lūpu krāsu.
 Vienīgais klupšanas akmens izrādās telefons. Ņižņeudinska taču ir cits rajons, un mums jāmeklē meždugorodņij peregovoročnij punkt. Izskraidām puspilsētu, pamodinām dusmīgu operatori, putrojamies ar kodiem, līdz galu galā mums neviens neatbild. Nedaudz nervozi skrienam uz vilcienu. Šoreiz pavadoni apbur Braķis (komplektā ar “Laimas” šokolādi), un mēs paliekam vienā kupejā, nevis saskaņā ar biļetēm tiekam izmētāti pa dažādām. Aiz laimes atbrīvojamies no skrienot sasvīdušajām drēbēm un izzveļamies plauktos. Labsajūtā nolemjam piezvanīt potenciālajam šoferim pa mobilo telefonu. Kaut kā tiekam galā ar kodiem, un viss notiek! Andrejs gan esot ārā, bet sieva apsola viņam visu pateikt. Trīsreiz nodiktēju vilcienu, vagona numuru, pienākšanas laiku. Viss, ko varējām, ir izdarīts. Tagad septiņu stundu otboj!
 Vilciens, kā parasti, ir ļoti pārkurināts, tādēļ, pusnaktī izkāpjot Ņižņeudinskā, gaiss liekas nežēlīgi auksts. Debesīs ir milzum daudz zvaigžņu, kur var atveldzēt acis, kad apnīk vērot graustus ap dzelzceļu. Mūs sagaida ādas jakā tērpts vīrietis ap četrdesmit, simpātisks, draudzīgs. Andrejs Potapovs, kura rokās nu sevi nododam. Viņu vēl tālajā Čeremšankā par vienīgo iespējamo šoferi ieteica Žeņa Častņiks. Sauca par komersantu — viņš vienīgais ar savu GAZ 66 vedot preces uz Gutaru, vienu no trijiem Tofolārijas ciemiem. Mums izdevās divreiz sazvanīties, un te nu mēs esam. Ar viņa gādību mums jāveic aptuveni divsimt kilometru līdz Tofolārijai, kopā jāpavada divas nedēļas. Nākas uzticēties.
 Andrejs mums rezervējis viesnīcu. Ejam minūtes divdesmit. Divreiz mums sāk sekot miliču bobiks, un pa logu aurojošās sejas nebūt neizskatās draudzīgas. Andrejs viņiem ieskaidro, ka esam savējie. Vēl iztālēm vērojam kautiņus, redzam pāris narkomānu un dzērāju, kas kopā ar mīnus divdesmit astoņu grādu temperatūru mūs noskaņo turpmākajām nedēļām. Romantiski piepaceltā tonī iztaujājam Andreju par gaidāmo braucienu. Katru atbildi tulkojam sev par labu, lai nezaudētu optimismu. Un Andrejs jau arī sola īstu debesmannu. Gazikam būda apkurināma, malciņu tik piemetīs, un brauksim kā kungi. Nākamajā dienā jau būsim Gutarā, un tur viņš mums mājiņu aizrunājis. Smaidām un mājam ar galvu. Droši vien izskatāmies pēc idiotiem.
 Arī šī viesnīca no viena gala brūk kopā, bet no otra tiek lāpīta. Tā ir neomulīga, taču silta. Un pārpildīta! Sēžot uz mugursomām un atspergultās izzvēlušies, aktīvi plānojam braucienu. Jāizbrauc agri. Pārtika jāiepērk šeit. Brauksim pa aizsalušām upēm. Pret nākamo rītu būsim Gutarā. Mašīna ar visu šoferi būs mūsu rīcībā. Atpakaļ tikt nebūs problēmu.
 Esam jau sapriecājušies ne pa jokam, kad ķeros pie tiešajiem pienākumiem — prasu, cik tas viss maksās. Andrejs kautrīgi, nekurienē vērdamies, nosauc summu, kas ir vairāk nekā tūkstoš dolāru. Tas ir tik, cik mums paredzēts visa brauciena kopējiem tēriņiem, komandējuma naudas ieskaitot. Bet Andrejs zina, ka nevienu citu nedabūsim un ka jābrauc mums ir. Tik vien izdodas kā nokaulēt piekto daļu un sarunāt maksāt pa daļām. Kaudamies ar finansiālām pārdomām un minējumiem par Andreja personības pozitīvajām un negatīvajām iezīmēm, izklīstam gulēt. Rīts gudrāks par vakaru. Un atkāpties jau nav kur. Vienīgais regulārās satiksmes līdzeklis starp Ņižņeudinsku un Gutaru ir mazās aviācijas lidmašīna. Tā ir absolūti atkarīga no laika apstākļiem, tāpēc vairāk nelido nekā lido. Uz to ir živaja očereģ. Vispirms pasažieri ar akūtām vajadzībām — ārstēties, izglītoties, uz kāzām, bērēm u. c. lidojošie, tad citi vietējie. Tādiem ārzemniekiem kā mēs rinda varētu pienākt pret pavasari un arī tad par desmitkāršu cenu. Noīrēt atsevišķu helihopteru var atļauties tikai BBC un citas kompānijas ar līdzvērtīgu budžetu. Tāpēc mums jāturas pie zemes un jāizmanto tāds ceļš, ko pat reti kurš vietējais ir veicis. Mūs dzen laiks un uzdevums.

Līdzīgās grāmatas:
Aldis Bukšs
Osvalds Zebris
Iveta Harija meita
 
Nora Ikstena
Svens Kuzmins
Laima Kota
 
Viktors Suvorovs
Ilze Jansone
Sanita Reinsone