Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Pasaules centrs

Grāmata pievienota: 05.12.17
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Lilija Berzinska
Lapaspušu skaits:
160
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
6.46 Eur
Izdošanas gads:
2017

Vai uz pasaules ir tāda vieta, kur beidzot drīksti būt pats — tāds, kāds esi, neizlikties, neizdabāt, necensties mantas, statusa, panākumu un citu viedokļa dēļ? Tibo saprot, ka valdzinošā Florānsa ideālo Pasaules centru iztēlotos gluži citādu — kā mūžīga karnevāla līksmi un bezrūpību. Vai tas nozīmēs vientulību?

“Lilijas Berzinskas pasakā “Pasaules centrs” Tibo teic — “Es gan par Pasaules centru vairāk iztēlojos vietu, kurā valda klusums.” Tieši klusumā ir šī stāsta maģija. Piepildītā, pārlaicīgā, pasakainā. Klusuma atbilde mūsu skaļajam un ārišķīgajam laikmetam. Lilija Berzinska dāvājusi  mums cilvēkmīlestības un bijības pilnu brīnumainu pasaku. Mēs esam dzīvi — signalizē Pelēkais tornis.”
Nora Ikstena

Lilija Berzinska (1978) ir rakstniece, tulkotāja, humanitāro zinātņu doktore, literatūrā debitēja ar pašas ilustrētu grāmatu bērniem “Nezināmais zvērs” (2009). Līdzās daudziem tulkojumiem no angļu un krievu valodas līdz šim izdots garstāsts “Ziloņu dārzs” (2012), kas tika nominēts Latvijas literatūras gada balvai, un krājums “Pļavas pasakas” (2014). 2015. gadā klajā nāca rakstnieces debijas darbs pieaugušajiem — romāns “Putnu osta”. 2016. gadā iznākusī grāmata “Lamzaks meklē Lamzaku” tika nominēta Latvijas literatūras gada balvai kategorijā “Labākais oriģināldarbs bērniem”.

Ar autores ilustrācijām

Jāņa Esīša vāka dizains un ilustrāciju apstrāde

 Gaitenī skanēja soļi. Jau drīz tie attālinājās un vēl pēc brīža saplūda ar klusumu, kāds mēdz iestāties ziemā, kad laukā ir sals, daba — aizmigusi, bet cilvēki, zvēri un pat blusas meklē patvērumu.
 Tieši blusas Tibo pašlaik vēroja. Tās viesu salonā uzradās pēc tam, kad tur, slēpdamies no aukstuma, bija iemucis saimnieka suns. Dzīvnieku aši padzina, taču divas blusas bija izkritušas no viņa kažoka, un nu tās lēkāja pa siltajām flīzēm kamīna priekšā. Pils slīga miegā, un Tibo šo klusumu un mieru varēja izmantot pēc saviem ieskatiem un veltīt laiku jebkam, kas ienāk prātā, — kaut vai blusu vērošanai.
 Lielāko dzīves daļu Tibo bija pavadījis augstmaņu sabiedrībā. Tas gan nebija nekas neparasts, jo arī viņa dzimta nebija vienkāršu ļaužu. Tibo pasaulē nāca ietekmīgu un turīgu cilvēku ģimenē, — tādiem visi ceļi uz pili un augstāko sabiedrību bija atvērti. Nevarētu gan teikt, ka Tibo augstākajā sabiedrībā jutās iederīgs, jo viņa āriene ik dienas atgādināja, ka starp viņu un pārējiem ir nepārvarama plaisa. Citi bija iznesīgi, turējās taisni un lepni un prata soļus spert tā, it kā būtu visu priekšmetu un dzīvo būtņu īpašnieki, savukārt Tibo augums bija kā sīks, izstīdzējis asns, kurš nav dabūjis sauli un rimies augt, tā arī nesasniedzot spēku pilnbriedu.
 Tibo nebija punduris, tomēr gana maza auguma, lai aizmuguriski tiktu par tādu saukāts. Šo nebūšanu vēl košāku darīja viņa 
kupris un klibums — tie kā dievu derībās uzlikts lāsts vai ļauno garu dāvana allaž lika apkārtējiem uz viņu atskatīties un šaubās šūpot galvu. Patiesībā gan klibums bija vien nelāgs iznākums tikpat nelāgam kritienam no zirga. Tibo pie sevis mēdza rūgti pasmīkņāt par šo atgadījumu, jo tajā saskatīja ne vien fizisku kritienu, bet arī kritienu no tā paša niecīgā godkāres pjedestāla, kurā vārgais un nožēlojamais augums bija spējis viņu uznest. Klibumu, tāpat kā īso, kumpo augumu, apkārtējo vērīgajām acīm nekādi nevarēja noslēpt, un to visu kā izsmējīgā uzvaras priekā vēl vainagoja Tibo ugunīgo matu ērkulis, kas dievbijīgiem ļaudīm lika aizdomāties par Vienības dusmām vai, jebkurā gadījumā, nelabu zīmi.
 Taču, lai nu kā, šīs ķermeņa nepilnības brīnišķīgi saskanēja ar Tibo āksta cepuri un pienākumu allaž izklaidēt un smīdināt pārējos.
 Kad Tibo bija pavisam mazs un vēl neapjauta atšķirību starp sevi un apkārtējiem, pasaule viņam šķita vienkārša. Pieaugot viņš gan noprata, ka viņa mati ir pārāk spilgti, augums — pārāk necienīgs un klibums droši vien nemūžam neatstāsies. Taču arī šī apjausma vēl nelika viņam norobežoties un justies izstumtam vai ļaunas zīmes apzīmogotam. Viss mainījās pēkšņi.
 Kādā pēcpusdienā, kad tēva namā viesojās augstmaņi, Tibo ar citiem zēniem bija devies izjādē, bet pēc tam vingrinājās loka šaušanā. Tā nebija spēlēšanās vien: zēni izdomāja noteikumus un balvu — iztēlotas princeses roku un mestra titulu.
 Tibo bija aizrautīgi meties spēlē un viegli uzvarēja visus sāncenšus. Taču pašās beigās, kad viņam bija jāsaņem no ābeļu zariem nopītais kronis, kāds no biedriem pēkšņi nogāza viņu zemē un paziņoja, ka balva un uzvara pēc tiesas un taisnības pienākas viņam, nevis dīvainam pundurim, kurš diez vai ir tīkams Vienībai un nemūžam nesaņemtu nedz princesi, nedz kādu ievērojamu titulu.
 Tibo iedegās dusmās. Tās kā neapturams izvirdums lauzās uz āru un bija pirmatnējas, nevaldāmas un līdz šim nepieredzētas. Tibo nesaprata, kas ar viņu notiek, viņš nezināja, ko lai iesāk ar šo karsto, kūsājošo naida uguni, un metās savam apvainotājam virsū, bez žēlastības sizdams ar dūrēm un sperdams ar kājām.
 Vakarā Tibo dabūja, pēc viņa domām, netaisnīgu un galīgi nepelnītu brāzienu no tēva.
 “Ko tu iedomājies? Kas darās tavā uguns apsēstajā galvā, ko?”
 “Bet, tēvs, es biju uzvarējis! Es viņus biju pārspējis! Visus! Man pienācās uzvara! Es biju pirmais!” Tibo bija tuvu asarām, jo nekādi nesaprata, kāpēc tēvs viņu nedzird un nesaprot.
 “Tu domā, ka vari tīkot pēc pirmās vietas? Tu uzskati, ka vari būt pirmais?” Tēva balss dusmās drebēja.
 “Kāpēc es nevaru būt pirmais?!”
 “Nāc līdzi! Es tev parādīšu, kāpēc nevari.”
 Tēvs aizvilka Tibo uz viņa istabu un izgrūda sudraba spoguļa priekšā.
 Tad viņš pagrieza Tibo tā, lai zēns redzētu savu atspulgu, un norāva viņam kreklu.
 “Skaties vērīgi!”
 Tibo pacēla acis un ieraudzīja savu spoguļattēlu.
 “Uz ko?” viņš uzdrīkstējās pajautāt.
 “Ko tu redzi?”
 “Sevi.”
 “Kādu sevi?”
 “Nu, sevi... Es redzu sevi. Kas man ir jāredz?”
 Tēvs pašūpoja galvu un uzlika plaukstu Tibo uz pleca.
 “Tu redzi sevi. Bet vai tu redzi arī savus matus? Vai tu redzi, ka esi gandrīz divas galvas tiesas īsāks par saviem vienaudžiem, bet tavs kumpais rumpis ir kā ģindenim? Vai arī to tu redzi?”
 Tibo nekustīgi lūkojās spogulī. Protams, viņš to visu zināja un redzēja.
 “Bet...” viņš iesāka, taču tēvs viņu pārtrauca.
 “Tev allaž jāpatur prātā tas, ko pašlaik redzi. Vai dzirdi? Kad tu piedzimi, dzintara lasītāji visi kā viens apgalvoja, ka tev jāpievienojas tam nolādēto baram un jātop redzīgam. Tavu matu dēļ. Un sīkā auguma dēļ. Es viņus pārliecināju par pretējo. Pierunāju, uzpirku, piedraudēju un visādi pūlējos iegalvot, ka tev nekas nekaiš, ka esi tāds pats kā visi. Mūsu dzimta varēja atļauties tevi pasargāt. Mēs tevi izglābām. Taču tavi mati, tev augot, nemainīja krāsu, kā daždien tas ar bērniem gadās. Tavs augums nesteidzas augt, un nekas tur nelīdz. Tu esi mazāks par citiem. Lai gan tavā rīcībā vēl ir daži gadi un es ļoti ceru, ka tu tomēr paaugsies, taču diez vai tu būsi tikpat garš kā visi pārējie. Saproti? Tu esi citāds. Tāpēc tu nekad nebūsi pirmais. Nekad. Tas, ka tev gadījās nokrist no zirga un sakropļot kāju, dažiem kalpo par pierādījumu tam, ka esi negaru zīme. Tāpēc pacenties sev nepievērst lieku uzmanību. Vienību neviens nav atcēlis. Tieši tāpat kā bailes no negariem.”
 Tibo klausījās tēva teiktajā un juta, kā zeme zem viņa kājām lēnām paveras un viņš gāžas bezgalīgā tukšumā. “Bet...” viņš vēlreiz tikko dzirdami mēģināja iebilst, taču tēvs neklausījās.
 “Mēs tevi izglābām. Bet tālāk tev pašam sevi jāsargā. Tu nedrīksti mēģināt pārspēt šos zēnus. Viņi ir varenāki par tevi. Tur klāt viņi ir parastāki par tevi. Ja tu sadusmosi — pa īstam sadusmosi — kādu no viņiem, pietiks ar vienu paziņojumu Vienības kalpiem, piemēram, dižkunga padomniekam Injigo. Viens paziņojums, ka esi apzīmogots un nolādēts, un tu atlikušo dzīvi varēsi bolīt dzintara acis. Neizaicini viņus, Tibo! Neaizmirsti, ka tu neesi kā viņi. Ja tu būtu dzimis zemnieku vai amatnieku ģimenē vai jebkurā citā vienkāršu ļaužu namā, tu būtu izbarots vilkiem kā izpirkuma ziedojums vai atdots dzintara lasītājiem. Esi pateicīgs, ka tev vispār atļāva dzīvot. Tas, ka pēc manis tev piederēs muiža, īpašumi, tituls, jau tā ir milzu veiksme tādam kā tu. Ne uz ko lielāku tu nedrīksti cerēt. Tev jārūpējas par to, lai paliktu nemanāms, būtu padevīgs un nevienu neapgrūtinātu un netraucētu. Stāvi malā un ļauj, lai citi cīnās, uzvar, iegūst, iekāro un iekaro. Tev tur nav jāpiedalās. Tas nav domāts tev.”
 Tovakar beidzās Tibo bērnība un bezrūpīgās nevainības laikmets. Vēl ilgi pēc tam, kad tēvs bija aizgājis, Tibo pusizģērbts stāvēja spoguļa priekšā un skatījās uz sevi, pūlēdamies uz visiem laikiem iekalt atmiņā to, ko redz, un savienot savu tēlu ar tēva teikto.
 Pienbaltā āda, gaišā seja ar lielo, izliekto degunu, biezajām lūpām, tievās rokas un kājas, ugunīgie mati, knapais augums — tas bija viņa būris, no kura viņš nemūžam netiks brīvībā. Tā būs viņa dzīve — allaž malā, vienmēr neuzkrītoši, uz mūžu vienam. Kāds tur mestrs, kādas uzvaras un apbalvojumi! Neatradīsies neviena ģimene, kura gribēs savu meitu izdot Tibo par sievu. Bet skaistā un skumjā mīlas dzeja, ko viņš paslepus no tēva bija lasījis viņa bibliotēkā, paliks tikai svešinieku apdziedāta pieredze un kaligrāfiski uzrakstīti vārdi uz laika zoba saēstā pergamenta. Meža strautu pavēlnieces negribēs viņu ievilināt savās kvēlajās skavās, un neviena mirstīga jaunava nebūs tik neprātīga un akla, lai viņa priekšā atraisītu matus un nomestu apģērbu.
 Sākot ar to dienu, Tibo lēnām sāka zaudēt visas ilūzijas, atteicās no sapņiem un noslēdzās sevī. Nepagāja necik ilgs laiks, kad tēvs savā muižā sarīkoja Gaismas svētkus, un šoreiz Tibo lieliski saprata, kāpēc tas notiek. Tēvs gribēja parādīt Tibo, ar ko varētu beigties viņa nepaklausība, un, atverot sava nama durvis svētku norisei un Vienības kalpiem, apliecināt citiem, ka viņa ģimene, ieskaitot dīvaino dēlu Tibo, ievēro ritu un godina Vienību un tās vienīgo un īsteno patiesību.
 Citus gadus Tibo bija cītīgi izvairījies no Gaismas svētku galvenā notikuma — redzības dāvanas nodošanas nolādētajiem, bet tagad viņš piespieda sevi nostāties tēvam blakus un ārējā pazemībā noskatīties visu rituālu. Viņš redzēja, kā cilvēkam, kuru dzintara lasītāji bija izvēlējušies par galveno nolādēto, tiek izrautas acis un, nelaimīgajam pilnā balsī kliedzot, to vietā tukšos, asiņojošos dobumos iestumj gludas dzintara bumbas. Ar šo izrīcību nolādētais tika atņemts melnajai varai, viņa maldu gaitas bija beigušās, bet negaru aptraipīto acu vietā tika dāvātas mūžīgās patiesības acis, kuru skatiens allaž ir pievērsts Vienībai. Tika uzskatīts: ja nolādētais kliedz, tas apstiprina dzintara lasītāju teikto par viņa saistību ar melno varu un negariem, jo Gaismas svētku rituālā kliedz nevis pats cilvēks, bet negari un iznīdējamie pagātnes dievi, kuri zaudē varu pār savu upuri. Līdz šim dzintara lasītāji vēl nekad nebija kļūdījušies, atrodot nolādētos, jo vēl neviens nekad nebija klusējis, saņemot redzības dāvanā dzintara acis.
 Pēc Gaismas svētkiem Tibo nozuda muižas dārza tālākajā nostūrī, kur izvēma visu apēsto un izdzerto un iegrima šausmu pilnā apstulbumā. Tā varētu būt viņa nākotne — neprāšu bara varā, pilnīgā pakļautībā un beztiesībā. Viņš varētu atrasties tā nelaimīgā vietā un uz visiem laikiem zaudēt acu gaismu, lai kļūtu par Vienības mācības iemiesojumu un tās aklo atgādinājumu. Turklāt šī iespējamība nav tikusi atcelta. Tas viņam draud joprojām, ja vien viņš nepiesargāsies, ja radīs sarežģījumus un neērtības, ja citu acīs būs kā dadzis — rudmatains, klibs un sīks, kā radīts, lai stiprinātu ļaužu ticību Vienībai un kļūtu par tās kāju pameslu.
 Tā nāves miegā aizmiga Tibo, kurš no dzīves gaidīja daudz un 
sapņoja lielus sapņus, bet viņa vietā piedzima Tibo āksts — lādzīgs jauneklis, kurš prot citus izklaidēt ar jokiem un dziesmām, zina savu vietu un tur allaž arī paliek, pat ar skaļāku elpas vilcienu netraucēdams un neapdraudēdams citus. Ar laiku apkārtējie tik ļoti aprada ar Tibo galma āksta lomā, ka augstmaņa titulu un īpašumus sāka uztvert kā īpatnēju piedevu viņa jokdara tēlam, kas taču nav ņemams par pilnu. No cilvēka viņš bija pārvērties par ērtības un omulības priekšmetu, ar ko aizgaiņāt garlaicību un raizes un īsināt garos ziemas vakarus.
 Tibo zināja, ka visā šajā āksta padarīšanā arī pats ir mazliet vainojams. Ja būtu izturējis apkārtējo izsmieklu un ziņkārīgos skatienus un nebūtu ļāvis tēva vārdiem sevi saindēt, dzīve būtu izvērtusies citāda. Ja viņš būtu turējies tik lepni, cik nu ļāva sīkais augums, ja savās mazajās acīs būtu iemācījies rādīt saltu pašapziņu un būtu izlicies, ka pienbaltā āda ir diženuma un augstdzimtības pazīme, nevis nedrošības un baiļu spogulis, tad viņš agrāk vai vēlāk būtu iedvesis pārējos godbijību vai pat pavisam īstas bailes. Taču viņš bija citāds. Salūzis zem tēva brīdinājumu un savu nepiepildāmo sapņu spiediena, Tibo izvēlējās slēpties, bet, kad to vairs nevarēja un bija pienācis laiks spert soli plašākā pa saulē, viņš iemanījās slēpties aiz smiekliem un jautrības. Viņš kļuva par lāga Tibo — sabiedrības dvēseli un joku plēsēju, kura mēle dažkārt prata būt arī dzēlīga, — bet tikai ne savai aizstāvībai un allaž ievērojot piesardzību. Viņš bija dīvainais, neizskatīgais īsulis, rudais meža garu joks, klibais vientiesis, kurš prata pasmieties par sevi, nekad necentās citiem uzspiest savu nozīmību vai viedokli, par pavēlēm nemaz nerunājot, un bija tik lādzīgs, ka neviens galminieks nebaidījās viņa ziņā atstāt ne tikai savus īpašumus un zirgus, bet arī savas kalpones, meitas un pat sievas, jo nedz augstdzimušāki par Tibo, nedz viņam līdzīgie viņā nesaskatīja draudu jaunavu un sievu tikumībai.
 Ar laiku Tibo arvien labāk iedzīvojās galma āksta lomā, īpaši 
daudz neprātoja par savu augumu un klibo kāju, bet rudos matus veikli iemanījās slēpt zem āksta cepures, kas bija kā zīme tam, ka viņš ir samierinājies ar likteni un nelolo nekādas ilūzijas par savu nozīmību vai stāvokli sabiedrībā. Savas domas, ilgas un bažas viņš ne vien paturēja neizteiktas, bet pat nobēdzināja arī no sevis paša, turpretī pārējiem viņš allaž bija jokdaris un teju vai bezmiesiska būtne, kura ir tikpat pašsaprotama kā ar samtu pārvilkts zvilnis, kažokādas grīdsega vai vīna muca pagrabā. Viņš pieņēma savu likteni, centās pārāk nelauzīt galvu par to, kas nav viņa varā, un tiecās vienkārši dzīvot, atrodot eksistences sāpju kamolā šo to uzmanības vērtu un pat interesantu.

Līdzīgās grāmatas:
Vilipsōns, Nora Ikstena
Inguna Ula Cepīte
Arno Jundze
 
Sergejs Loiko
Māris Bērziņš
Tur
Kristīne Ulberga
 
Nora Ikstena
Māris Bērziņš
Jānis Einfelds
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties