Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Māreta

Pamodos no kārtējām durvju vaimanām. Senāk nevarēju aizmigt, kamēr vīrs nebija mājās, bet pēdējo gadu laikā tiktāl pieradu, ka reizēm pat iesnaudos. Durvis parasti čīkstēja divreiz. Atverot un aizverot. Atverot es pamodos — aizverot pateicos dieviņam, ka vīrs nogurumā nav aizmidzis pie stūres, ka viņam pretī braucošie nav aizmiguši pie stūres, ka visi strādīgie un gādīgie vīrieši veiksmīgi nokļuvuši mājās. Tā gribējās Matīsu samīļot, apčubināt, bet zināju, ka man jāizliekas guļam, lai viņu nemocītu sirdsapziņa, ka traucē manu miegu. Man bija žēl viņa, savukārt viņš žēloja mani — staigāja uz pirkstgaliem un gultā ieslīdēja tik klusi un nemanāmi kā guļamistabā ielavījies partizāns. Tā bija ik nakti, kopš viņš strādāja divos darbos. Bet ne šonakt. Šoreiz soļi bija skaļi, viņš nāca taisnā ceļā uz guļamistabu un pat ieslēdza gaismu. Kamēr es domāju, vai man jāizliekas, ka pēkšņi pamostos, vai jāturpina gulēt it kā dziļā miegā, viņš teica:
 — Neizliecies! Tu nekad neguli, kad pārrodos. Man ar tevi jārunā.
 Nobijusies uzrausos sēdus — nē, viņam it kā nekas nekaitēja, varbūt mašīnu sadauzījis, varbūt no darba atlaists, varbūt…
 — Man ir cita sieviete, un es šķiros!
 Pēkšņi viss kļuva tik skaļš — modinātāja tikšķi, mani sirdspuksti, vējš aiz loga, likās, pat elektrība deg skaļi.
 — Varēji jau kaut ko pajautāt. Jebkura sieviete jau sen būtu sapratusi, bet tu… Tev laikam pilnīgi vienalga, cikos tavs vīrs nāk mājās!
 Man nenāca prātā neviens jautājums. Interesanti, ko viņš gribēja, lai prasu, — kā to meiču sauc? Vai es pazīstu viņu? Cik viņai gadu? Filmās vienmēr nicīgi skatījos šādas epizodes un domāju, ja kādreiz tas notiktu ar mani, nemūžam tā nedarītu. Man nav vajadzīgs vīrietis, kas grib iet prom.
 Es klusēju un jutu, kā man izžūst mute, ilgi, ilgi, līdz iekņudējās kakls, sāku klepot, un vīrs ar dīvainu skatienu no naktsgaldiņa pasniedza man krūzi ar ūdeni. Dzēru un, likās, fiksēju katru šī brīža sekundi, it kā pēc tam man kādam būtu jāatskaitās.
 Beidzot kāda sveša balss pārvēlās pār manām izkaltušajām lūpām:
 — Labi.
 — Kas labi?! — Vīrs kļuva nikns. — Es tev teicu, ka mums jāšķiras!
 Pamāju ar galvu, ka saprotu, ko viņš saka.
 — Tad nu tā. Dzīvoklim ir pircējs, un, kaut arī tas piederēja manai mammai, uzskatu, ka godīgi ir dalīt naudu uz pusēm.
 Rozā aploksne uz oranžā virspalaga izskatījās bezgaumīgi.
 — Pēc mēneša viņš grib ievākties. Piedod, ka tev jāmeklē cita dzīvesvieta, bet noīrēt dzīvokli tagad nav problēma. Manai sievietei pieder māja, un Ieviņa vēlas palikt pie manis. Miks diez vai atgriezīsies Latvijā. Ja atgriezīsies, tad domāsim.
 Kad ārdurvis aizcirtās, nez kāpēc paskatījos pulkstenī — 2.37 — es sēdēju nu jau bijušajā laulības gultā ar četrdesmit pieciem tūkstošiem eiro klēpī. Smieklīgi, bija pagājušas tikai septiņas minūtes.
 Pirmā doma, kas man ienāca prātā, bija, kāpēc man nav nevienas domas.
 Paskatījos pulkstenī — 3.01.
 Kad atkal paskatījos, bija 3.56.
 Kā no tālas galaktikas atriņķoja Matīsa teikums — Ieviņa vēlas palikt pie manis. Izrādās, mana mīlulīte Ieviņa visu zināja! Ne tikai zināja, bet man aiz muguras jau vienojusies ar tēvu. Kļuva nelabi, likās, ka tūlīt uzsprāgšu. Gribējās kaut ko sist, plēst, kliegt, lamāties — tik ļoti gribējās ļaut sev vaļu visu to darīt, jo…
 Smieklīgi! Smieklīgi! Smieklīgi! Vēl pirms pāris dienām, ejot uz darbu, Matīss mani piekļāva sev klāt un nočukstēja: “Tu esi brīnišķīga, nu kāpēc tu esi tik brīnišķīga?” Un tāda brīnišķīga es nodzīvoju līdz šīs nakts diviem un trīsdesmit septiņām minūtēm.
 Pēkšņi ieraudzīju sevi it kā no malas. Man pat nebija jāiet pie spoguļa, šķiet, jau pasen manā vietā tur stāvēja cita sieviete. Tagad tā dāmīte sēdēja gultā, atbalstījusies spilvenos, sažņaugtiem žokļiem, nervozi plucinādama papīra kabatlakatiņu un virpinādama mazas bumbiņas, kas izkaisījās pa virspalagu kā sasalušas asaras.
 Ko man darīt? 4.38 — es vēl arvien atrados sev blakus, likās, tas viss notiek ar to tur un man viņas vietā jāizdomā rīcības plāns, jo es redzēju, ka viņa ir panikā.
 Nez kāpēc tomēr piecēlos un piegāju pie spoguļa. Varbūt gribējās pārliecināties, ka esmu pamesta pamatoti, iespējams, tad man kļūtu vieglāk, tad es varētu teikt — nu, protams, protams, četrdesmit divi gadi, apdzisusi apalīte utt. Bet nekā tamlīdzīga! Lai cik ilgi skatījos, es sev pēkšņi patiku. Normāla, glīta sieviete. Es sev uzsmaidīju.
 Labi, pirmais, kas jādara, jātiek prom, vientulībā, bez lieciniekiem, tad domāšu tālāk. Ne par vīru, tur viss skaidrs, — kādu laiku mani uzturēs spītība. Sākumā es tikšu galā, tā man nopietnos gadījumos ir vienmēr, es it kā sastingstu, un tikai pēc ilgāka laika sākas reakcija. Bet meita? Nezinu, ko un kā ar viņu runāt. Ja to darīšu tagad, pieļaušu daudz kļūdu, varbūt nelabojamas…
 Nolēmu celties septiņos. Rīt sestdiena, nē, jau šodien sestdiena, meita gulēs ilgi. Atstāšu zīmīti, ka man steidzamas darīšanas, tāpēc būšu ļoti vēlu, lai negaida. Tā manā rīcībā būs gandrīz divdesmit četras stundas. Labs plāns!
 Pamodos no spilgtas gaismas, spīdēja saule, pulkstenis rādīja vienpadsmit. Mans labais plāns bija izgāzies, Visums lēma citādi. Dzīvoklī valdīja neparasts klusums.
 Nez kāpēc tikai tad, kad kaut kas saiet dēlī, tu novērtē parastus ikdienas sīkumus — soļus blakus istabā, trauku šķindoņu virtuvē, ūdens šalkšanu vannas istabā, stulbus kašķus aiz sienas, pat čīkstošas durvis…
 Uz virtuves galda atradu zīmīti:
 “Liene mani uzaicināja uz saviem laukiem. Viņas mamma rīko pavasara talku. Neuztraucies, esmu izmācījusies, būšu mājās svētdien vēlu vakarā. Negaidi, ej gulēt. Piedod!” Vārds “piedod” izskatījās kā sveša cilvēka pierakstīts, burti gāzelējās kā klibodami, laikam grūti nāca.
 Kāpēc viņa grib palikt ar tēvu? Parasti taču meitas paliek ar mātēm. Parasti! Varbūt palepoties, ka ar mani notiek neparasti?
 Paskatījos stūrī aiz bufetes, kur mums stāv alkohols, — bija puspudele konjaka, mazliet degvīna un divas aizsāktas vīna pudeles. Šodienai, cerams, pietiks.
 Sāku ar konjaku. Uzklāju galdu, iekārtojos uz dīvāna pie televizora, bet putni aiz loga dziedāja tik skaisti — izklausījās kā pieci, pieci, pieci. Dīvaini, bet esmu ievērojusi, ka pavasaros viņu dziesmas vienmēr izklausās kā pieci. Kā skan vasarā, nevarēju atcerēties. Televizoru tā arī neieslēdzu, skatījos ārā — zila debess, pirmais zaļais plīvuriņš kokos, saule… Nevarētu teikt, ka pati daba bēdājās kopā ar mani.
 Nolēmu, ka dzeršu ar tostiem. Pirmais neizdevās, toties konjaks iedarbojās fantastiski. Laikam tāpēc, ka vēl nebija divpadsmit, bet, kā zināms katram inteliģentam cilvēkam, angļi nekad nedzer pirms divpadsmitiem. Tūlīt pat ielēju otru, domās nocitējot vīra mīļāko asprātību: “Tukšā dūšā nedrīkst ēst.” Attaisīju ilgi glabāto ikru bundžiņu un sāku justies kā svētkos.
 Interesanti, vai Miks arī zina mūsu jaunumus? Vajadzētu piezvanīt, aprunāties, bet bija slinkums celties, meklēt telefonu. Trešo glāzi vairs negribējās, bet piespiedu sevi izdzert, jo citādi nebija, kur likt tostu: “Nemaz neceri, ka raudāšu vai lūgšos, lai neaizej! Ej dirst!” Parasti tādus vārdus nelietoju, neesmu rupjību piekritēja, taču šoreiz laikam tos atkārtoju ilgstoši, jo ieraudzīju, ka mana glāze vēl arvien pilna, bet var arī būt, ka atkal pilna. Man kļuva arvien labāk un labāk. Izrādās, tas nav lamu vārds, drīzāk buramvārds, varbūt pat senlatviešu. Jaunus tostus vairs nemeklēju. Vakarpusē rīcības plāns bija gatavs.
 Pirmais. Matīss teica, ka mēneša laikā man jāatrod dzīvoklis. Es atradīšu ātrāk, un tas nebūs dzīvoklis. Es pirkšu māju laukos. Vēl pagājušā vasarā mēs abi sapņojām par laukiem: pārdosim dzīvokli un nopirksim nelielu mājiņu ne pārāk tālu no Rīgas, skaistā vietā, upītes krastā, zem lieliem ozoliem, audzēsim ekoloģisku pārtiku — tomātus, gurķus, dilles —, nopirksim suni un kaķi, pieradināsim meitu pie darba, vasarā uzcelsim lielu telti draugiem un ziemā kailām kājām staigāsim pa tīro, neskarto sniegu…
 Tagad es to izdarīšu viena! Ieslēdzu datoru un sāku pētīt nekustamā īpašuma reklāmas. To es daru jau vairākus gadus, un ar katru gadu piedāvājumu kļūst arvien mazāk un mazāk, bet cenas arvien lielākas un lielākas. Pagājušā gadā mēs apbraukājām kādas desmit, neviena dzīvē neizskatījās kā internetā, mēs smējāmies, ka esam iepazinušies ar desmit talantīgiem fotogrāfiem.
 Šoreiz pierakstīju piecas adreses. Trīs no tām man izdevās uzreiz sazvanīt. Izpētīju karti, saplānoju maršrutu un ar labi padarīta darba sajūtu turpat uz dīvāna aizmigu.