Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Asmens mākslinieks

Grāmata pievienota: 02.05.18
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki ar atlokiem
Autors:
Ērvins Velšs
Lapaspušu skaits:
224
Platums:
150
Augstums:
210
Cena:
6.78 Eur
Izdošanas gads:
2018

Skotu rakstnieka Ērvina Velša (1958) romānu Transpotting (“Vilcienvakte”, Jāņa Elsberga tulkojumā 2005. gadā, AGB) un Porno (Zigurda Skābarža tulkojumā 2016. gadā, “Dienas Grāmata”) tulkojumiem latviešu valodā nu piepulcējusies arī trešā triloģijas grāmata The Blade Artist — “Asmens mākslinieks”, elegants un dzirkstošs romāns — augstākajā mērā vardarbīgs, bet dīvainā kārtā arī samierinošs.

Uzmanības centrā — tas pats Frenks Begbijs, kas jau gana labi iepazīts citos Ērvina Velša romānos, bet nu pavisam citā skatā. Savulaik sīks Edinburgas bandīts un kārtīgs maitasgabals, nu, izsēdējies cietumā, Frenks ir krietni mainījies. Viņam ir māja Kalifornijā, skaista sieva un divas meitas, bet pats svarīgākais… viņš ir atzīts, pieprasīts un turīgs skulptors. Taču — kas noticis ar Begbija neganto būtību? Tā nekur nav pazudusi un nemaz nevar pazust, un tieši par to stāsta Ērvins Velšs sev raksturīgajā groteskajā un ironiskajā manierē.
Guntis Berelis

No angļu valodas tulkojis Zigurds Skābardis
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 

1

PLUDMALE

Kad viņš paceļ Evu pret debesīm, spožā saule šķiet starojam no viņas pakauša, sniedzot Džimam Frensisam transcendentālu mirkli. Viņš ietur pauzi, lai to izbaudītu, tad nolaiž bērnu zemē. Karstā smilts drīz sodīs viņa kailās pēdas, viņš nodomā un aizgriežas no saules liesmas, un būs jāseko, lai meitēns neapdeg. Taču pagaidām ar Evu viss ir kārtībā, viņas gurdzošie, īsām ložmetēja kārtām līdzīgie smiekli aicina turpināt spēli.
Lieliskākais tajā, ka cilvēks strādā pats sev un plāno savu laiku, ir iespēja 
vienmēr paņemt brīvu. Džims priecājas būt šeit, pamestajā pludmalē, tik agrā saullēktā šai jūlija rītā, ar sievu un abām meitenēm, kamēr visi pārējie izguļ Neatkarības dienas svētku paģiras. Pludmale ir pilnīgi pamesta, ja neskaita dažus kliedzošus jūras putnus.
Sākumā pēc viņa pārvākšanās uz Kaliforniju viņi apmetās Melānijas 
divistabu dzīvoklī mazajā Ailavistas koledžas pilsētiņā, netālu no viņas darbavietas universitātes ēku kompleksā. Džimam patika okeāna tuvums, un viņi mēdza pastaigāties pa pludmali, no Goletapointas līdz Deveroslū, reizēm redzot tikai kādu mantu meklētāju vai sērfotāju. Kad piedzima Greisa un pēc tam Eva, viņi pārvācās uz māju Santabarbarā un pārgājieni tika apcirpti līdz īsiem izpriecas braucieniem.
Šorīt viņi piecēlās agri, pirms paisuma, un novietoja Grand Cherokee 
augšā, krastmalā uz Lagūnroudas. Vecās sporta kurpēs ģimene gāja pa darvas bumbiņām piekaisīto pludmali. Bumbiņas rodas netālajā Elvudas naftas atradnē, vienīgajā vietā, kur Otrajā pasaules karā notika uzbrukums Amerikas cietzemei. Viegliem soļiem dodoties uz okeāna pusi, viņi pagāja garām zemajām smilšakmens klintīm, kas atdala Kalifornijas Universitātes Santabarbaras ēku kompleksu no Klusā okeāna, un devās uz rāmo lagūnu, kas zilāka par okeānu. Bēguma atstātās lāmas un tajās pamestie krabji valdzināja meitenes, un Džims nevēlējās doties tālāk, arī viņš izjuta bērnu ieplestajās acīs redzamo prieku, kas atgrieza viņu paša bērnībā. Taču vēlāk Goletapointā būs skatāmi vēl citi krabji, tāpēc viņi klejoja tālāk un ierīkoja nometni pie klintīm, aiz kurām atradās universitāte un Ailavista. Nakts vētras bija apvienojušās ar nedēļas nogales brīvdienām un koledžas brīvlaiku, atstājot pludmali bez cilvēku klātbūtnes.
Netipiski skarbais laiks nesen ir atmaidzis, bet nevaldāmā jūra izveidojusi 
lielus smilšu sēkļus. Ja vien negribat gaidīt paisuma iestāšanos, sēkļiem jātiek pāri, pirms nokļūt pie okeāna. Džims ir nokratījis kurpes un paņēmis rokās Evu, zinot, ka trīsgadīgā meita ir tikpat nepacietīga, cik tēvs; tikmēr Melānija izklājusi pludmales dvieļus un sēž kopā ar piecgadīgo Greisu.
Plunčādamies jūrā, Džims paceļ Evu gaisā, un meitas smieklu šalts, ko 
tas izraisa, viņu no jauna apbur. Aiz kāpām viņš neredz Melāniju un Greisu, taču zina, ka Eva redz. No viņa augstu izstieptajām rokām mazules redzeslaukā ir māte un māsa: ik reizi, kad Džims viņu paceļ virs galvas, viņa izdod guldzošas skaņas un rāda uz to pusi.
Tad kaut kas mainās.

Tā ir bērna sejas izteiksme. Nākamajā cēlienā uz debesīm Evas rokas 
nolaižas gar sāniem. Viņa skatās uz to pašu pusi, Džims seko meitas skatienam uz kāpas virsotni, taču bērna sejā ir apjukums. Džimam iekšā kaut kas nobūkšķ. Piespiedis mazuli pie krūtīm, viņš strauji kāpj augšā, slimā kāja strēgst smiltīs. Taču, kad skatam paveras Melānija un Greisa, viņš nevis piebremzē, bet gan pieliek soli.
Redzot Džimu izaugam no smiltīm dūmakainās, mākoņiem cauri kveldējošās 
saules staros ar Evu rokās, Melānija jūt reizē atvieglojumu un izbīli. Varbūt tagad viņi aizies, tie divi vīrieši, kuri iznāca liedagā pa grantētajiem celiņiem, kas ved lejup no klintīm. Viņa tos neskaidri manīja, taču nepievērsa uzmanību, domādama, ka tie ir studenti, līdz viņi pienāca klāt un apsēdās cieši blakus viņai un meitai. Uzziedusi Greisai uz rokām sauļošanās losjonu, viņa bija sākusi ieziest arī sevi.
—Tev līdzēt uzsmērēt to smāķi? viens no viņiem apjautājās, ar blēdīgu 
smaidu zem tumšajām saulesbrillēm. Bailes uzdzina balss tonis: tajā skanēja nevis iekāre, bet aukstums un lietišķums. Mugurā vīrietim bija melns krekliņš bez piedurknēm, caur kuru izspīlējās muskuļu mezgli. Viņš pārvilka ar plaukstu pār īsi apcirpto pakausi. Vīrieša kompanjons bija mazāka auguma, ar blondiem, izspūrušiem matiem, kas krita pāri caururbjošām, zilām acīm, un greizu, pretīgi ļaunprātīgu smīnu.
Melānija neko neatbildēja. Šie vīrieši nebija studenti. Agrāk viņa bija 
cita starpā strādājusi cietumos, pēc kuriem abi smirdēja. Viņu paralizēja baisa kognitīvās disonanses sajūta, jo savulaik viņa bija iestājusies par to, ka šādi vīrieši jāatbrīvo. Vīrieši, kas šķita saprātīgi, pārveidoti. Cik no viņiem pēc atgriešanās sabiedrībā mēdza atkal sabojāties? Melāniju nebija viegli izsist no līdzsvara, taču situācija bija bezgala nelāga. Mezglā sasējušās iekšas uzstājīgi pulsēja, ziņodamas, ka šie nav vienkārši divi uzmācīgi tipi. Greisa lūdzoši skatījās uz viņu, mudinot kaut ko teikt vai darīt. Viņa gribēja kaut kā paziņot meitai, ka šai situācijā bezdarbība ir darbība. Melānija bija skatījusies uz klintīm un uz liedagu, un tur neviena nebija. Šī vieta, parasti tik pilna ļaužu, bija spocīgi pamesta.
Tad — Džims, plašiem soļiem strauji tuvodamies pa smiltīm, Eva, apķērusi 
tēti, ar tuklu pirkstiņu rāda uz viņiem.
— Vai tev, sučka, mēle nokaltusi, bļa? asi izmet melnais krekliņš bez 
piedurknēm. Viņu sauc Marčello Santjago, un viņš ir radis, ka sievietes, ko viņš uzrunā, atsaucas.
Pēkšņi Melānija jūtas patiesi nobijusies. Tuvojas Džims, ak Dievs, 
Džim. — Paklau, ejiet tālāk, man te ir vīrs, viņa mierīgi saka, — jums ir visa pludmale, mēs tikai izvedām bērnus līdz jūrai.
Marčello Santjago pieceļas, skatīdamies uz Džimu, kurš nu jau ir pienācis 
klāt, joprojām turēdams Evu rokās. — Mēs te padomājām, ka varētu piedalīties jūsu piknikā, viņš tam uzsmīn.
Blondīns, kura vārds ir Damjens Kūvers, arī ir piecēlies kājās un paliek 
Melānijas un Greisas tuvumā.
— Kas noticis, tēt? Greisa kaprīzi jautā, skatīdamās augšup uz tēvu.

Džims pamāj Melānijai. — Ņem viņas un ej atpakaļ uz mašīnu, viņš 
pilnīgi mierīgā balsī saka.
— Džim... Melānija lūdzoši saka, blenžot uz viņu, pēc tam uz Damjenu 
Kūveru, līdz visbeidzot pievēršas meitenēm, pieceļas un uzrauj Greisu kājās.
Viņa pieiet pie Džima, kurš ieliek Evu mātei rokās, ne uz mirkli nenovēršot 
acis no Santjago un Kūvera. — Ej atpakaļ uz mašīnu, viņš atkārto.
Melānija pārliecinās, ka abas meitenes ir viņas tuvumā, paskatās uz 
abiem svešajiem vīriešiem un tad aiziet augšup pa pludmali, uz mazo autostāvvietu augšā uz smilšu vaļņa. Viņa atskatās un redz, ka viņas soma stāv uz dvieļa. Tajā ir viņas un Džima mobilie telefoni. Soma ir vaļā. Melānija redz, ka Kūvers to piefiksē. Arī Džims to redz. — Ej, viņš saka trešoreiz.
Kūvers noskatās, kā sieviete ar bērniem aiziet pa pludmali. Bikini tērptais 
augums ir lokans un iededzis, taču pārbīlī sakumpis; tas dara viņas parasti graciozās kustības skumīgas, salauzītas un neglītas. Tomēr viņš pamanās veltīt sievietei asu, plēsīgu skatienu. — Tev trāpījusies feina vāverīte, bračiņ, viņš pasmiedamies saka Džimam Frensisam, un viņa draugs Santjago, kurš līdz tam stāvējis, vīstīdams dūres, pievienojas zemā, skumīgā balsī.
Džims Frensiss nekādi nereaģē: tikai nekustīgi vērtē situāciju.

Tāpēc Santjago un Kūveram nākas lūkoties uz klusējošo vīrieti, kas 
stājies viņiem pretim, tērpts vienīgi zaļos haki krāsas šortos. Bronzas krāsā iededzis ķermenis, muskuļots, bet klāts dīvainām rētām, dara šo vīrieti par citplanētieti blondo Kalifornijas sieviešu ģimenē. Viņš ir nenosakāma vecuma: vismaz četrdesmit, iespējams, ap piecdesmit, kas viņu darītu krietnus divdesmit gadus vecāku par sievieti, ar ko viņš ir kopā. Kas gan, brīnās Santjago, šim vīrietim ir tāds, kas ļauj tikt pie tik seksīga dupša? Nauda? Grūti pateikt, taču viņā ir kaut kas neparasts. Viņš skatās uz viņiem tā, it kā viņus pazītu.
Santjago galvā sāk pārtīties datubāze — pagātnes tikšanās, sejas no 
bāriem un labošanas iestādēm. Nekā. Bet tas skatiens. — No kurienes tu esi, vecīt?
Džims turpina klusēt, ciešais skatiens slīd no Santjago tumšajām lēcām 
uz Kūvera zilajām acīm.
— Blenzīs uz manīm... Kūvera balss kļūst augsta, viņš pasniedzas 
sporta somā sev pie kājām, izvelk lielu medību nazi un draudīgi savicina dažas pēdas no Džima Frensisa. — Gribi noprovēt šito? Pisies ka dirst no šenes kamēr vēl vari!
Džims Frensiss uz pāris sekundēm uzmet nazim dīvainu skatu. Tad 
viņš sagumst, ne mirkli nenolaizdams acu no Kūvera, paceļ somu un dvieļus, lēni pagriežas un seko sievai un bērniem augšup pa pludmali. Svešie pamana, ka viņš viegli pieklibo.
— Tizlais diršļaks, Kūvers norejas, iestumdams asmeni atpakaļ makstī. 
Džims uz sekundi apstājas, lēni ievelk elpu, pēc tam turpina iet. Abi vīrieši ņirdzīgi iesmejas, taču smieklos jūt atvieglojumu, ka vīrs, kurš stāvēja viņiem pretim, ir tikko aizgājis. Lieta nav tikai spēcīgajā miesasbūvē un attieksmē, kas rāda, ka viņš būtu cīnījies mežonīgi un līdz nāvei, lai aizstāvētu savu ģimeni. Viņā kaut kas ir: rētaudi uz ķermeņa un plaukstām, it kā viņš būtu likvidējis lielu daudzumu tetovējumu; rētiņas uz sejas, plānas, bet lielā daudzumā; bet galvenais, tās acis. Jā, Santjago apsver, acis norāda, ka viņš pieder citai pasaulei, ne tai, kurā mājo tādas sievietes un bērneļi.
Džims pieiet pie Grand Cherokee, kas novietots uz grantainā zemes 
gabala aiz pludmales, piecdesmit jardu no asfaltētā ceļa. Tur stāv vēl viens auto, kravas: nobružāts četrdurvju Silverado pikaps. Uz mirkli viņš krīt panikā, jo neredz ne Melāniju, ne meitenes, taču tā ir tikai lecošā saule, kas dedzina nost mākoņu segu un atstarojas mašīnas logos. Ģimene ir drošībā iekšpusē; viņš pievienojas tai un dzird, kā Greisa turpina prašņāt. Kas tie bija par onkuļiem? Ko viņi gribēja? Vai viņi bija sliktie? Viņš piesprādzē meitu aizmugures sēdeklī kopā ar Evu un iesēžas priekšējā pasažiera sēdeklī. Melānija startē Grand Cherokee un pabrauc garām Silverado, zinādama, ka tas pieder abiem nelūgtajiem viesiem.
— Mums jāiet uz policiju... Melānija nočukst, apmierināta, ka Greisa 
tagad ir aizņemta ar rotaļlietu.— Es biju tā pārbijusies, Džim. Tie čaļi bija patiešām bīstami...Viņa pazemina balsi. — Es domāju par Polu... Nezinu, kas būtu noticis, ja tu nebūtu atnācis... Es nevarēju tevi redzēt aiz kāpām...
— Aizvedam meitenes mājās, Džims maigi saka, nolaizdams plaukstu 
sievai uz ceļgala un juzdams, kā tas nemitīgi trīc, — pēc tam es parūpēšos par policiju.
Līdz mājām ir tikai īss brauciens pa 101. maģistrāli, un vēl ceturtdaļjūdze 
līdz viņu spāņu koloniālstila ēkai Santabarbarā, dažus kvartālus no okeāna. Melānija iebrauc Grand Cherokee pagalmā mājas priekšā; Džims pagaida, līdz visi izkāpuši, pēc tam dodas uz otru garāžu, ko ir pārvērtis par savu darbnīcu, pēc dažiem mirkļiem parādās un izstūrē braucamrīku atpakaļ uz ceļa. Melānija neko nesaka, bet, kad auto izgriežas no piebraucamā ceļa, viņu atkal pārņem satraukums.

Līdzīgās grāmatas:
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
Guna Roze
 
Svens Kuzmins
Mo Jeņs
Sandra Vensko
 
Inga Žolude
Vlamirs Nabokovs
Valdis Atāls
 
Komentāri (1):
Līva Alksne 22.03.19 plkst. 10:01
"Asmens māksliniekā" es iestigu iekšā tā, ka nekas no apkārt notiekošā nespēja mani izraut ārā no grāmatas noskaņas. Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2018/06/ervins-velss-asmens-makslinieks.html
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties