Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Bālakānda jeb Jaunības grāmata

1.1 Dižais svētnieks Vālmīki reiz jautāja dievišķajam mahāriši Nāradam, vai viņš pazīst kādu cilvēku visā plašajā pasaulē, kurš būtu brīvs no skaudības, valdītu pār savām dusmām, būtu laipns gan pret līdzcilvēkiem, gan dzīvniekiem un sekotu savai dharmai jeb pienākumam, bet no kura dusmām baidītos gan ļaudis, gan dievi. Brīdi apdomājies, Nārada atbildēja, ka pazīstot gan. Tāds esot bijis Rāma, valdnieka Dašarathas dēls. Un Nārada pavēstīja Vālmīki “Stāstu par Rāmu”, pazīstamu arī kā “Dižo stāstu par Sītā”. Un vēl piebilda: “Šis stāsts šķīsta klausītāju dvēseles, attīra tos no grēkiem un ir tikpat spēcinošs kā vedas. Tas nesīs veiksmi un bagātību visiem tā lasītājiem. To ļaužu dvēseles, kuri būs noklausījušies šo stāstu, mūža beigās nonāks debesīs, tāpat arī viņu bērnu un bērnu bērnu dvēseles.”

1.2-3 Noklausījies Nāradas vēstījumu, Vālmīki domīgs devās uz savu mājvietu mežā. Nonācis pie Tamsā upes, svētnieks nolēma nopeldēties un nevilšus kļuva par liecinieku bēdīgam notikumam. Krasta kokos vīteroja putnu pāris. Negaidot kāds mednieks izšāva bultu un nogalināja vienu no putniem. Otrs nekur prom nelaidās, bet gauži apraudāja mirušo dzīvesbiedru. Šis skats tik ļoti aizkustināja Vālmīki, ka viņš raidīja lāstu medniekam. Taču jau pēc brīža atģida, ka izteicis to dzejiskā formā un sacīja māceklim, kurš viņu bija pavadījis: “Veidu, kā izteicu savas bēdas, turpmāk sauks par šloku.”
 Atgriezies meža mājoklī, Vālmīki prātā joprojām pārcilāja dzejas rindas, ko bija sacījis upes malā, kad viņa priekšā nostājās pats Brahmā, kurš pavēstīja, ka tas ir viņš, kurš iedvesis Vālmīki šlokas rindas. Viņš vēlēja, lai Vālmīki šādās šlokās pierakstītu visu Nāradas stāstu. Turklāt Brahmā apsolīja, ka ļaus Vālmīki zināt un atainot notikumus visos sīkumos tik patiesi, it kā viņš pats tur būtu bijis klāt.
 Tā ar Brahmā svētību Vālmīki kļuva par Adikavi jeb Pirmo Dzejnieku. Viņš pierakstīja stāstu par Rāmu un iemācīja to no galvas saviem skolniekiem dvīņu brāļiem Kušam un Lavam, kuru nelaimīgo māti, kas tolaik bija gaidībās, kādreiz bija pieņēmis savā miteklī. Sieviete tik vien par sevi pastāstījusi, ka vīrs to padzinis no mājas, klausīdams viņas apmelotājiem.

1.4 Valdnieks Rāma bija daudz dzirdējis par talantīgajiem dvīņu brāļiem un reiz uzaicināja uz savu pili Ajodhjā, lai pārliecinātos par viņu izcilajām spējām. Brāļi ieradās varenajā galmā un pavēstīja valdniekam un pārējiem klausītājiem sava audzinātāja Vālmīki sarakstīto dzejdarbu. 

1.5-8 Ajodhja reiz bijusi varenās Košalas valsts galvaspilsēta. Tajā valdījis cēls un taisnīgs valdnieks, vārdā Dašaratha. Košalas valsts plaukusi, tās iedzīvotāji bijuši pārtikuši un laimīgi, jo tās valdnieks bijis “tikpat tīrs un skaidrs kā debesis”. Arī par ministriem un padomniekiem viņš bija izvēlējies vīrus, kuru godīgums vairojis tautas uzticību valdniekam.
 Tomēr Dašarathas citādi laimīgo dzīvi un prātu nomāca kāda rūpe. Lai gan viņam bija trīs sievas un vairākas meitas, viņam nebija dēla, kam atstāt valdnieka troni. To redzot, valdnieka galvenais padomnieks Sumantra ierosināja ataicināt slaveno svētnieku Rišjaringu, lai tas veiktu ugunsrituālu jeb jagņu un izlūgtos dievus svētīt Dašarathu ar dēlu. Lai pārliecinātu valdnieku par Rišjaringas spējām, Sumantra izstāstīja viņa dzīvesstāstu.

1.9-13 Rišjaringa bija varenā dieva pirmtēva un radītāja Kašjapas mazdēls. Kašjapas dēls svētnieks Vibhāndaka reiz rīta agrumā peldējies upē, kad parādījusies brīnumdaiļā apsara Urvašī. Viņas skaistuma pārsteigtajam svētniekam gadījusies sēklas noplūde. To pamanījusi dūja, kura arī patiesībā bijusi apsara, bet nolādēta kādu laiku pavadīt uz zemes putna veidolā. Dūja šo ūdeni iedzērusi. Pēc laika dūja laidusi pasaulē ragainu bērniņu — Rišjaringu, bet pati, nu atbrīvota no lāsta, atgriezusies debesīs Indras dārzos. Bērniņu sava ašrama vientulībā uzaudzinājis Vibhāndaka, un dēls palicis neziņā, ka pasaulē ir arī sievietes. Jaunais svētnieks to atklājis pats, kad pie ašrama atmaldījušās Angas valdnieka Romapādas galma sievietes, arī izskatīgā princese Šanta. Tad viņš pametis ašramu un devies pasaulē. Ragi padarījuši jauno svētnieku par nākotnes un patiesības reģi. Rišjaringa atnesis izslāpušajai zemei lietu un auglību. Angas valdnieks Romapāda, pateicībā par viņa zemei atdoto spēku, izprecinājis svētniekam par sievu savu meitu Šantu.
 Noklausījes šo stāstu, Dašaratha piekrita doties uz Angas valsti apciemot savu draugu valdnieku Romapādu. Uzklausījis Dašarathas lūgumu, Romapāda piekrita, ka Rišjaringa un Šanta paviesosies Ajodhjā un tur veiks ugunsrituālu, jo rituālam tikai tad ir spēks, ja tajā piedalās arī bramīna, hindu priestera, sieva.

1.14 Vispirms Rišjaringa veica ašvamedhu jeb zirga upurēšanas rituālu. Pēc tam svētnieks sāka dēla radīšanas rituālu jeb putrakāmesti. Dievi pamanīja upuruguns dūmus, bet viņus bija nomākušas pašu raizes, jo tiem bija sācis uzkundzēties ļaunais dēmons Rāvana. Viņi griezās pēc palīdzības pie Brahmā. Tomēr Brahmā atbildēja, ka viņš dieviem nekādi nevarot palīdzēt, jo Rāvana esot viņa mazmazdēls, kuram savulaik esot apsolījis, ka viņu nevarēs nogalināt nedz dievi, nedz pusdievi — gandharvas, nedz ļaunie dēmoni rākšasas, nedz arī labie gari — jakšas. Dievi aptvēra, ka Rāvana savā iedomībā nebija pieminējis cilvēkus.

1.15 Tajā brīdī pie upurdūmiem nāca pamieloties arī Višnu. Tad nu visi dievi, tostarp Brahmā, lūdza Višnu, vai viņš nebūtu ar mieru piedzimt kā cilvēks Dašarathas četru dēlu veidolā un nogalināt Rāvanu. Višnu bija ar mieru.
 Rišjaringa izņēma no jagņas liesmām trauku ar svētītu rīsu putru, ko viņam pasniedza kāda dievišķa roka. Viņš lika, lai Dašaratha iedod putru sievām, no kurām vēlas dēlus. Pusi dievišķās putras Dašaratha pasniedza vecākajai sievai Kaušaljai, vienu sesto daļu iedeva jaunākajai sievai Kaikejī, bet divas sestās daļas atdeva vidējai sievai Sumitrai. Putru paēdušas, sievas dzemdēja dēlus: Rāmu, kurā bija puse Višnu, dvīņus Lakšmanu un Šatrughnu un Bhāratu, kur katram tika pa sestdaļai Višnu.

1.16 Savukārt Brahmā lūdza dievus radīt savus pēcnācējus pērtiķu izskatā, katram no tiem piešķirot daļu sava spēka. Kaut arī tie prata apieties ar ieročiem, viņi pārsvarā cīnījās ar zobiem un nagiem, kā arī ar milnām un akmeņiem. Viņu vadoņi bija dieva Indras dēls Vali un saules dieva Sūrjas dēls Sugrīva. Izcilākais no tiem bijā vēju dieva Vāju dēls Hanumāns. 

1.17 Pēc noliktā laika Kaušalja deva dzīvību Rāmam, kurš bija pa pusei Višnu. Kaikejī piedzima dēls Bhārata, kurš bija pa daļai Višnu. Sumitrai piedzima dvīņi Lakšmans un Šatrughna, kas arī bija pa daļai Višnu. Visi četri dēli auga vareni un tika skoloti valdīšanas un kara mākslās. Starp brāļiem valdīja īsta mīlestība un uzticība, tomēr Rāmam visvairāk pieķērās Lakšmans, un viņi kļuva nešķirami, bet otram vecākajam brālim Bhāratam īpaši pieķērās Šatrughna. 

1.18 Dēli sasniedza sešpadsmit gadu vecumu, Dašaratha sāka domāt par viņu precībām. Negaidot Ajodhjas galmā ieradās pagalam saniknots svētnieks Višvamitra. Valdnieks viņu saņēma ar lielu godu un apsolīja izpildīt jebkuru riši lūgumu. Višvamitra tūlīt pieprasīja, lai Dašaratha laiž viņam līdzi Rāmu. Izrādījās, ka svētnieks sācis dieviem veltītu rituālu, bet divi dēmoni — rākšasas Marīči un Subāhu, dievu nolādētās jakšasienes Tātakā dēli — nemitīgi traucējot izpildīt viņa svēto pienākumu. Višvamitra, protams, varētu nolādēt ļaunos garus, bet tādā veidā pārtrauktu iesākto rituālu, un tas neesot pieļaujams. Abi ļaunie gari darbojoties pēc rākšasas Rāvanas pavēles, un Rāvanam, kā zināms, esot vara pār trim pasaulēm: dievu, cilvēku un dēmonu.

1.19 Izdzirdis svētnieka lūgumu, Dašaratha izmisumā zaudēja samaņu. Atģidies viņš sacīja: — Pat dievi nespēj uzveikt Rāvanu, nedz es ar visiem saviem karapulkiem! Un tu gribi, lai dodu tev līdzi savu dēlu, kurš vēl ir tikai zēns! Nē, to es nedarīšu!