Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

UN ĒZELIS IERAUDZĪJA EŅĢELI

Grāmata pievienota: 02.10.23
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Niks Keivs
Lapaspušu skaits:
336
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
10.47 Eur
Izdošanas gads:
2023

Neatvairāms un satriecošs savā barokālajā krāšņumā, Nika Keiva pirmais, pelnītu atzinību guvušais romāns ir neaizmirstams ceļojums gotiskas traģēdijas pasaulē.

Un kovārņi — tie joprojām lido, joprojām riņķo,
tikai tagad tuvāk — arvien tuvāk — tuvāk man.
Šie blēdīgie kāķi ir nāves putni. Tie visu manu mūžu ir metuši ēnu pār mani.
Tikai tagad es varu tos pievilkt klāt.
Ar acīm.

No sabiedrības izstumts mēms vientulis, vārdā Eikrids Eikrovs, dzimis būdā pie atkritumu izgāztuves piedzērušai mātei, dzīvo šausmu pilnā Ukuloras ielejā, kurā valda sludinātāji un pravieši, asinsgrēks un tumsonība. Kad dievbijīgie pilsētnieki pasludina kādu atradeni par Visvarenā izraudzītu, Eikridā mostas nemiers, un viņa arvien pieaugošais neprāts var radīt drausmīgas sekas…

“Šajā Nika Keiva romānā ir viss, kas plūst no viņa agrīnajiem skaņdarbiem — purvaino Amerikas dienvidu gotiskās ainavas, krāšņa valoda, trauksmains ritms un nebeidzami iekšējo dēmonu ganāmpulki, kas skrubinās pa varoņu dvēselēm kā pa atskaņojušās ģitāras stīgām. Pirms, pēc un arī lasīšanas laikā noteikti jānoklausās Nika Keiva, Mika Hārvija un Eda Kleitona-Džounsa 1998. gada albums ar tādu pašu nosaukumu — And the Ass Saw the Angel.”
Svens Kuzmins

Grupu The Birthday Party, The Bad Seeds un The Grinderman solists, austrāliešu izcelsmes mūziķis, dzejnieks un aktieris Niks Keivs (1957) var lepoties ar jau vairākus gadu desmitus ilgu karjeru. Viņš sadarbojies ar Kailiju Minogu, P.J. Harvey un daudziem citiem māksliniekiem, sacerējis mūziku un scenārijus filmām.
Nika Keiva debijas darbs prozā, romāns UN ĒZELIS IERAUDZĪJA EŅĢELI, klajā nāca 1989. gadā (pirmoreiz latviski tika izdots 2005. gadā). Latviski tulkots un izdots arī viņa otrais romāns BANNIJA MONRO NĀVE.

No angļu valodas tulkojis Mārtiņš Pomahs

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

TUR LEJĀ! O, mazā ieleja!
 Divi sadrumstaloti zemes ceļgali paceļas un paveras, lai vidū izveidotu spraugu. Mēs dodamies pa izkaltušo iekšpuses sānu, kur uz vējotām nokalnēm aug zem bieziem vīnogulājiem nolīkuši koki. Daži izkārušies pār ieleju bīstamā leņķī, to bažīgās saknes paceļas no nogāzes augsnes tā, it kā tās mocītu uzkrautā nasta, kas sasaista, pakļauj un nospiež kā pasaule ap to zariem. Šie koki, šis savītais ložņaugs, ir piesieti cits pie cita un vīnogulāja pieķēdēti zemei.

 Taisnā līnijā, no dienvidiem uz ziemeļiem mērodami visu ielejas garumu, mēs sekojam tās galvenajam ceļam, kas izlokās pa ielejas vēdera līdzenumu. No šejienes tas izskatās pēc lentes, kad mēs pārvaram pirmo no daudziem simtiem akru ar gruzdošām cukurniedrēm.

 Šovakar ir pirmais sezonas “dedzināšanas” vakars, Ukuloras ielejai ļoti svarīgs notikums un lieli svētki, kad visi pilsētnieki dodas uz augstajiem laukiem, lai vērotu uguns sienu atbrīvojam cukurniedres no liekās lapotnes, no “atbirām”. Tomēr šeit, attālajos laukos, šajā naktī viss ir dīvaini rāms: nevērīgi pamesti slapji maisi un čūsku sitamie, lēnā vējā gaisā klusi pacēlušās dzirksteles un pelēki pelni.

 Cukura pārstrādes rūpnīca plešas gar austrumu sānu, apmēram jūdzi no pilsētas. Mēs varam sadzirdēt tās iekārtu nepārtraukto elšanu. Vagonetes — dažas tukšas, dažas puspiekrautas — aizmirstībā dus uz sliedēm.

 Lidojam uz priekšu un pāri, virs pašas pilsētas, kur rūsganie rievotie jumti kļūst blīvāki un mēs varam redzēt spēļlaukumu, Tiesas namu un Memoriālo laukumu.

 Tur lejā, Laukuma centrā, pašā ielejas sirdī slejas marmora kapenes ar pravieša drupu un šķembu paliekām pēc triju koka āmuru belzieniem.

 Bariņš melnā tērptu sērotāju, galvenokārt sievietes, vēro pieminekļa sagraušanu. Rau, kā viņas vaimanā un griež zobus! Un, re, lielais marmora eņģelis ar svētas nopietnības izteiksmē izcirstu seju, ar augsti paceltu roku un apzeltītu sirpi dūrē; vai arī to viņi nopostīs?

 Un uz priekšu cauri kņadai, cauri vētrainajai pilsētas sirdij, kur sievietes sēro kā vāķēšanā, atvairot savas bēdas ar melnos zilumos sasistām krūtīm un asiņojošiem pirkstu kauliņiem. Lūk, kā viņas viļņo ielas ar saviem mežonīgajiem, drūmajiem žestiem, lūdzošos tvērienos un bezcerīgos krampjos izvērsdamas savu tērpu maisaudekla drānu.

 No šejienes, no augšas, viņas līdzinās zemes putniem.

 Vienreiz apmetam šīm bēdu radībām loku un tad uz priekšu pāri sēru pārņemtajai pilsētai, virs treileru puduriem, kur ražas novākšanas ritmā dzīvo cukurniedru vācēji. Šeit šajā tumšajā stundā palikušas tikai viņu sievietes un izbiedētie bērni. Stāvot pie logiem, kur viņu dvaša izplūzdama atstāj nospiedumus uz stikla, viņas klausās, kā uz ziemeļiem viņu vīriešu braucamos pavada rēkoņa, kas pēc tam izgaist lauku šņākoņā un sprakšķos.

 Bet uz priekšu, lidojam, vai arī esat jau noguruši, brāļi?

 Sekojam Maines ceļam, līdz cukurniedres piepeši beidzas pie kailu drāšu žogiem, četras jūdzes aiz pilsētas, divas jūdzes no ziemeļu ieejas ielejā. Šeit mēs varam redzēt pikapus, kravas automašīnas un vieglos autofurgonus, kas izplata sarkanu putekļu pārklājus, kolonnā nobraucot no Maines ceļa darvoto dēļu būdu virzienā. Šeit dzīvo izstumtais, klaidoņi, uzkalna salašņas.

 Uz grabažu kaudzes deg kāda savrupa būda, trauksmainajā gaisā izsviezdama purpursarkanus dūmus.

 Lai arī noguruši, lidojam mazliet tālāk.

 Aiz šīs būdas zeme kļūst mitrāka, purvaina, un no dumbrāja sākas augu valsts — jūgā dzimuši augsti koki, kas slejas virs nātrēm, dadžiem un mezglainas suņazāles, uz saviem koka pleciem nesdami savijušos vīteņu kupolu.

 Šeit mēs nosēžamies un nirstam, jo te ir purvājs.

 Paceļoties redzam lukturu virkni, kas, zem tumšā kupola mirgodama, virzās iekšup uz apļa centru tievā gaismas strēlē.

Līdzīgās grāmatas:
Zintis Sils
Gundega Repše
Aldis Bukšs
 
15 balsis
Arnolds Auziņš
Autoru grupa "Tekstūra"
 
Nora Ikstena
Andris Zeibots
Dace Rībena