Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Zem Muhameda palmas

Grāmata pievienota: 26.02.18
 
Apakšvirsraksts:
Eritreja, Mali, Maroka, Mauritānija, Nigēra, Rietumsahāra, Sudāna
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Lato Lapsa
Lapaspušu skaits:
520
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
10.05 Eur
Izdošanas gads:
2018

Allāhs aizvāca visus cilvēkus un dzīvniekus no tuksneša, lai viņam būtu vieta, kur pastaigāties mierā. Tāpēc vareno Sahāru sauc par Allāha dārzu,” vēsta tuksneša iemītnieku gudrība.
Nu ar katru gadu aizvien vairāk izskatās, ka Allāhs ir nopietni apņēmies savu pastaigu vietu paplašināt un padzīt no tās nelūgtos iemītniekus. Taču es viņus vēl paspēju satikt – gan Sudānā un Mauritānijā, gan Mali un Nigērā, gan Marokā, Rietumsahārā un Eritrejā.
Lato Lapsa

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Šī ir īstā vieta, kur pārskaitīt visādas nez kur sagrābstītas dzīvesgudrības un sentences Paulu Koelju stilā. Nu, kaut kā tā: “Droši vien nav labāks spogulis cilvēka dzīvības niecībai kā šie plašumi, kur cilvēciskas būtnes tiek sašķaidītas starp klintīm un debesīm, kamēr paradoksālā kārtā viņu horizonts paplašinās vēl aiz bezgalības.” Uh... sašķaidītas… Autoru neatceros, bet iespaidīgi. Un, sasodīts, diezgan precīzi.
  Nu, vai atkal tā — šim fragmentiņam autoru es zinu, tas ir Pols Boulss, amerikāņu rakstnieks un komponists, kurš lielāko mūža daļu pavadīja Ziemeļāfrikā un vietu svinīgo prātuļojumu sarakstos noteikti ieguvis ar atziņu, ka neviens, kurš Sahārā ir pavadījis kādu brīdi, vairs nav un nekad arī nebūs tāds pats, kāds viņš bija pirms došanās tur iekšā.
  Viņam, protams, taisnība, tāpat kā par šo te: “Neticams, absolūts klusums valda ārpus pilsētām un arī pilsētās, pat tādās rosīgās vietās kā tirgos gaisā ir pieklusinātības sajūta, it kā klusums būtu ar apziņu apveltīts spēks, kas, atgrūžot skaņas iejaukšanos, samazina un izkliedē skaņu... Jūs atstājat aiz sevis cietokšņa vai pilsētiņas vārtus, paejat garām ārpusē guļošajiem kamieļiem.
  Tad jūs dodaties augšup kāpās vai iekšā akmeņainajā līdzenumā un uz brīdi pastāvat viens pats. Vai nu jūs nodrebēsiet un metīsieties atpakaļ sienās, vai arī jūs turpināsiet tur stāvēt un ļausiet notikt ar jums kaut kam ļoti īpašam, kaut kam, ko ikviens, kas tur dzīvo, ir pārdzīvojis un ko franči sauc par le baptême de la solitude. Tā ir nebijusi izjūta, un tai nav nekā kopēja ar vientulību, jo vientulībai ir nepieciešamas atmiņas...”
  Es paša stulbuma, vieglprātības un pārgalvības — lūk, uzreiz visas trīs vissliktākās cilvēka īpašības Sahārā — dēļ esmu nonācis situācijā, kur attiecībā uz klusumu daudz vairāk vietā ir cita tuksneša gudrība. Proti, ka šī ir klusuma pasaule, kur, mirstot no slāpēm, cilvēks parasti dzird tikai savus gārdzienus un varbūt vēl kādu vēja šalku. Un es diezgan straujā tempā dodos tieši šāda iznākuma virzienā, turklāt vainot varu tikai un vienīgi pats sevi. Un vēl arī dinozaurus.
  Sahāra, visi šie apmēram desmit miljoni smilšu, grants, akmeņu un klinšu kvadrātkilometru, rau, ne vienmēr ir bijusi ļoti sausa vieta. Klintis, kas atrodas zem Sahāras smiltīm, iepriekšējos gadu simtmiljonos vairākas reizes ir pabijušas zem lielākas vai mazākas jūras, un arī pašas smiltis ir jūras viļņu izgatavotas. Savukārt starplaikā Sahāra jau arī iepriekš ir pat vairākkārt pabijusi tuksneša izskatā.
  Vispār jau no Zemes vēstures viedokļa Sahāra ir ļoti jauns tuksnesis — tā īsti sauss te kļuva tikai pirms diviem vai trim miljoniem gadu. Savukārt par to, kas šeit noticis pēdējos dažos desmitos gadu tūkstošu, man ir nācies lasīt pat ļoti pretrunīgas ziņas — kaut, protams, kas nu tur no Sahāras vēstures viedokļa ir daži tūkstoši gadu šurpu vai turpu.
  Pēc vienas versijas, pēdējā lielajā ledus laikmetā Sahāra bija tuksnesis, pēc tam sākušies lielie lieti, un pirms apmēram piecpadsmit tūkstošiem gadu te bijis diezgan mitrs un attiecīgi arī zaļš. Pēc otras — vēl pirms sešpadsmit tūkstošiem gadu Sahāra bijusi krietni lielāka nekā pašlaik un pletusies gandrīz piecsimt kilometru tālāk uz dienvidiem. Toties pirms divpadsmit tūkstošiem gadu gan te bijis krietni mitrāks un, piemēram, Čadas ezers bijis īsta jūra — lielāka nekā pusotras Latvijas.
  Vēl saskaņā ar trešo versiju pirms varbūt vienpadsmit, varbūt divpadsmit tūkstošiem gadu šajā pasaules daļā beidzās pēdējais ledus laikmets, un tad Sahārā klimats bija ne tikai aukstāks, bet arī vēl sausāks nekā pašlaik, lai cik grūti to iedomāties. Taču tad mainījās — kļuva gan mitrāks, gan siltāks. Protams, neatgriezās nekādi tropu mūžameži un ezeri, bet augu valsts kļuva daudz bagātīgāka. Tās nedaudzās cipreses, kas vēl ir palikušas Alžīrijas kalnos, ir toreizējo ciprešu pēcteces un liecinieces par labajiem mitrajiem laikiem.
  Par pēdējiem desmittūkstoš gadiem gan valda nosacīta vienprātība: ap astoņtūkstošo gadu pirms mūsu ēras te vēl bija diezgan mitrs, tagadējā Sahāras centrā auga meži, ap piectūkstošo gadu ienāca jauni ļaudis ar saviem ganāmpulkiem, domājams, no Etiopijas. Un tad, pirms apmēram četriem gadu tūkstošiem laiks sāka mainīties — pakāpeniski kļuva aizvien sausāks, un tas arī bija mūsdienu Sahāras tuksneša pirmsākums. Pēdējos trīs tūkstošus tas būtiski nav mainījies, paliekot pasaules lielākais tuksnesis.
  Taču Sahāra kopumā ir vienkārši satriecoši milzīga, un es pašlaik ar visām savām sliktajām īpašībām esmu nonācis tajā šī neaptveramā plašuma daļā, kam ir savs vārds — Teneres tuksnesis. Tenere vietējo klejotāju mēlē gan nozīmē vienkārši “tuksnesis” (un arī par Sahāru sākotnēji, ap devīto gadsimtu, apzīmēja nevis Lielo Smilšu Jūru kā tādu, bet tikai konkrētu tuksneša gabalu uz rietumiem no Fezānas), taču sen, sen, sen atpakaļ tagadējais aptuveni septiņsimt kilometru garais un sešsimt platais smilšu un grants okeāns bija daļa no Lielā Čadas ezera, lai gan citi zinātnieki izsaka versiju, ka šeit pletušās jūras, kas atdalījušas tagadējo Nigēru no tagadējās Marokas.
  Skatoties uz fiziskās ģeogrāfijas karti, pat nespeciālistam šķiet, 
ka tā tiešām varētu būt — protams, ja neņem vērā dažādus zemes plātņu celšanās un grimšanas procesus. Teneres četrsimt tūkstošus kvadrātkilometru, kas tātad ir sešarpus Latvijas teritorijas, no rietumiem ierobežo Aira kalni, no ziemeļaustrumiem — Džado plato, no austrumiem — Tībestī kalni un no ziemeļiem — Ahagara kalni; tikai dienvidos ir salīdzinoši plakani — tur tālumā plešas mūsdienu Čadas ezera smirdīgās, pusizžuvušās atliekas. Ar vārdu sakot, tāda milzum liela bļoda vai varbūt terīne.
  Un tātad pirms simt—simt piecdesmit miljoniem gadu šajās sešarpus Latvijas teritorijās ir dzīvojuši, siltajā, seklajā jūrā plunčājušies un gar tās krastiem ļepatojuši visvisādi lielo ķirzaku pārstāvji, kas mums par piemiņu ir atstājuši neskaitāmu daudzumu pārakmeņojušos zobu, kaulu un pat veselu skeletu.
  Teneres dinozauru kapsētas mūsdienās uzskata par vienām no bagātākajām un lielākajām visā pasaulē: pirmoreiz rakstos dinozauru atliekas Nigērā (kuru bieži vien jauca ar tās dienvidu kaimiņvalsti Nigēriju) pieminētas jau 1906. gadā, bet pusgadsimtu vēlāk, pētot urāna iegulas, tika atrasta visiespaidīgākā — Gadufauas dinozauru kapsēta.
  Visslavenākais šejienes dinozaurs ir krokodilveida Sarcosuchus imperator — Teneres smiltīs paleontologiem izdevās atrast gandrīz pilnīgu aizvēsturiskā nezvēra pārakmeņoto skeletu. Prese to nekavējoties nodēvēja par Superkroku, un briesmoņa skelets — gan tikai tā kopija — pašlaik apskatāms Nigēras galvaspilsētas Niamejas centrā.
  Īsts milzenis ir bijis arī 1993. gadā uzietais Jobaria tiguidensis jeb gluži vienkārši džobarija, kas tā nosaukts par godu Džobaram — radībai no afrikāņu leģendām. Agrīnajā krīta periodā, tātad pirms aptuveni simt trīsdesmit pieciem miljoniem gadu, dzīvojušais zālēdājs ar masīvu rumpi un garu kaklu bijis pat divdesmit trīs metrus garš un divdesmit tonnu smags. 1997. gadā tuksnesī tika atrastas pat vairāku džobariju atliekas, un viens skelets ir bijis gandrīz pilnīgs.

Līdzīgās grāmatas:
Gundega Repše
Vitālijs Judins
Valdis Atāls
 
Philip Ruff
Frīda Mihelsone
Jurijs Feļštinskis, Vladimirs Pribilovskis
 
Viktors Suvorovs
Daira Āboliņa
Lato Lapsa
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties