Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Skelets skapī

Grāmata pievienota: 11.09.18
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Lilija Berzinska
Lapaspušu skaits:
112
Platums:
165
Augstums:
236
Cena:
5.78 Eur
Izdošanas gads:
2018

“Pirms diviem gadiem iznākušajai Lilijas Berzinskas grāmatai “Lamzaks meklē Lamzaku”, kas bija nominēta Latvijas Literatūras gada balvai, nu ir tapis turpinājums. “Skelets skapī” atkal ļauj satikties gan ar žiperīgo Sipriki, lādzīgo Lamzaku un ēdelīgo Krakānu, gan ar racionālo domātāju Acaini  un vientulības cienītāju jūras ezi Boiku, taču jūrmalas ciema iedzīvotāju saime tagad ir kļuvusi krietni kuplāka. Lasītājam tiek prieks iepazīt jūras braucēju Vilku un sen zudušajam draugam uzticīgo kurmi Migriki, Puskuitalu, kura meklē savu otru pusi, negausīgo Plikadīdu un Ūdensmērītāju, kurš nemitīgi tiecas pēc kāda mērķa, un vēl citas būtnes – maigas, apcerīgas, draiskas, smējīgas un aizdomīgas. Un, kā jau dzīvē gadās, katrai ir savs skelets skapī.

No Lilijas Berzinskas pasakām aumaļām pludo sirsnība un mīļums. Viņas varoņi nemēģina atrast laimi, savelkot mugurā piecus mēteļus. Viņiem vienmēr ceļā ir kāda palīdzīga roka vai draudzīgs plecs, un tā, pēc Sipriki domām, ir vislabākā sabiedrība miglas vērošanai. Vai pasaules gala sagaidīšanai. Vai vēlmei palikt mūžīgajā tagadnē.”
Gundega Blumberga

Grāmatas mākslinieces Lilija Berzinska un Katrīna Vasiļevska

  Mīkstmiesis vienmēr priecājās par pavasara iestāšanos. Līdz ar silto un saulaino laiku pienāca arī ilgi gaidītais brīdis, kad viņš varēja atvērt sava nama logus un durvis un ielaist svaigu un tīru gaisu, padzīt no istabu stūriem tumsu un izvēdināt skapī glabāto skeletu.
  Skeletu Mīkstmiesis parasti izvilka reizi gadā — pirmajā pa īstam siltajā pavasara dienā. Pārējo laiku skelets glabājās aiz aizslēgtām ozolkoka durvīm, kurām priekšā drošības labad aizbīdīja lielo atpūtas krēslu. Nebija tā, ka Mīkstmiesis pārlie­ku bažītos par to, ka viņa skeletu kāds iedomātos nozagt, taču piesardzība, pēc viņa domām, nekad nevar būt lieka.
  Šogad pavasaris nāca aplam negribīgi. Pat tad, kad tas beidzot ieradās, gaiss vēl bija ziemas elpas pilns, bet iepla­kās, ēnainos nostūros un mežmalā patvēries sniegs nekādi nekusa.
  Mīkstmiesis mēdza satīties mīkstajā vilnas šallē un iz­nākt laukā, lai pārbaudītu, vai pavasaris beidzot ir pienācis gana tuvu. Tad viņš nesteidzīgi pariņķoja ap māju un malkas šķūni, izlaipoja starp aizsalušajām peļķēm un pērno lapu sli­denajām saliņām un atgriezās mājās, lai gaidītu nākamo die­nu, kad viņš beidzot varētu attapties tik ilgi gaidītajā siltumā.
  Pirms nedēļas satiktais vāvulis Mīkstmiesim bija pa­stāstījis, ka aiz meža lielajā ielejā jau tecinot bērza sulas. Turienieši steidzot apdarīt pavasara darbus un meklējot vir­tuves galdu šūplādēs un bēniņu kastēs noglabātās dārzeņu sēklas, kuras pavisam drīz varēs likt zemē. 

  Mīkstmiesi šīs ziņas uztrauca. Ja reiz viņpus meža ir tik silts, vai tas varētu nozīmēt, ka šogad kaut kas ir nogā­jis greizi un pavasaris ir piemirsis tālo un nomaļo nostūri, kurā mājoja Mīkstmiesis? Ja nu viss pavasarim un vasarai atvēlētais laiks tā arī paies, ledaina mitruma mākonī ievīstīts un aplipis ar brūnpelēku miglu? Tad nebūs nedz pavasara spirgto vēsmu, nedz pēc siena smaržojošas vasarīgas svel­mes. Mīkstmiesis tad nevarēs izvēdināt māju, un skelets nostāvēs skapī vēl veselu gadu.
  No šīm domām Mīkstmiesim iesāpējās vēders. Kārtībai tak ir jābūt, un arī skeleta izvilkšanai no skapja jābūt — uz mata kā ik gadu. Taču pakrūtē uzstājīgi skrāpējās bažas. Ja nu visapkārt viņa mājām pavasaris jau būs iestājies un tikai šī vientulīgā vieta būs palikusi ziemas saltās elpas apdvesta un nemīlīga? Ko tad? Kā Mīkstmiesis varēs, neviena nema­nīts, izvilkt no skapja skeletu, to notīrīt un izvēdināt? Kā viņš varēs, nepiesaistot ziņkārīgo skatienus un neizraisot sačuk­stēšanos, brīnīšanos un nosodījumu, atkal aplūkot savu ske­letu, tā kārtīgi un dziļi padomāt par to un atmiņā pārcilāt vi­sus tos mēnešus un gadus, kurus pavadījis ar skapī paglabāto noslēpumu? Mīkstmiesis tak nemūžam nespēs to paveikt, ja mežā un pļavās, ieplakās un ežās, pauguros un birztalās ču­mēs un mudžēs pavasara uzmodināti un satraukti vāvuļu, aizkrāciešu un pat smecernieku bari, kuriem būs lasāmi ža­gari, tecināmas sulas, vācami priežu pumpuri un apdarāmi vēl nez kādi, tikai viņu prātam aptverami darbi.
  Vairākas nedēļas Mīkstmiesis pavadīja rosības virpu­lī: te viņš bažīgi lūkojās pa logu, te apstaigāja vēl aizmigušo dārzu un tuvējo mežiņu, cerot pamanīt sīkas un nepārpro­tamas pazīmes, kas liecinātu, ka pavasaris tomēr ir klāt. Pēc šādas apgaitas viņš atgriezās mājās un smagi iegāzās atpū­tas krēslā (tajā pašā, kas bija aizvilkts priekšā skeleta skapja durvīm), lai pēc dažām stundām visu sāktu no jauna.
  Kādu vakaru Mīkstmiesis tā arī aizmiga krēslā, kurā nogulēja visu nakti un būtu pavadījis arī krietnu daļu rīta, ja viņu nebūtu uzmodinājusi satraukta un ska­ļa ķērkšana.
  Izslējis taisni savu sasutušo un miegaino augumu, Mīkstmiesis kā dzelts attapās no sapņiem un atskārta, kas notiek laukā.
  “Pavasaris! Sniegpulkstenītes jau zied! Hei, nāc ārā! Esam beidzot sagaidījuši!”
  Ap Mīkstmieša namiņu kā sadedzis skraidīja Krakāns un, nevaldāma prieka pārņemts, nemitīgi klaigāja un ķērkāja.
  Mīkstmiesis noslīdēja no krēsla un, pat neiedomājies par silto šalli, metās pie durvīm.
  Viņš nepaguva tikt līdz sētsvidum, kad garām joņojo­šais Krakāns viņu aizķēra un gandrīz nogāza zemē.
  “Vai tu traks?” Mīkstmiesis piktojās.
  “Traka prieka pilns!” Krakāns laimīgi smaidīja. “Nu ir klāt! Pavasaris ir klāt! Un tad nāks siltums, vasara, odziņas, jaunie kartupelīši…”
  Mīkstmiesis viņā īsti neklausījās.
  Kas viņam daļas gar jaunajiem kartupelīšiem un citām blēņām, kuras var šķist svarīgas tikai vientiesīgiem radīju­miem. Viņam ir nopietnas lietas darāmas, kuras ilgāk vairs nav brīv atlikt.
  Mīkstmiesis noskatījās pakaļ Krakānam, kura skaļā ķērkšana, par laimi, attālinājās. Lai jau skrien kladzināt pie Lamzaka, Sipriki un pārējiem vējgrābšļiem. Mīkstmiesis ti­kām gaidīs.
  Taču šoreiz gaidīt nenācās ilgi, jo siltais laiks kā ne­valdāma straume vēlās pāri mežam, pļavām un Mīkstmieša namam. Jau pēc trim dienām viss kļuva dzīvs, spožās saules izgaismots un gatavs atvērties svaigajām vēja brāzmām.
  Mīkstmiesis beidzot bija sagaidījis lielo vēdināšanas dienu. Tagad varēja ar nopietnību un atbildību ķerties klāt iekavētajiem darbiem, atraut vaļā namiņa logus un durvis, izmazgāt aizkarus, izkārt pagalmā uz veļas auklas paklājiņus un segas, lai nekas netraucē pašam svarīgāka­jam uzdevumam.
  Vispirms Mīkstmiesis nostūma malā lielo krēslu. Tad uzmanīgi sašķieba veco skapi, lai zem tā kājām varētu pabāzt biezas kartupeļa šķēles — labākai slīdēšanai pa istabas dēļu grīdu. Kad tas bija paveikts, skapi varēja lēnām aizstumt līdz ārdurvīm, tad ar nelielu piepūli, piņķerēšanos un tūļāšanos dabūt pāri slieksnim un piesardzīgi ievelt ķerrā. Tālākais jau bija tīrie nieki. Mīkstmiesis katru gadu ar ķerru uzdabūja skapi pakalnā turpat aiz mājas, kur, neviena netraucēts, va­rēja atdarīt čīkstošās durvis un izcelt saulītē veco skeletu.
  Pa gadu skelets bija krietni noputējis, un starp tā ribām kāds nelietīgs zirneklis bija pat pamanījies noaust tīmekli. Mīkstmiesis ar drāniņu noslaucīja putekļus, ar krāsainu fa­zāna spalvu slotiņu novāca tīmekļus un iemeta skapī dažas pretkožu tabletes (viņš nebija drošs, vai kodes apdraud ske­letu, taču allaž ievēroja piesardzību). Kad tīrīšana bija galā, Mīkstmiesis apsēdās tikko dīgt sākušajā zālītē blakus savam noslēpumam.

Līdzīgās grāmatas:
Lilija Berzinska
Maritana Dimsone
Andra Manfelde
 
Lilija Berzinska
Māra Zālīte
 
Maritana Dimsone
Maritana Dimsone
Laima Kota
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties