KAD VASARAS BIJA GARAS, GARAS UN SAULAINAS
Zinu, daudzi no dzimtās puses mani dēvē par paraugu tam, ko dzīvē var sasniegt ar gribu, apņēmību un stingru raksturu. Tā nav, mani mīļie. Jāatzīstas kā grēksūdzē savai bērnībai. Pārsvarā manī bijusi aizrautība, ticība un pakļaušanās labvēlīgo apstākļu straumei. Esmu tai atdevies, un tā nav mani vīlusi. Protams, daudzreiz vajadzējis pieņemt izšķirošu lēmumu, saņemties un doties turp, kur jāpaļaujas tikai uz paša spēkiem. Esmu to paveicis godam. Taču pārsvarā manī mājoja nevis griba, bet ticība labo dvēseļu straumei, kurā es iekļuvu kopš pirmajiem soļiem un kura mani nesa.
* * *
Mīlu galdnieku darbnīcas smaržu. Tā reibina, mudina dzīvot, jo koks nemirst līdz ar nociršanu. Koks dzīvo ilgi, dzīvo pat tad, kad tas nogāzts, sazāģēts būvmateriālos. Nemirst pat tad, kad tiek mocīts zem zāģa, cirvja, ēveles un kalta. Tas nemirst, jo ar katru meistara rokas pieskārienu uzsūc sevī cilvēka dvēseli un sāk citu dzīvi, lai pārdzīvotu savu jauno radītāju.
Es jūtu šo noturīgo dzīvīgumu. Niez nagi tam pieķerties ar visu dvēseli, saplūst, kļūt skanīgam un siltam kā šie noēvelētie dēļa gabali, šīs plankas, šīs latas, kas gaida... Ja man būtu sava māja, ja būtu vismaz vieta, es vienu telpu atvēlētu šim trakajam celšanas un būvēšanas priekam. Es izmestu laukā no dzīvokļa visu, kas pirkts, kas konveijeros bez dvēseles izgrūsts, un taisītu pats. Taisītu galdus, krēslus un gultas. Plauktus grāmatām, solus ciemiņiem un pūralādes meitām. Lai paliek vēl pēc manis, lai pārdzīvo mani, kā savu meistaru pārdzīvos šis rakstāmgalds un krēsls, uz kura sēdu. Šīs lietas manā mājā ir pamatīgas. Tās nākušas no īsta meistara un ilgi gaidījušas mani. Vēl nebija sācies karš, es tikai spēru pirmos soļus un izrunāju pirmos vārdus, kad meistars sagādāja kokus manam galdam. Es vēl nepazinu burtus, bet Labais meistars jau bija izgatavojis šo galdu un krēslu. Mani viņš nepazina. Taisīja sev. Taču karš nerēķinājās ar meistara plāniem, un rakstāmgalds kopā ar krēslu tika novietoti bēniņos. Un tā neskarti nostāvēja tur Teikas rajonā vairāk nekā četrdesmit gadu. Nu meistars jau bija kļuvis pavisam vecs. Viņš saprata, ka nekad vairs neapsēdīsies pie sava galda, lai apcerētu un pateiktu cilvēkiem, ko piedzīvojis, un sāka meklēt tam citu saimnieku. Viņš negribēja to pārdot, kā tirgoņi pārdod lopus, lietas un mantas. Meistars meklēja mantinieku savam darbam. Es tanī laikā meklēju rakstāmgaldu. Man laimējās. Viņš mani atzina, un kopš tā brīža rakstot es vairs neesmu viens. Es jūtu meistaru, kas mani vērtē.
Tanī ziemā, kad izlēmu stāties konservatorijā, nejauši nokļuvu Dailes teātrī no dienesta puses. Redzēju skatuvi ar visu primitīvo mašinēriju, nepievilcīgo ķieģeļu sienu aiz prospektiem, noputējušās kulises, nobružātos podestus, un man kļuva baigi — tad tāda kļūs mana ikdiena?! Tas, kas likās skaists, vilinošs un nesniedzams, pārvērtīsies maizes darbā, rupjā un primitīvā kā šīs virves, dzelžu āķi, dēļi, kastes, ar līmes krāsu notrieptās lina lupatas, koka zobeni un karaļa papes kroņi? Kas paliks sirdij, sajūsmībai? Darbs?! Līdz šim mans darbs bija līdzeklis iztikai un izdzīvošanai, bet teātris stāvēja tam pāri. Un tomēr es gāju uz to. Kaut arī Dailes aizkulišu krēslā prātu bija skārusi mirkļa apskaidrība, kaut arī kā zibens uzliesmojumā ieraudzīju savu dzīvi nākotnē, es nenobijos. Un tagad ar mani ir kā ar karaļu pāri Čurļoņa gleznā. Noslēpumaini, saliekušies valdnieki tur rokās savu sapni, savu pasaku. Un tā ir vienkārša lauku sēta, zemnieku idille ar vasaras auglīgumu un ziemas mieru. Šodien tā ir arī mana pasaka. Man gribas celt un būvēt. Kad ir vajadzība to darīt, es aizraujos vairāk nekā ar savu tiešo darbu. Ķeru papīru un katru brīvo brīdi vispirms izsapņoju visu ar zīmuli. Tad meklēju materiālus, skraidu kā apsēstais kolekcionārs un velku visu, ko atrodu, savā midzenī gluži kā tāds sīkstulis. Pat ja nav īpaša vajadzība, būvmateriālu veikalā jūtos kā grāmatnīcā; ar tādām pašām ilgām, skumjām un godbijību, jo zinu — ne visu, kas vajadzīgs, paspēšu izlasīt, nedz arī uzcelt to, kas paliktu citiem.
Kad augu, vīrieši mūsu mājās noturējās tikai mazu brītiņu. Labi, ka vismaz pirmo vagu izdzinu, pieķēries pie arkla tēva rokās. Lemesis grieza melno zemi un smērēja biezā kārtā virs rugājiem par prieku vārnām, kuras salaidās lielā barā uz mielastu. Es brīnījos un drebinājos par putnu ērmīgo barību, bet tēvs vēlīgi smējās. Dārzos bija ziedonis, un lauki solīja labu ražu. Ar mūsu atgriešanos no Kurzemes vecmāmuļas mazā saimniecība sāka plaukt. “Viņa rokās bija svētība,” vēlāk atcerējās tante Fraņa, “kaimiņi brīnījās — kur Augustienei tādi rudzi, kvieši, kur rodas tāda raža! Kur Jānis pieķērās, tur viss sāka augt un zaļot. Viņš bija darbīgs, neremdināms... tavs tēvs...”
Es vēl atceros viņa roku stiprumu un maigumu, atceros muskuļotos plecus un cīkstoņa krūtis. Toties smaids bija kā bērnam. Pieķēries viņa dzelžainajiem pirkstiem, es steberēju līdzi lauku darbos, un tēvs bija skaļi lepns par manu palīdzību. Kas zina, varbūt tikai laukos es būtu atradis savu īsto dzīves gudrību, prieku un sirdsmieru. Bet nāca jūnijs, nāca tā mūsu abu vārda diena, kas nāca nevis Jānīša, bet kara bungas rībinot.
Saule jau rietēja. Ielejās gūlās pirmā migla, mēs abi pļaviņā pie ceļa pārsējām Orļiku. Lielie jau zināja, ka sācies karš. Bet es pat nejautu, ko nozīmē šis vārds. Aiz Tūtona kalna sākās drausmīga dzelzs dārdoņa. Jautājoši paskatījos uz tēvu. Viņš klusējot vērās man pāri. No kalna, tievos snuķus izstiepuši, vēlās milzīgi, pelēki bruņurupuči. Tiem mugurās sēdēja pelēki, noputējuši vīri. Zeme drebēja zem mūsu kājām. Es pārbijies pieskrēju pie tēva, piespiedos... Viņš uzlika man uz galvas savu smago roku — tās bija atvadas vīru svētībai šinī zemītē un atvadas tēva svētībai manā mūžā.
Starp daudzajiem skanīgajiem un saturīgajiem latgaliešu vārdiem ir viens tāds, kam divas nozīmes. Pie tam pirmā vārda jēga atšifrē, trāpīgi raksturo un atkailina otro. Šis vārds ir VAIDI. Tā senie latgalieši sauca karu. “Sākās vaidi... aizgāja uz vaidiem... palika vaidos vai arī pārnāca no vaidiem” — tā agrāk dzirdēju vecmāmiņu pieminam savu jaunību. Un nu vaidi ienāca arī manas bērnības pagalmā. Vaidi paņēma Jāni, manu tēvu. Pirms viņa aiziešanas suns naktīs gaudoja kā negudrs. Un, kad tēva mājās vairs nebija, kļuva kā zvērs, nikns uz visu pasauli un cilvēkiem, koda pat mājiniekus. Vaidos aizgāja mātes brālis Pēteris. Vaidi paņēma kaimiņu puišus, un vaidēdamas palika mātes, sievas un bērni. Un mūsu vaidi nebeidzās ar kara beigām...
Ilgu laiku vēl pēc kara mūsu bēniņos glabājās Pētera galdniecības rīki. Viņš bija pavisam jauns, tikko beidzis lauksaimniecības skolu, kopā ar manu tēvu plānoja lielas lietas. Mazajā zemītē cerējām iztikt visi — labi izplānot, izmantot un saimniekot, kā pasaulē to dara. Aiz lielās kļavas gudroja rakt dīķi zivīm, celt vēja ratu elektrībai. Kūts bija pavisam veca. Tās vietā jāceļ jauna. Darbarīki bija labu labie. Nu varēja iet mežā gādāt kokus... Es bieži klusībā nolīdu bēniņos, cilāju šos skaistos instrumentus, minēju, kādam darbam domāts viens, kādam cits. Taču mājās nebija pat dēļa gala, kur izmēģināt savus spēkus. Mājās valdīja sievieši, un, pasarg Dievs, pieķerties kam asam, kas dur un griež!
Toties bija māli! Man laimējās piedzimt un augt Latvijas labāko keramiķu novadā. Tiesa, kad sākās kolhozi, vadība uz viņiem skatījās kā uz dienaszagļiem. Arods panīka. Palika tikai paši uzticīgākie. Tiem klājās grūti. Bet es labi atceros podnieku zelta laikus. Bagāti viņi nebija, nīka pat lielākā nabadzībā nekā citi kaimiņi, kas rūpīgi kopa zemi un māju. Toties kas tā bija par podu, krūžu, bļodu un svilpaunieku ražu! Paretam parādījās arī pa svečturim. Ne jau tik grezni, kādus šodien prot taisīt Čerņavskis, Ušpeļi, Voguls un citi mani draugi. Tiem nebija pieprasījuma. Toties mēs ēdām, dzērām un barojāmies no šīs tautas mākslas. Un tā bija tā lielākā prece Preiļu tirgū.
Tirgus dienas priekšvakarā gar mūsu māju lēni un piesardzīgi uz miesta pusi virzījās vezumi ar šo salmos iesaiņoto “mākslu”. Saimnieks un saimniece blakus ratiem gāja kājām. Viņš vadīja zirgu, viņa pieturēja un uzmanīja mantu. No mums aiz Gaļmuižas, aiz podnieku sādžām Limaniem, Eisakiem, Kažiem un Dubēm kaut kur tālāk dzīvoja grozu meistari un Pušas. Tādus grozus vairs netaisa. It sevišķi tos lielos, kuros varēja sabāzt ne tikai sienu visai lopu saimei; talkas trakumā reiz meitas tādā iestūķēja arī puisi ar visiem zābakiem un cepuri. Tas esot noticis pirms manas dzimšanas. Tas puisis vēlāk kļuva mans tēvs, bet viena no trakulīgajām meičām — mana māmiņa.
Tālāk aiz Pušas dzīvoja Andrupenes mucenieki...
Ja šodien man būtu jāfilmē savas bērnības tirgus, es to nevarētu izdarīt. Nav vairs to meistaru, nav tās preces, bet, ja es to visu pasūtītu “Daiļradei”, tas apēstu vai pusi no filmas naudas. Bet toreiz tā bija lētākā prece, kas darināta pašu rokām. Meistari dzīvoja trūcīgi, bet dzīvespriecīgi. Tirgus dienās tā ap pusdienlaiku no Tūtona kalna puses atskanēja skaļa dziedāšana, ratu rīboņa un sievu klaigas. “Tautas daiļamata meistari”, realizējuši savu preci, kunga prātā atgriezās mājās. Ja ceļā uz Preiļiem ratus sargāja kā jēlu olu, tad tagad trieca, ko spēj, sievas, tāpat kā ceļā uz tirgu, turējās pie ratu malas. Tikai šoreiz — tupēdamas iekšā, sargādamas dzīvību un lādēdamas vīrus. “Toli dzeivoj muna mīlo!” auroja limanieši. Lūst vai plīst, bet viņiem vajadzēja apdzīt visus. “Trakie!” vecmāmuļa smējās, mīcīdama savus mālus. Ne jau podiem... Vecmāmuļai bija cits vaļasprieks — pārmūrēt krāsni!
Krāsns ikvienā lauku mājā ir kaut kas stabils un nemainīgs. Pamatu pamats iekšējai kārtībai. Cik atceros, Žihariem, Gribustiem, Stupāniem tādas tās bija agrāk, tādas tās ir arī šodien. Vienīgi mūsu mājā visiem krāšņu veidiem sajucis skaits. Liekas, kā nāca vasara, tā vecmāmiņa pārbūvēja krāsni. Citu reizi piepalīdzēja Daugavpils Staņislavs, viņas dēls, bet bieži pati tika galā ar visu. Gana bija redzējusi, kā vīrs to dara, un ne tikai skatījusies vien, bet arī strādājusi viņam līdzi. Vectēvs Augusts esot bijis pagasta labākais mūrnieks. Nudien nelielos. Paskatiet Preiļu baznīcas vārtus, Petrausku kapsētas vārtus. Jaunībā viņš strādāja uz lielām būvēm Rīgā. Tur iepazinās ar kalponīti novadnieci Veroniku. Apprecējās un pārcēlās uz Pēterburgu. Lielkrievijas galvaspilsētā Augusts vairs nebija mūrnieks vien, bet darbu vadītājs. Dzīvojuši pārticīgi, bijusi pat sava vasarnīca aiz pilsētas. Bet sākās vaidi, revolūciju un juku laiki, trūkums un bads. Ģimene prāva. Tur piedzima arī Olga, mana māte. Piedzima vaidu pirmajā gadā, četrpadsmitajā.
Smags, moku pilns bija ceļš atpakaļ uz dzimteni. Mazā Olgiņa tik tikko neizdzisa no bada. Te, Latgalē, lielās būvēs pelnīties nevarēja. Toties bija sava zemīte, un zemniekiem vajadzēja krāsnis, kur cept maizi. Labā mūrnieka slava gāja no pagasta uz pagastu. Un mans vecaistēvs tai pa pēdām. Meistars badu necietīs. Žiharu Augusts bija stingrs, precīzs, godīgs un čakls. Lauki pēc kariem sāka atžirgt. Radās lielāki pasūtījumi. Bodnieki tādam godavīram deva preci uz krīta. Uz viņu varēja paļauties. Bet ne uz likteni. Sīks ievainojums pirkstā ar sarūsējušu drāti izsauca asins saindēšanos. Ja šīsdienas transports un iespējas, ticu, vecaistēvs būtu nodzīvojis vai līdz simt gadiem. Bet bija jāmirst pašā briedumā. Palika saimniecība, iesāktie darbi, kuros izmantoti “uz krīta” ņemtie materiāli, palika bērnu pulks un sieva uz grūtām kājām.
