|
TAKSISTA STĀSTI
Grāmata pievienota: 23.05.23
|
|
|
|
Esmu taksists. Taksometra šoferis. Tas ir mans iztikas avots. Braucu pa dienu, pa nakti, agros rītos, vēlos vakaros. Nemitīgi satieku cilvēkus. Cilvēki nemitīgi mainās, sejas ņirb, vārdi plūst, es skatos uz ceļu, klausos, reizēm runāju. Mani tas nenogurdina, man pat ir interesanti, nevaru iedomāties sev citu darbu. Man patīk būt par taksistu. Tad es reizē esmu un neesmu vientuļš, braucot izdzīvoju apkārtējo tik dažādo pasauli ar tās priekiem, bēdām, skumjām, ilgām, cinismu, smieklīgumu. Tam visam pa vidu vijas mana personīgā dzīve, kura te ir, te nav, kura uzrodas pēkšņi un negaidīti, un no kuras citreiz nespēju atbrīvoties, bet atbrīvojies, no jauna uzelpoju, lai atkal tiektos pēc tās...
Arvis Kolmanis TAKSISTA STĀSTI
Rakstnieks, tulkotājs un scenārists Arvis Kolmanis (1959) studējis Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē un Maskavas Kinematogrāfijas institūtā. Viņa prozaiķa pūrā ir trīs stāstu krājumi un romans ŽŪPA AMORS JEB MIRUŠAIS DIEVS (2005). Kolmanis bijis scenārija autors filmām BILLE (2018) un MĀTES PIENS (2023).
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
Viņa stāvēja ielas malā kā maza, melna statuja, pacēlusi roku. Es apturēju, pasniedzos, atvēru durvis.
Večiņai pat nevajadzēja pieliekties, tik maza bija.
— Vai aizvedīsi līdz jūrai?
Es nobrīnījos.
— Un atpakaļ arī? Vecmāmuļ, lēti tas nebūs.
Viņa palocīja galvu.
— Atpakaļ arī. Un ko samaksāt man būs.
— Tad kāpiet iekšā.
Viņa lēniņām, lēniņām, tomēr iekāpa.
— Atpakaļ arī, jā, — viņa sacīja. — Es jau tur nepalikšu, mūžsenās klintis vērojot.
— Tad braucam. Bet kur mums te mūžsenas klintis pie jūras?
Viņa iesmējās.
— Dēliņ, tas bija no dzejoļa.
— Pati sarakstījāt?
— Rakstīju ģimnāzijā… Tolaik vēl bija ģimnāzijas.
— Tagad arī ir.
— Jā? Un latīņu valodu tur māca?
— Nezinu gan… Kur gribat — uz Jūrmalu vai Vecāķiem?
— Ka tikai jūra. Kur mazāk cilvēku.
Pa ceļam viņa klusēja, tikai skatījās uz visām pusēm, it kā sen nebūtu redzējusi pasauli. Kad nokļuvām galā, viņa pēkšņi satraucās.
— Aizmirsu puķes… Vai te kaut kur var nopirkt puķes?
Nācās meklēt ziedu veikalu, viņa nopirka puķes, un mēs atgriezāmies pie jūras.
— Es nu iešu, — viņa sacīja.
Viņa izkāpa un, balstoties uz sava spieķīša, sāka steberēt pa celiņu, kas pāri kāpai veda uz jūru. Gabaliņu pagājusi, viņa pagriezās un nāca atpakaļ. Pieliecās pie loga.
— Padod, lūdzu, puķes! Aizmirsu.
Izkāpu no mašīnas, atvēru aizmugures durvis un no sēdekļa paņēmu ziedus.
— Paldies, — viņa noteica.
— Jūs tur būsiet ilgi? Skaitītājs tikšķ.
— Lai tikšķ. Baidies, ka aizbēgšu? Man nav, kur bēgt.
Viņa pacēla galvu, paskatījās manī.
— Klau, ja jau izkāpi no mašīnas, varbūt atnāksi līdzi? Palīdzēsi…
Viņa pieķērās pie manas rokas, un mēs gājām uz jūru.
Cilvēku nebija, tikai kaijas un vārnas.
Večiņa piegāja pie pašas ūdens malas un sastinga, raudzīdamās kaut kur aiz horizonta. Pūta auksts vējš, mana jaka bija palikusi mašīnā, un večiņa bija ģērbusies vecā, plānā mētelītī.
— Vecmāmuļ, ejam atpakaļ? Nosalsiet.
Viņa atmeta ar roku.
— Dod man tās puķes.
Es iedevu.
— Te jūsu puķes.
Viņa paraudzījās manī.
— Tās nav manas. Bet… Esi tik laipns… Iemet tās jūrā.
Tu stiprāks, iemetīsi tālāk.
— Jūrā?
Viņa pamāja ar galvu.
Es iemetu ziedus jūrā, večiņa vēl brīdi pastāvēja, vērodama, kā viļņi saplosa pušķi, pēc tam gāja prom. Mēs devāmies atpakaļ uz mašīnu.
— Jums tur… Kāds gājis bojā?
— Dēls.
— Jūrnieks?
— Jūrnieks. Dzinās pakaļ vaļiem. Meklēja balto vali, meklēja… un noslīka.
— Balto vali?
— Balto, dēliņ, balto.
Visu atpakaļceļu līdz Rīgai viņa atkal klusēja. Pajautāju, kurp viņu vest.
— Turpat, kur mani paņēmi. Tur ir pansionāts.
Pievedu viņu pie pansionāta. Viņa parakņājās maciņā un lepni pasniedza man piecīti, kaut uz skaitītāja bija trīsdesmit. Es neko neteicu. Noskatījos, kā večiņa ieiet pa durvīm, un tikai tad pamanīju, ka viņa aizmirsusi spieķi.
Paņēmu spieķi un gāju. Vestibilā man pienāca kāda sieviete.
— Meklējat kādu?
— Jā. Viņa tikko te ienāca. Aizmirsa mašīnā spieķi.
Sieviete panikni iesmējās.
— Ā, Margarita. Nezinām, ko ar viņu darīt. Nevar taču siet pie gultas. Tagad ar to stingri, pārbaudes nāk.
— Kāpēc jāsien pie gultas?
— Aizbēg jau ceturto reizi. Brauc uz jūru. Pēc tam taksisti mums prasa naudu. Jums nevajadzēja viņu ņemt. Viņai prātiņš aizgājis pa pieskari.
Man nepatika viņas nicīgais tonis.
— Es neprasu naudu. Bet… Viņai taču tur dēls… Noslīcis…
— Noslīcis? Viņas dēls nodzērās, iebāza māti pie mums, sadūra kādu tur kautiņā, tagad sēž. Bet viņa visu laiku lasa vienu un to pašu grāmatu un jūk prātā.
— Spieķi paņemiet… un arī šo.
— Kas tas ir?
— Vizītkarte. Iedodiet viņai. Lai zvana, kad atkal sagribas braukt uz jūru.
Līdzīgās grāmatas:
|
Ēriks Vilsons
|
|
|
Nora Ikstena
|
|
|
Orhans Pamuks
|
|
|
|
Miks Koljers
|
|
|
Valts Kalniņš
|
|
|
Zintis Sils
|
|
|
|
Gundega Repše
|
|
|
Aldis Bukšs
|
|
|
Arnolds Auziņš
|
|
|
|
Aktuālās DG grāmatas
|
Ēriks Hānbergs
|
|
Atis Klimovičs
|
|
Uldis Rudaks
|
|