Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Joldijas jūra I

Grāmata pievienota: 11.08.10
 
Apakšvirsraksts:
Pirmā grāmata
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Petrs Dirģēla
Lapaspušu skaits:
608
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
4.28 Eur
Izdošanas gads:
2010

Lietuviešu mūsdienu rakstnieka Petra Dirģēlas (1947) “Baltijas triloģija” — romāni “Slēptais brasls”, “Joldijas jūra” un “Ancilus ezers” — nebūt nav naiva tīksmināšanās par Lietuvas dižo pagātni. Šajos romānos tiek skatīta visa 15.—17. gs. Baltijas vēsture.

Katrs triloģijas romāns ir lasāms arī kā patstāvīgs vēstījums, un visu triloģijas grāmatu kopums dod lasītājam papildu dimensiju aizraujošā vēstures “izdzīvošanā”.

Darbība triloģijas otrās grāmatas “Joldijas jūra” pirmajā daļā risinās 16. gadsimtā Latvijā, Līvzemē — “skaistā lībieša” zemē. Pār Livonijas ordeni savelkas arvien tumšāki nedienu mākoņi. Starptautiskās politiskās intrigas — Dānijas, Zviedrijas, Somijas hercogistes, Krievijas, Itālijas un Anglijas savstarpējā politiskā tirgošanās un krāpšanās — “Joldijas jūras” galveno varoni Tvirbutu padara par vīru bez savas zemes, ģimenes un pat vārda, tomēr Tvirbuts izrādās pārāk sīksts, lai, pasludināts par mirušu, arī ļautos tāds palikt…

“Visskaistākais personāžs — lībietis, izzudis, bet ļoti skaists cilvēks. Aprakstīju, kā viņš piebraucis laivu krastā, izkāpa, nogrima un pazuda vēstures ūdeņos, atstājis par sevi ļoti skaistas atmiņas. Par mīlestību-nemīlestību, dzīvi-nedzīvi lasiet “Joldijas jūrā”.”
Petrs Dirģēla

No lietuvju valodas tulkojis Talrids Rullis
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Caurām stundām hercogs Magnus varēja noskatīties vētrainajā, trakojošajā un mutuļojošajā jūras klaidā kā zaudējis valodu: te stāvu es, bīskaps — mūžīgais cīnītājs pret ciešanām. Hercogam šķita, ka visi, kuri viņu pazīst, atkal viņa dēļ bažījas, nepacietīgi gaidīdami ziņas no tālās, noslēpumainās Sāmsalas. Jau vairākus mēnešus viņa dēļ visi nobažījušies. Lūkass Bakmeistars bija atbraucis uz atvadīšanās dzīrēm Šlēsvigā, kaut arī tieši tajās dienās konkurējis uz teoloģijas profesora vietu Rostokā. Bakmeistars ieradās, atmetis ar roku siltajai vietiņai — lai notiek kas notikdams! — lai tikai varētu pateikt Magnum savus dažus satrauktos vārdus: mans mīļais bērns, par bīskapu nevar būt tas, kurš nejūt aicinājumu, es to tev saku skarbi kā tēvs. Atvadīšanās dzīrēs Bakmeistara vārdus Magnus bija laidis garām ausīm, tie viņam likušies tukši, bet, tiklīdz tie viņam bija atausuši atmiņā šeit, tuksnesīgajā un vētrainajā Gotlandē, hercogs saprata Bakmeistara vārdu atbaidošo patiesīgumu uzreiz, tāpat kā mātes bailes, klausoties bērniņa lūgsnu. Neviens cilvēks nebija priecājies, ka Magnus kļūs par bīskapu, atvadīšanās dzīrēs neviens viesis viņam nebija pasacījis nevienu gaišu vārdiņu par augsto kalpošanu Dievam, kāda viņu sagaida. Pat bezrūpīgais un drūmais Noviomags, iereibis un apraudājies, pie dzīru galda murminājis: princi, mans princi, dzīvodams šķirti no sievietēm, tu jau sāksi zaudēt izpratni par to, kas notiek raibajā pasaulē; kur tikai pametīsi aci, redzēsi vien daiļumu un labestību, tev šķitīs, ka visi cilvēki ir laimīgi radījumi — bez postā dzenošām kaislībām, bez riebīgiem netikumiem, bez viltīgām domām... Nelaimīgs tas cilvēks, kurš tādā reizē turas pie patiesības!...
Bet māte, ko izdarījusi māte? Viņa iedeva viņam ceļā līdzi zoss spārnu. Tā cilvēki ieliek zārkā zobenu, lai aizgājējam būtu ar ko aizstāvēties pret elles neradījumiem. Māte gluži kā čukstēja Magnum: dēls, raksti man vēstules, raksti man vēstules no viņas pasaules! Ak, nē, nē! Viens cilvēks bija, kurš priecājās par Magnus likteni! Šis cilvēks — Kaspars Mule, baznīcas prāvests no Ribes, prinča bērnības mērenīgais skolotājs. Atvadīšanās dzīrēs acis viņam staroja priekā: brīnums, tas ir brīnums, ka pār manu izvirtušo skolnieku nākusi Dieva apskaidrība!...
Dieva apskaidrība, mūžīgā Dieva apskaidrība.
Satinies zvērādās, acis pievēris un raustīgu seju, kurā iesprakst karstie tauki, Magnus sēž pie ugunskura, no sāpēm apmākdamies, un viņam liekas, ka tieši Dieva apskaidrību viņš redzējis pa karietes logu, kopā ar Tubu Lauenu braukdams no Šlēsvigas uz Ķīli. Magnus sēdēja karietē cēls, ar tirpām krūtīs. Viņam blakus sēdēja mīļotā sieviete, viņi bija divatā, neviens netraucēja viņu slēptās jūtas. Siltu saules staru spožumā slīdēja garām lauki, mežiņi, pakalni, atsevišķas mājvietas un mazi, klusi ciematiņi. Krustcelēs, uz pauguriem un pakalniņiem stāvēja Magnus darinātie, brūngani krāsotie krusti. Līksmās pavasara saules apgaismoti, pāri pelēkajai zemei debesu telpā izslējušies, tie šķita cēli un vareni. Prieks sakala Magnu un aizžņaudza viņam valodu. Te viņš, princis hercogs Magnus, augstdzimušais dāņu goda bruņinieks, bagātīgais upurētājs savai tēvijai Dānijai, brauc prom, dodas noslēpumainā, briesmas un ārkārtīgus piedzīvojumus sološā visa mūža ceļojumā. Viņš ziedojis tēvijai savu hercogistu zemes, muižas un pilsētas, tās vārdā atteicies no līksmas un bezrūpīgas dzīves, ar mieru bijis apmesties trūcīgajā, saltajā saliņā jūras vidū. Sāmsala, Sāmsala, trūcīgā un saltā sala, bet kādi plašumi tajā sapņiem!... Tuba, mīļā Tuba, netālu no Sāmsalas ir krasts, neaptveramās zemes krasts, šajā krastā atrodas Hārijas novads un Vīkzeme, senos laikos šīs zemes piederējušas mūsu senčiem, diemžēl paaudzi pēc paaudzes viņi izdzimuši, un mūsu tēvi ne tikai šīs zemes nav pārvaldījuši, tie pat vairs nav atcerējušies, ka šīs zemes kādreiz piederējušas dāņiem. Tuba, mīļā Tuba, es šīs zemes atgūšu atpakaļ tēvijai! Ak, tu netici man, vai tevi noskumdina krusti, kurus es sacēlu ceļmalās? Nu jā, krusti ir skumji, Tuba, krusti mudina sapņot, Tuba! Ja es Hāriju un Vīku — šo lielo jūras krastu — iegūšu Dānijai, mani krusti pie Šlēsvigas un Ķīles ceļa kļūs slaveni tikpat lielā mērā, kā kļuvušas Dieva atklāsmes vietas. Bet, ja Sāmsalā es iešu bojā, krizdams no ienaidnieka bultas vai zobena, mani krusti visiem atgādinās, cik nesavtīgi jādzīvo un jācīnās ikkatram dānim!
“Princi, manu nabadziņ, kāds tu vēl esi bērns!...” Tuba iečukstējās, piekļāva viņa galvu sev pie krūtīm un paijāja un bužināja viņa matus.
Kur tagad pazudusi šī Dieva gaisma, kura bija gaismojusi viņam un Tubai visu ceļu no Šlēsvigas līdz Ķīlei?
Magnus atliecas tālāk no ugunskura, saraujas un iekrampējas kažoka platajā apkaklē. Tikmēr atskan stingri un smagi soļi un labi pazīstamā Kristofa Minhauzena balss:
— Jūsu Gaišība hercog, jūsu karaspēks nostādīts ierindā — sveiciniet to!
Gotlandē karakalpu vadoņi Minhauzens un Brade negarlaikojās, nesūkstījās, nelādēja likteni un nelūdza Dievu, lai viņus glābj no bojāejas. Likās, viņi negaidīja pat bezvēju. Katru dienu viņi trenca karakalpus pa slapjo, klajo līdzenumu un dresēja bez žēlastības, mācīdami viņus kauties. Lietus vai vējš, karakalpi soļoja pa tukšo un gludo paaugstinājumu, izvirzījuši un priekšu pīķus, izkliegdami kara saucienus un desmitām reižu ik dienas uzvarēdami neredzamo pretinieku. Klāss Urne neapmierināts purpināja: Minhauzens un Brade sirgst ar Brokenhūzena augstprātību, varētu domāt, ka uz Sāmsalu mēs pavadām nevis bīskapu, bet gan briesmīgu laupītāju.
Magnus atver acis, drūvīgs pārlaiž skatienu karakalpu vadonim un debesīm virs tā galvas. Re, kā — beidzot cauri mākoņiem iespīdējusies spoža saule! Magnus pieceļas, nogrūž no pleciem plato kažoku ar kapuci un paliek stāvam vienā karavīra ādas kažociņā, kas izšūdināts ar sudrabu. Atklātajā jūrā ledu vairs neredz, vienīgi pie krasta gabali sadzīti un sakrāvušies bez sava skaita. Sazalējušā ūdens putām nošļakstīti, ledus gabali šķiet kā staigns sūnu klājiens.
— Paldies Dievam, beidzot mēs varēsim kuģot tālāk, vai ne? — nopriecājies Magnus jautā.
— Jā, visugaišais hercog! — Kristofs Minhauzens saka. — Sveiciniet savu armiju, tā ir gatava braucienam!
Priekā starojošā, sasārtusī karakalpu pavēlnieka seja gluži kā vēsta Magnum: hercog, tagad jūs esat ne tikai hercogs nosaukuma pēc, bet ar visu hercogisti, nevis tāpat vien kādas plikas bīskapijas bīskaps, tagad jūs esat politiķis un karavadonis, paskatieties — jums ir savs karaspēks!
Karakalpu ķiveres, to asās tērauda sekstes atspīdina blāvainu saules gaismu. Gari un spēcīgi apbruņotie vīri rindās stāv izslējušies un sastinguši. Arī Magnus nevilšus saslejas un izrieš krūti. Sirds viņam dauzās no saviļņojuma. Magnus nekad nav domājis, ka jutīsies tik laimīgs, noraudzīdamies uz apbruņotiem vīriem, kuri gaida viņa pavēli. Princim hercogam Magnum ir karaspēks — paša karaspēks! Viņš lāga nezina, kādā skaitā karavīru pulki — zviedri, krievi, leiši vai kādi mežonīgi tatāri — kustas gar Baltijas krastu uz priekšu un atpakaļ, taču viņam ir četri simti karakalpu, un viņš jūt: es vairs neesmu gluži vājš, lai arī kāds gvelž ko gvelzdams par mani. Trīsēdams no saviļņojuma, Magnus dodas pie akmens, kas pārklāts ar tepiķi, un ceļā viņam priekšā uzrodas Klāss Urne, uztraucies vēl vairāk nekā Magnus.
— Hercog, mans visugaišais pavēlniek, nedariet muļķības!... Dieva dēļ, nesveiciniet karakalpus! Jūs taču būsiet bīskaps, nevis kāds slepkava!...
— Padomniek, kas noticis? — bargi noprasa Kristofs Minhauzens. — Dodiet ceļu hercogam!
— Viņš nav karavadonis, karakalpu pavēlniek! — pārskaities atcērt Klāss Urne. — Dievam nekad nav bijis un nav karaspēka, tomēr viņš allaž pratis aizstāvēt sevi un arī aizstāv.
Kristofs Minhauzens spalgi nosmejas.
— Dievs! Viņš piesauc Dievu! Jā, Dievam nav karaspēka, toties viņš vienmēr tur vaļā atvērtus vārtus uz elli! Viņa karaspēks ir velni, mīļais gudriniek!
Magnus paiet garām Klāsam Urnem, uzkāpj uz lielā, ar tepiķi pārklātā akmens, paceļ uz augšu abas rokas un sveicina karotājus. Karakalpi viņam atbild vienprātīgiem saucieniem. Magnum pār muguru pārskrien prieka šermuļi. Viņa vienīgajā acī iemirdzas asaras. Caur tām karakalpu ierinda saplūst vienlaidu krāsainā sienā.
Hercogs saka Kristofam Minhauzenam:
— Lai viņi izšauj debesīs, lai notiek tā!
— Pulveris mums jātur dārgs. Ja kaut kā mums Sāmsalā pietrūks, tad visvairāk jau pulvera.
— Es esmu teicis: lai notiek tā! — Magnus iekliedzas, viņa vienīgā acs izsprāgst uz pieres un grozās uz visām pusēm, no prieka un spējas nepiekāpības.
Karakalpi izšauj nesaskanīgu zalvi. Pukstošu sirdi nogaidījis, kamēr noklusīs šāvienu atbalss, Magnus nolec no akmens un, noiedams gar ierindu, sāk apskaut karakalpus.
Pēkšņi noplīkšķ vientuļš šāviens. Visi atskatās uz kuģi, kas slejas pie krasta, zaļām ūdens putām nošļakstīts. Karakalps, kas stāv sardzē priekšgalā, sveicina princi hercogu, izsviedis gaisā dūri, aiz priekiem lēkādams un briesmīgi klaigādams.
— Ieslogiet viņu kuģa dibenā, lai pārliecinās, cik dārgs mums pulveris! — Magnus negaidīti pavēl.
Kristofs Minhauzens nekustīgi blenž karsto tauku applaucētajā Magnus sejā.
— Kas noticis? — Magnus satrūcinājies iejautājas.
— Nevienam, kurš jums uzticas, netiks nodarīta pārestība. Jūs būsiet dižens karavadonis! — Kristofs Minhauzens sajūsmināts atbild.
— Kāpēc?
— Pietika ar visas ierindas tukšo zalvi, lai jūs spētu aptvert, kāds zaudējums ir viens tukšā palaists šāviens!
Prinča hercoga seja tumši pietvīkst. Trakoti sāk sūrstēt applaucētie vaigi, un brītiņu Magnus klusītēm burkšķ zem deguna, zobus sakodis.

Tas notiek gluži kā parasti: iesākumā zeme nav redzama, bet pie paša apvāršņa debesīs jau var saskatīt, ka migla viegli, viegli iesārtojusies — visticamāk no putekļiem, kurus vējš un cilvēku un dzīvnieku kājas dienu no dienas paceļ gaisā. Tie jau ir putekļi no šīs svešās zemes, kuru pārvadīt tu esi šeit atkuģojis. Tu sāc uztraukties, kļūsti nepacietīgs un miglā drīz jau ieraugi mirguļojam tālo bākas uguntiņu. Bāka maz būs no tevis atkarīga, ne tu to vakaros iedegsi, ne tu no rītiem apdzēsīsi. Bākām jāmirguļo pēc citiem paradumiem, nevis atkarībā no zemes pārvaldīšanas. Bākas gaisma — tas ir pierādījums, ka dzīvē vēl gana darbu, kuri nemitīgi veicami, vadoties no pienākuma un sirdsapziņas.


 

Līdzīgās grāmatas:
Andris Zeibots
Inga Žolude, Tīts Aleksejevs
Kristīne Ulberga
 
Jānis Joņevs
Andra Manfelde
Dace Rukšāne
 
Inga Gaile
Juris Kronbergs
Māris Bērziņš