|
JŪRAS PŪĶA SALA
Grāmata pievienota: 02.06.14
|
|
|
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
|
Somu rakstnieks, žurnālists un vides aktīvists Risto Isomeki (Risto Isomäki, 1961) latviešu lasītājiem ir pazīstams jau pēc romāna SARASVATĪ SMILTIS, kas 2006. gadā saņēma Tähtivaeltaja balvu par labāko somu valodā uzrakstīto zinātniskās fantastikas darbu. Viņš aktīvi iesaistās diskusijās par vides aizsardzību un klimata pārmaiņām, piedalījies daudzos vides projektos Āfrikā un Dienvidaustrumāzijā. Līdzās romāniem, kuros liela loma atvēlēta ekoloģijas problēmu izgaismošanai, Isomeki ir arī daudzu vides aizsardzībai veltītu populārzinātnisku darbu autors. Romāns JŪRAS PŪĶA SALA (Con Rit, 2011) ir ekotrilleris, kurā mūžsens mīts top par īstenību, un tas sola spriedzes pilnu piedzīvojumu ikvienam tā lasītājam.
Vjetnamā kādas Halonas līča salas krastos izskalots milzīgs jūras dzīvnieks. Vietējais laikraksts publicē zvejnieku stāstījumu, ka dzīvnieks izskatījies tieši kā vjetnamiešu seno teiku jūras pūķis konrits, tomēr, pirms kāds pagūst pārbaudīt ziņas patiesumu, taifūns noslēpumaino radību aizrauj atpakaļ jūrā.
Kad jūras biologs un vides aktīvists Marti Ritola uzzina par vjetnamiešu atradumu, viņš nešaubās ne mirkli. Tam noteikti jābūt aizvēsturiskajam jūras simtkājim, kādi acīmredzot joprojām mīt jūras dziļumos. Marti ir pārliecināts, ka izmirstošas sugas aizsargāt ir iespējams, vienīgi tās izpētot. Tādai ekspedīcijai nepieciešams apjomīgs finansējums, taču — kurš ņemsies atbalstīt teiksmu pūķa meklēšanu?… Un — pat ja viņš spētu savākt līdzekļus — vai izpētīt bīstamās Halonas līča dzīles un tā īpatnējās kaļkakmens salas vispār ir cilvēka spēkos?
Tulkojums tapis ar FILI-Finnish Literature Exchange atbalstu
No somu valodas tulkojusi Emīlija Petraškēviča
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
29
— Kas gan būtu varējis ko tādu pastrādāt? — Tšiongs bija neizpratnē.
Hua skatījās uz vecā zvejnieka līķi un Kvoku, kurš to pētīja. Viņi bija uzcēluši mirušo uz “Smejošā pūķa” klāja. Visa situācija šķita dīvaina. Nereāla.
— Kuģa skrūve? — minēja Vu.
Hua paskatījās uz divās daļās pāgriezto līķi, un viņas sejā parādījās atklāta neticība. Griezuma vieta bija kā ar nazi nošķelta. Precīzi uz pusēm. Muskuļi, cīpslas, asinsvadi, kauli. Viss. It kā vīrietis būtu pakļuvis zem kāda milzu motora zobratiem. Kā tas bija iespējams?
Vai liela kravas kuģa skrūve varētu izdarīt ko šādu? Varbūt, nodomāja Hua. Taču tas nešķita... ticami.
— Tā droši vien bijusi haizivs, — teica Tšiongs. — Baltā haizivs!
— Tās neizaug garākas par sešiem septiņiem metriem, — Hua noliedza. — Megalodoni izmira vismaz pirms desmit miljoniem gadu.
— Bet kas tad...
Tšionga teikums palika nepabeigts, kad viena iespēja piepeši ienāca viņam prātā. Viņa seja sakritās un nobāla, viņš ātri vairākas reizes norija siekalas un tad palūkojās uz ūdeni. Viņš pavērsa skatienu pret zemūdens alu, ko Marti un Kamilla bija devušies izpētīt. Mēs visi droši vien domājam par vienu un to pašu, apsvēra Hua. Taču neviens no mums negrib to izteikt skaļi.
— Bet... tā taču ir vienīgi leģenda, — izdvesa Vu.
Mums varbūt nekad nevajadzēja braukt šurp, domāja Hua.
— Es... ja es būtu zinājis, ka...
Tšionga balsī bija jūtamas augošas bailes. Viņš atkal pavērsa skatienu pret salu.
— Marti un Kamilla? Viņi joprojām nav atgriezušies. Vai ir iespējams, ka... Dievs pasarg, vai ir iespējams, ka... TAS ir viņus aizvilcis?
Tas jau sāk kļūt nekontrolējami, nodomāja Hua. Tagad nu gan nav labākais brīdis ļauties panikai, tagad, kad virsū nāk taifūns. Viņa redzēja, ka arī Vu sāk bailīgi lūkoties pār bortu.
— Nekrītiet nu panikā, — teica Hua. — Vai gan tā kuģa skrūve nav vislabākais izskaidrojums?
Viņa pagriezās pret Kvoku un lūdzoši uz viņu paskatījās. Dari kaut ko, viņas lūpas bez skaņas teica. Dari kaut ko, pirms šie tavi jaunie palīgi sāk sist galvu pret sienu.
Kvoks piecēlās.
— Šeit nav nekā neparasta, — viņš meloja. — Esmu arī agrāk redzējis cilvēkus, kurus kuģa skrūve ir pārgriezusi uz pusēm. Amerikas kara laikā tas pat bija diezgan parasti. Kad cilvēks nokļūst zem liela kuģa skrūves, atliekas bieži izskatās tieši tādas. Šis droši vien ir bijis naftas tankkuģis. Vai ļoti liels sausās kravas kuģis.
Paldies, Huas acis bez skaņas pauda.
Vai Tšiongs un Vu noticēja paskaidrojumam? Vai viņi sāks domāt par paskaidrojuma vājajiem punktiem? Abi atkal šķita daudz mierīgāki.
Tas bija labi, taču citādi viņu situācija bija kļuvusi sarežģītāka nekā iepriekš. Taifūns drīz būs klāt, Kamilla un Marti joprojām bija pazuduši, un piedevām viņiem tagad par apgrūtinājumu bija mistiskā veidā miruša zvejnieka līķis — vai vismaz puse no tā. Viņiem tagad vajadzētu gan iesniegt ziņojumu par atradumu, gan pēc iespējas ātrāk nodot līķi tuvākajām oficiālajām iestādēm.
Kvoks atnesa lielu melna plastikāta maisu ar rāvējslēdzēju. Viņš to atvēra un ievietoja līķi tajā. Tad viņš, Huai par lielu atvieglojumu, maisu aizvēra, un šausmas pazuda no viņas acīm. Taču kādēļ Kvokam bija maiss, kas derēja cilvēku līķu glabāšanai, brīnījās Hua. Tad viņa atcerējās, ka Kvoks bija piedalījies Amerikas karā. Varbūt karā bija lietoti tādi līķu maisi un viens no tiem bija pēc kara palicis pie Kvoka.
Kvoks lūkojās jūrā, pieri savilcis dziļās rūpju rievās. Debesis tagad bija vienmērīgas, pelēkas masas nosegtas. Huai šķita, ka mākoņi gandrīz acīm redzami kļūst aizvien smagāki, tumšāki un biezāki.
— Mums jādodas, — teica Kvoks. — Tagad! Drīz jau būs par vēlu. Ir iespējams, ka mēs jau esam gaidījuši pārāk ilgi.
— Mēs nevaram doties bez viņiem, — protestēja Hua. — Atstāt viņus taifūna varā.
Kvoks ar roku norādīja uz ziemeļiem.
— Šeit nav praktiski nekāda aizsega. Taifūns saraus mūsu buras lupatās un salauzīs mastus.
Blīvāks arhipelāgs nenoliedzami ir nežēlīgi tālu, nodomāja Hua.
— Ja paliksim krasta tuvumā, viļņi sadauzīs kuģi skaidās pret krastu, — paskaidroja Kvoks. — Tālāk dzelmē ir vienīgi smiltis. Enkuri neturēs, un mums nav nekāda aizsega no vēja. Taifūns nav nekāda parastā vētra. Mēs nevaram šeit palikt ne brīdi ilgāk.
— Vai mums nav nekādu citu iespēju? — Hua uzstāja. — Mēs noteikti segsim visus kuģim un tā daļām nodarītos bojājumus. Un arī, protams, visus tev radušos zaudējumus.
Izskatījās, ka Kvokam ir nelabi.
— Ar procentiem, — papildināja Hua.
Kvoks sašļucis skatījās uz savu kuģi. Viņš noglāstīja tā mastu, maigi, kā iemīlējies, un klusām nošūpoja galvu. Tad viņš atkal paskatījās uz aizvien tumšāko horizontu.
— Nav runa par naudu, — teica Kvoks. — Ja mēs nedosimies, tad visi noslīksim. Mūsu dzīve beigsies pēc dažām stundām.
— Vai nebaidies, ka ir jau par vēlu? — jautāja Hua.
Viņus pāršalca par iepriekšējām daudz spēcīgāka vēja brāzma. Tā atsitās pret “Smejošā pūķa” sāniem tik stipri, ka kuģis sasvērās un sastiprinājuma tauvas nospriegojās.
Kvoks atkal pavērsa skatienu pret jūru. Viļņi jau bija daudz lielāki. Jūra strauji bija piepildījusies ar baltu putu virsotnēm.
— Un kā ar tām alām salas aizvēja pusē? — ierosināja Hua. — Tās ir vismaz divdesmit metru virs jūras līmeņa.
Kvoks masēja zodu, apdomājot Huas priekšlikumu.
— Vai mēs tajās nebūtu labā aizsegā? Labākā nekā vētras bangotā jūrā? Šīs salas ir pieredzējušas tūkstošus taifūnu! Miljonus.
— Un kā ar “Smejošo pūķi”? — jautāja Kvoks. — Vētra to aizraus līdzi vai sašķaidīs pret krasta akmeņiem. Kā mēs tiksim prom no šejienes bez tā? Tik tālu nebrauc daudz cilvēku, sevišķi, ja taifūns sašķaida tuvāko salu zvejas laivas. Vai tu gribi lēnām nomirt aiz bada un slāpēm?
Izdomā kaut ko, Hua drudžaini domāja. Vai nepastāv nekāds veids, kā izglābt “Smejošo pūķi”? Tā enkuri visdrīzāk nespēs noturēt to vietā. Ja nu viņi piestiprinātu kuģi ar tauvām šauruma vidū? Piesietu pie abu salu krasta akmeņiem. Tās būtu stingrākas par enkuru! Nē, tas nepalīdzēs. Tauvas neizturēs, “Smejošā pūķa” klāja būves un borts bija tik augstu, ka vēji uz tiem izdarīs milzīgu spiedienu. Vējš spiedīs kuģi ar daudzu simtu tonnu spēku. Neviena pasaules tauva to neizturētu. Viļņi mētātu kuģi augšup un lejup un pārrautu tauvas pušu.
Tad Huai pēkšņi ienāca prātā kas cits. Kaut kas, ko Marti reiz minējis.
Ja nu...
Marti bija stāstījis, kā viņu reiz bija pārsteigusi par gaidāmo daudz spēcīgāka vētra, kad viņš pa nakti bija mazā Sāristomeri salā atklātā jūrā. Viņš tomēr bija pārdzīvojis vētru, un viņam izdevās glābt arī laivu.
Vai tas varētu derēt, Hua domāja. Kāpēc lai nevarētu?
— Ja nu mēs nogremdējam “Smejošo pūķi”? — ierosināja Hua.
— Kā, lūdzu? — Kvoks pārjautāja, it kā nebūtu sadzirdējis.
— Seklā ūdenī, šaurumā starp salām. Piepildām kravas tilpni ar ūdeni un akmeņiem tā, ka kuģis nogrimst. Kad vētra ir pāri, aizvērsim lūkas un izņemsim akmeņus, un kuģis atkal pacelsies. Tas nepaspēs tik ātri piemirkt!
Kvoka mute aiz pārsteiguma pavērās. Taču viņš nešķita apmierināts ar Huas piedāvajumu.
— Motors vairs nestrādās, — viņš norūca. — Sālsūdens tam labu nedara.
— Cik smags tas ir? — jautāja Hua. — Vai to nevar izņemt un uznest aizsegā?
— Tas sver vismaz četrsimt kilogramu. Nezinu, vai mēs spēsim to izkustināt.
— Mums ir tauvas un lina audumi, un varam no klīverkokiem uztaisīt trijkāji. Vai nebūtu vērts mēģināt?
Kvoks atkal palūkojās jūrā un apsvēra.
Viļņi bija jau gandrīz divus metrus augsti, un vējš ļoti ātri pastiprinājās. Vētras mala drīz viņus sasniegs. Ja vēja tagadējais spēks varētu saplēst buras un pārlauzt mastus, nepietiks arī ar veca dīzeļmotora spēku. Ja kuģis nenoturēs virzienu, viņus varētu triekt pret kādu no Halonas līča mazajām salām vai sašķaidīt pret zemūdens akmeņiem. Jo augstāki kļūs viļņi, jo vairāk paslēpto akmeņu varēs ieraudzīt. Jau četru metru augsti viļņi varēja atvērt ūdeni virs akmeņiem divu metru dziļumā, un taifūns rada krietni lielākus viļņus. Piecpadsmit metru, reizēm vēl pat daudz augstākus. Jūras kartei tādos apstākļos nebūtu nekādas nozīmes, jo visur būtu taifūna atkailinātie akmeņi.
— Mēs nevaram viņus atstāt, — uzstāja Hua. — Un es arī citādi nemaz negribētu doties prom, šādos apstākļos jau vairs ne.
Hua norādīja uz vēja raustīto selgu.
— Var būt, ka tev ir taisnība, — teica Kvoks. — Mēs nevaram doties, pirms uzzinām, kas viņiem ir atgadījies. Darām tā, kā ieteici.
Līdzīgās grāmatas:
|
Juris Kronbergs
|
|
|
Osvalds Zebris
|
|
|
Svens Kuzmins
|
|
|
|
Valdis Atāls
|
|
|
Frīda Mihelsone
|
|
|
Viktors Suvorovs
|
|
|
|
Nora Ikstena
|
|
|
Sergejs Loiko
|
|
|
Svens Kuzmins
|
|
|
|
Aktuālās DG grāmatas
|
Nora Ikstena
|
|
Orhans Pamuks
|
|
Miks Koljers
|
|