Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

MIERINĀJUMS ĀDAMA KOKAM

Grāmata pievienota: 04.08.10
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Inga Žolude
Lapaspušu skaits:
216
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2010

Ingas Žoludes (1984) stāsti publicēti daudzviet periodikā un stāstu kopkrājumos gan Latvijā, gan tulkojumos ārvalstīs. 2008. gadā iznāca rakstnieces debijas romāns SILTA ZEME, kurš droši uzskatāms par svaigu pavērsiena punktu latviešu literatūrā.

Krājumā MIERINĀJUMS ĀDAMA KOKAM vienotā noskaņā sapulcējušies 13 stāsti, kurus vieno rāma, dziļa un valdzinoša ideja: izstāstīt dzīvi un nāvi.

Krājumā iekļauti stāsti SākumsMierinājums Ādama kokamNāves grāmataEs patsKrītiņu princesesSasedz maniBaseinsParastiOstaNetīrā veļaSprīdīteKautrīgs piedāvājums: Izlase un Komēdija.

Grāmatas noformējumā izmantota Janas Briķes glezna Mazās Salomes rotaļa
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

MIERINĀJUMS ĀDAMA KOKAM

Kad vecmamma bija maza, viņas vecmamma stāstīja, ka pasaulē ir tāds koks, no kura mēs nevis radušies, bet par ko mēs vēršamies. Ar “mēs” viņa domāja sevi un manu vecmammu. Ieva radās no Ādama ribas, un viņi abi bija zem tā koka un sabija grēku. Un nevis Dievs Ādamu un Ievu izdzina no Paradīzes, bet Ieva, pazudinājusi Ādamu, izgāja no Paradīzes, uz muguras nesdama šo koku. Un tas bija Ādams, kas bija tapis par šo koku. Un man būs jānes šis koks un manai mammai.
 Katram šis koks ir citāds. Vienam tas zaļo, otram tas kalst un vējā un lietū nomazgājas pelēks un lāsumains, itin kā būtu no jūras izmests sprungulis, citam zari noaug tik līkani uz leju, ka pārliecas nesējai pāri pār muguru, galvu un acīm, un viņa neredz savu nesējas ceļu. Citai uz muguras aug egle ar birstošām skujām, bet uz cita koka parazitē liānas un ar laiku apjož nesēju, sasiedamas to tik cieši, ka viņa nespēj vairs kustēt un ieaug zemē pati.
 Šodien viņa man pateica, lai uzdāvinu viņai naktskreklu. Viņas vecumam atbilstošu. Kokvilnas. Bet ne tādu kā vecām kundzītēm. Pieklājīgu. Jau vairākas reizes biju skatījusies vārdnīcā, ko nozīmē metastāzes, bet nevarēju atcerēties. Es apmēram sapratu, kas tas ir, bet, ja man kāds prasītu, nevarētu paskaidrot. Tas ir kā... tas ir kā... Vispār es to iedomājos kā mazas zvaigznītes ķermenī, tādus audu sabiezējumus, staipekņus, kas sazarojas kā stari un savijas dzelteni sarkani. Tā apmēram. Varbūt tos var just. Bet varbūt nevar. Un es jau arī nevarēju viņai jautāt, vai tos var just vai nevar. Un viņa jau arī nezinātu pastāstīt. Tas taču bija otram cilvēkam kaut kur iekšā, nevis virspusē, kur var pārbaudīt. Jaunajā naktskreklā, guļot viņam blakus, to nevarētu sajust. Tos sabiezējumus, es domāju. Zvaigznītes.
 Katru piektdienu man ar viņu bija jāsatiekas, jo viņš katru piektdienu brauca uz laboratoriju. Tur viņam veica šausmīgu procedūru. Operācijas laikā viņam plaušās ielika mazu šķīstošu tabletīti, kas nogalināja zvaigznītes. Tad viņš atmodās no narkozes un murgoja. It kā zeķes nozagtas. It kā vispār nesaprot, kur atrodas. Tāpēc viņa vienmēr aizlaidās no mājas, lai nesatiktu viņu. Un acis viņai bija izraudātas tukšas un ap acīm piebrieduši maisi.
 Kamēr mēs dzērām kapučīno, viņu slimnīcas mašīna veda mājās, somas ārējā kabatā ieliktas zeķes, lai nepazūd. Ēdot garšīgās kūciņas, domāju, kā viņš izskatās — marlēs satīts kā mūmija, viss krūškurvis apjozts. Droši vien asinis sūcās uz āru. Un saldi šķērma slimnīcas smarža. Mutē saskrien siekalas. Domā par garšīgo kūciņu sev priekšā. Nevis par marlēm.
 Viņa to vairs nevarēja izturēt. Bet es teicu, ka viņai ir jāiztur. Es teicu, ka Dieviņš ir ar viņiem, ka Dieviņš viņiem būs vēlīgs, tikai jātic. Un es gribēju viņu paņemt klēpī un paglaudīt, it kā visu sāpi varētu noslaucīt nost ar savām plaukstām. Padarīt par nebijušu.
 Kad es aizbraucu pie māsas, viņas divi bērni man parādīja “čau” un vilka mani spēlēties. Vecākais bija jau pieaudzis, gadus septiņus vecs, nevienu neklausīja, parādīja savus darbus, ko viņi līmējuši un veidojuši rūķu skoliņā. Jaunākais bija īsts jaukumiņš, sēdēja man klēpī un ēda mandarīnus pa vienai daiviņai, klusi un mierīgi. Un zem sirds viņai bija trešais bērniņš. Un es tik nemierīgi gribēju viņu paaicināt malā, iziet kaut kur ārā un pajautāt, vai viņa zina, kas notiek. Tu zini, ka Ādamam ir vēzis? Tu zini, ka mammai ir slikti? Tikai nesaki to viņai! Nesaki, ka tu zini! Vienkārši, viņu tagad vajag atbalstīt. Bet es nevarēju. Nebija izdevības. Turklāt mamma man aizliedza kādam to teikt. Un es nevarētu iedomāties, ko justu bērniņš viņas vēderā, ja es nostātos viņiem abiem pretī un teiktu kaut ko tik briesmīgu, izrunātu vārdu “vēzis” viņu virzienā. Man likās, ka es varu izdarīt daudz sliktāk, nekā es gribētu. Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr.
 Kāpēc tu dzer? Tev taču nedrīkst! Viņa saka, kad viņš pārbraucis mājās no iknedēļas procedūras. Tev taču nedrīkst, viņa izmisīgi lūdzoši sauc, jo ko gan citu, ko gan citu! Kāda jēga zāles un alkoholu pa virsu! Tas neiedarbosies! Sūds, ka neiedarbosies! Bet tu nomirsi! Tev taču jādzīvo! Manis dēļ, padomā par mani, es, es palikšu viena, bet tu man tik ļoti esi vajadzīgs! Atceries, atceries visu, kas mums bija. Atceries, kā mēs iepazināmies! Atceries!
 Un es atceros tikai mazu daļu no tā, ko es zināju. Ir deviņdesmitie gadi. Mēs dzīvojam koka mājā, blakus komponistam, kurš ir tik garš, ka viņam jāsaliecas deviņos līkumos, lai izietu pa durvīm. Es mūždien karos ārā pa logiem, gar kuriem esmu redzējusi tankus braucam. Brīvība un nāve, divi koncepti, ko tajā vecumā vienkārši nav iespējams apjēgt. Un te vienu vakaru viņi abi atnāk mājās un mums ar māsu pasniedz ananasu! A-na-nass. A! Vairākas dienas mēs to gatavinām ledusskapī, tad puscietu un skābenu apēdam, līdz nomizojas zobi un mēle sūrst kā jēla. Tad kādu citu vakaru, viņi atnāk un viņš pasniedz mums kasti ar tādām kā zefīra kūciņām šokolādes glazūrā.Šoreiz mums izdodas jau gandrīz nedēļu saglabāt dārgumu ledusskapī, katru dienu apēdot tikai pa vienam.
 Vīrs, atceries, kā mēs kļuvām kopā!? Ziemassvētku laikā, kad Kristus jau bija dzimis, mēs zinājām, ka “jā” ir īstā atbilde uz visu, ko dzīve mums sniedz. “Jā” tu teici, “slimībā un veselībā”, tu piekriti “līdz nāve mūs šķirs”. Bet tā nav nāve, kas mūs taisās šķirt... Tā ir tava padošanās, bet tu nedrīksti. Un viņš atbildēja — bet, kad es iedzeru, es nejūtu sāpes. Sāpes, kādas tev pat sapņos nav rādījušās. Tās ir TĀDAS sāpes! Man nesāp kāda ķermeņa daļa, bet es sāpu. Es viss sāpu. It kā man cauri vadītu elektrību, kas dedzina gāzi, kas mani slāpē. Man ir tik šausmīgi grūti.
 Viņa domāja par mīlestību, par būšanu kopā vēl ilgus un laimīgus gadus. Viņš domāja, kāpēc viņam tik ļoti jāmokās, taču viņam vēl rokā dega lāpa, kas apgaismoja māti, kas tik ļoti nevēlējās viņu atlaist. Viņš bija viņas Ādams un viņas gaismas nesējs, Prometejs.
 Viņš atceras, kā sēž pie mašīnas stūres un ļaujas ceļam, mīļākā kasete piekliedz mašīnas salonu, viņš brauc pāri robežai un vēl vienai, un vēl vienai. Viņi sazvanās ik pārdienas. Viņa paliek mājās ar savām meitām, viņš dodas strādāt. Pēc mēneša pārbrauc nakts vidū. Viņa pielec no gultas un apmīļo viņu. Lai kāds arī cilvēks būtu, viņš vēlas, lai viņu apmīļo nakts vidū pēc ilgas prombūtnes. Viņa vāra kafiju, bet neviens no viņiem to nedzer, jo viņa aizrautīgi klausās, kā viņš stāsta, kā viņam gājis.
 Es pamostos un redzu gaismu virtuvē, dzirdu — kāds tur runā. Es izkāpju no gultas. Ir deviņdesmito gadu beigas. Viņš man atvedis no ārzemēm skrituļslidas un banāndžinsus, ko es aiz cieņas pāris reizes arī uzvelku, gadījumos, kad tas negrauj manu stilu. Pēc pāris dienām mēs ar mammu pagalmā izmēģinām manas skritulenes, viņa ved mani aiz rokas, es ripoju viņai līdzās.
 Ir emocionāls pacēlums.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Osvalds Zebris
Svens Kuzmins
 
Valdis Atāls
Frīda Mihelsone
Viktors Suvorovs
 
Nora Ikstena
Sergejs Loiko
Svens Kuzmins