Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

 1. nodaļa,

kurā vectēvs gāna malumedniekus

Iebraucis izcirtumā, kas atradās tieši kāda augstāka paugura virsotnē, Sandžāns apturēja zirgu. No izcirtuma pavērās labs skats visapkārt, tāpēc bija redzams, ka uz kāda attālāka, krūmiem apauguša pakalna pulcējās vesels bars vārnu un kraukļu. Savi divdesmit putni lidinājās, kašķējās, ķērca viens uz otru, un tas nozīmēja, ka zaros noteikti sēž vēl kāds pulciņš melno spārnaiņu.
 Visur varēja redzēt tuvojamies pavasari. Sniegs piesaulē plaka acīmredzami, no jumtiem tecēja straumītes, šur tur palejās veidojās peļķes. Mežā krustknābji savus bērnus, ko bija izperējuši februārī, pašā ziemas spelgonī, tagad jau mācīja lidot. Taču zem kokiem, kur saule netika klāt, sniegs vietām turējās jo biezs, tāpēc Sandžānu vectēvs bija jūdzis savu paveco zirdziņu ragavās, nolēmis atvest mājās vēl kādu malkas kravu, kamēr pieturas ragavu ceļš.
 Neraugoties uz valsts neapšaubāmo atrašanos Eiropas Savienībā, Sandžāns atzina, ka zirgs tālajā Leišmales pierobežā joprojām ir gana labs transportlīdzeklis. Zirgam nekaitē ne dubļi, ne ūdeņiem pilns strauts vai meža celiņam pārkritis koks, ja vien rati vai ragavas tiek šķērslim pāri. Zirgam ziemas rītā nav ne jālej tosols radiatorā, ne jāatsilda bākā sasalusī kontrabandas degviela. Turklāt — Sandžāns pie sevis nosmīnēja — “auzu motora” pārtika joprojām netiek aplikta ar akcīzes nodokli!
 Iebraucis mežiņā, vectēvs noaurojās “Nūu!” un palaida zirgu rikšos. Zirgam, starp citu, nemaz nebija vārda — to dēvēja vienkārši par Zirģeli; taču, tā kā ciema apkārtnē tas bija vienīgais, katram bija skaidrs, kuru zirgu ļaudis savās sarunās piemin. Pašam sirmim tas, bez šaubām, bija pilnīgi vienalga.
 Ieraudzījis putnu bariņu kokos, braucējs noskaitās, bārdā purpinādams: “Atkal kaut kādi biezie bijuši malumedībās, sazin' cik zvērus ievainojuši, dzērumā šaudīdamies, beigās nomaitājuši alni vai stirnu, nogriezuši vienu priekškāju cepetim un pārējo pametuši sapūšanai un jenotiem par barību!” Vectēvs pagrieza Zirģeli uz vārnu mākoņa pusi, cerot atrast kaut ko noderīgu, kas liecinātu par šāvējiem. Sandžāna brāļadēls bija policists kaimiņu pagastā, tāpēc aizrāvās ar malumednieku tvarstīšanu, ko vienmēr veica kopā ar draugu mežsargu. “Sauciet to par barības ķēdi,” parasti skaidroja kārtības sargs. “Stirnas pārtiek no zāles, mizām un ogām; malumednieki šauj stirnas, bet mēs atkal ķeram maliķus un regulāri par to saņemam prēmijas!”
 Piebraucis tuvāk vārnu apsēstajam pauguram, vectēvs kļuva domīgs. Reiz, pirms pāris gadiem rudenī Sandžāns bija atradis mežacūku, ko mednieki bija aizšāvuši, taču spēcīgais dzīvnieks bija aizbēdzis ar lodi kaklā. Palēnām cūka bija noasiņojusi un nokritusi jaunaudzē. Toreiz, tuvodamies biežņai, Zirģels bija saodis trūdošo līķi, krācis, spārdījies un centies pagriezties citā virzienā, bet tagad paļāvīgi soļoja pakalnā augšup.
 Pajūgam tuvojoties, vārnas un kraukļi pārstāja plēsties un palaidās tālāk, nometoties eglēs puslokā ap Sandžānu un Zirģeli. Putni pieklusa, ieinteresēti skatīdamies, kas notiks tālāk. Vectēvs krekstēdams izrāpās no ragavām, prātodams, kāpēc putni salasījušies tādā pūlī, ja beigtu zvēru nekur neredz. Zirdziņš tikmēr pagāja uz priekšu un sāka grauzt skujas.
 — Va vellos! — Sandžāns pēkšņi iesaucās. Tad, it kā gribēdams izlabot, piemetināja: — Dieviņ mīļais!
 Aiz sīkām eglītēm gulēja zvērīgi piekauts cilvēks. Krekls, nemaz jau nerunājot par jaku vai mēteli, bija vai nu noplēsts, vai pazudis, un guļošā ķermeņa siltums bija izkausējis sniegu zem muguras, atsedzot brūnām pērnajām skujām un vājām sūnām klātu augsni. Pēc sejas spriežot, piekautais bija jaunietis, droši vien ne pat divdesmit piecus gadus vecs, taču ķermenis bija pavisam zilgans — gan no aukstuma, gan no neskaitāmām sitienu pēdām. Vēderu klāja milzums sīku brūcīšu, pakausī trūka krietna matu kušķa — mati, kā likās, bija izplēsti ar visām saknēm. Bikses bija piesūkušās asinīm, kas droši vien bija plūdušas ne tikai no dziļā dūriena kreisajā kājā.
 Vectēvs apgrieza ķermeni uz sāniem un novaidējās — mugura neizskatījās labāk. Tomēr dzīvība laikam vēl turējās miesās, jo āda, lai arī vēsa, pavisam sastingusi nebija. Sandžāns saprata: ja jaunietis būtu pagalam, rokas un kājas būtu sastingušas kā saldēti vistu stilbi, taču tagad galva un kakls grozījās līdzi, kad večuks pavēla ķermeni sāniski. Arī rokas varēja pakustināt, kaut arī tās bija stīvas.
 Vectēvs izšķīrās par rīcību, kas pilsētniekam šķistu dīvaina, bet ko laucinieks uzslavētu par ātro, veiksmīgo izdomu. Vecais Sandžāns ar lielām pūlēm uzvēla nomocīto svešinieku plecos, piesteberēja pie zirdziņa un uzvēla nejūtīgo ķermeni zirgam mugurā. Jaunieša galvu viņš atstāja nokarājamies pār Zirģeļa plecu, rokas un kājas nolaida lopiņam gar sāniem, tā, ka cilvēks palika ar vēderu pieplacis pie zirga muguras. Pēc ātrā kāpiena pakalnā Zirģels bija stipri sakarsis, tāpēc vectēvs cerēja, ka zirga ķermeņa siltums palīdzēs piekautajam kaut cik atžirgt vai vismaz neizlaist garu, kamēr izdosies nokļūt līdz mājām.
 Sandžāns izjūdza sirmi no ragavām, tad ar grožu galu atsēja asti pie rēdēm, lai zirgs ar astes garajiem astriem nepātagotu jaunekļa muguru, kas jau tā atgādināja vienu milzīgu brūci, bet ar otru grožu galu sasēja jaunieša kājas zem zirga vēdera. Sirmgalvis aši norāva kažociņu, pārmeta pāri savādajai nastai, nospļāvās un paskubināja Zirģeli, pats uzņemdams sīku riksi blakus. Zirdziņš droši vien bija tīri apmierināts, ka smagā malkas vezuma vietā krava ir daudz mazāka, taču vārnas un kraukļi, redzot, kā dīvainā nasta aizlīgojas pa meža ceļu, sacēla piketētāju cienīgu troksni.