Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

NOBELA PRĒMIJA

Grāmata pievienota: 30.03.07
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Andreass Ešbahs
Lapaspušu skaits:
448
Platums:
157
Augstums:
232
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2007

Kad ikgadējā Nobela prēmijas kandidātu atlase jau uzņēmusi savu gaitu, Milānas lidostā nogāžas Scandinavian Airlines lidmašīna. Bojā iet trīs Nobela prēmijas komisijas locekļi. Negadījums?

Vācu rakstnieks Andreass Ešbahs (Andreas Eschbach, trillera JĒZUS VIDEO autors) savā jaunajā romānā uzdod pārdrošu jautājumu: vai iespējams manipulēt ar ko tik nozīmīgu kā Nobela prēmija? Vai iespējams, ka korumpēta ir pat Nobela prēmijas komiteja?

Tiek nolaupīta Nobela komitejas locekļa Hansa Ūlofa Andešona meita. Sapratis, ka legālas metodes neko nelīdzēs, viņš vēršas pēc palīdzības pie sievasbrāļa Gunnara Fošberga, rūdīta kramplauža, kurš tobrīd izcieš sodu par rūpniecisko spiegošanu. Gunnars māsasmeitas dēļ ir gatavs riskēt ar savu dzīvību, tomēr — jo vairāk viņš cenšas ko panākt, jo vairāk pārņem sajūta, ka kaut kas te īsti nav kā vajag…

No vācu valodas tulkojusi Anita Muitiniece

Grāmatas mākslinieki Jānis Esītis un Māris Sīmansons

VISRŪPĪGĀK GLABĀTAIS Zviedrijas valsts noslēpums esot Nobela prēmijas pasniegšanas ceremonijas svinīgā mielasta ēdienkarte.
 Ik gadus sarežģītā, mēnešiem ilgā procedūrā to izstrādā biedrība Forening Årets Kock, tā pati, kura izraugās Zviedrijas gada labāko pavāru. Pēc daudzām pārbaudēm un konferencēm oktobrī beidzot notiek izmēģinājuma vakariņas, kas ilgst vairākas stundas, un, piedaloties sešiem Nobela fonda pārstāvjiem, tajās tiek vērtēti četri priekšlikumi. Šī komisija pieņem izšķirošo lēmumu un — to neizpauž. Skaidri zināms ir vienīgi tas, ka desertā būs saldējums. Taču līdz 10. decembra vakaram neviens ārpus šī izredzēto loka neuzzinās, kādas šķirnes saldējums tas būs.
 Ja vien ir vēlēšanās, iepriekšējā gada Nobela ceremonijas vakariņas visu gadu var pasūtīt rātsnama pagrabā, un aptuveni simt trīsdesmit eiro vienai personai Zviedrijas apstākļos pat nebūs pārspīlēti dārgi. Samaksājot piecreiz vairāk un vēl mazliet, iespējams iegūt vienas personas komplektu no speciāli Nobela prēmijas banketam radītās servīzes, kurā, neņemot vērā porcelāna baltumu, dominē zelts un košs zaļums. Seši galda piederumi ir daļēji apzeltīti, zivju nazi rotā zaļa acs, un šeit klāt pieder arī četras glāzes ar apzeltītu kājiņu.
 Taču nekāda pasaules nauda neļaus piekļūt klāt pašai būtībai: īstajam, patiesajam Nobela prēmijas ceremonijas banketam, ekskluzīvākajam mielastam, kādu vien iespējams iedomāties. Vien ģenialitāte vai laimīgs gadījums, taču vislabāk, ja ir tie abi, var palīdzēt nokļūt vietā, kur godina tos, kas vairāk par gadsimtu ilgās eksistences laikā par mītu kļuvušas institūcijas izpratnē ir cilvēces lielāko intelektuālo un zinātnisko sasniegumu autori.
 Šajā vakaru vakarā, kad koncertzālē pie Hētergētas prēmijas pasniegšanas ceremonija ir beigusies, piebrauktuve uz Stadshuset, 1923. gadā celto vareno rātsnama ēku pie Mēlarena ezera, ir lāpu apgaismota. Prēmijas laureāti atbrauc limuzīnos, tāpat arī daudzi lūgtie viesi, taču ne mazums ir to, kas ierodas kājām. Visam pāri gulst karalisks spožums. Sveicinot skūpsta roku, klanās un kniksē, un pat rūdītus republikāņus aizkustina šī sensenā galma ceremonija. Kamēr Nobela prēmijas laureāti un citi goda viesi Prinču galerijā sasveicinās ar karalisko ģimeni, kas rātsnamā ienākusi pa atsevišķu sānu ieeju, pārējie viesi gaida foajē, kad pulkstenis būs pusseptiņi un viņi drīkstēs ieņemt vietas pie klātajiem galdiem Zilajā zālē, kas īstenībā it nemaz nav zila. Tās augstās, dekoratīvām stikla rūtīm rotātās ķieģeļu sienas dažādos silti sārtos toņos, kas visapkārt šķietami viegli balstās uz kolonādes stabiem, pauž, ka Stadshuset arhitektu ietekmējusi Venēcijas arhitektūra; ja vien telpai nebūtu jumta, tā būtu brīnišķīga Piazza. Ar rokām darinātos ķieģeļus bija plānots nosegt ar ziliem pulētiem ķieģeļiem, taču celtniecības gaitā arhitekts šo domu atmeta. Un tomēr halles nosaukums ir palicis.
 Pulksten septiņos augšā, granīta galerijas galā atveras lielās, tumšās durvis. No šejienes piecdesmit soļu jānoiet pa balustrādi virs dubultkolonnām līdz marmora kāpnēm, kas ved lejā uz halli. Ieskanas fanfaras, zem jumta iedūcas ērģeles, kas ar desmit tūkstošiem stabuļu un simt trīsdesmit astoņiem reģistriem ir vienas no lielākajām Skandināvijā, un visiem pa priekšu ienāk Zviedrijas karalis, vezdams pie rokas Nobela prēmijas laureāti, ja starp laureātiem ir kāda sieviete, ja ne, tad viņam blakus, kā pieņemts, iet Nobela prēmijas laureāta fizikā dzīvesbiedre. Viņi atklāj šo cildeno personu procesiju, kas dodas pa kāpnēm lejup pie parastiem mirstīgajiem, pie laureātu radiem un draugiem un pie jaunatnes, ko katru gadu pārstāv ap divarpus simti studentu no visām Zviedrijas universitātēm. Lozējot viņi ieguvuši tiesības samaksāt simt eiro par savu ieejas karti un samierināties ar sliktākajām vietām, piemēram, zem arkādēm. Viņi tērpušies elegantos uzvalkos vai kleitās, ko papildina baltas cepurītes un lentes dzelteni zilajās Zviedrijas krāsās.
 Karaliskā ģimene, Nobela prēmijas laureāti un pārējie goda viesi apsēžas pie galda, kas stāv pašā vidū slīpi pret citiem, un tas ir mazliet platāks un bagātīgāk klāts. Pie galda ir deviņdesmit viesu — karaliskajai ģimenei līdzās sēž prēmijas laureāti, pārstāvji no valdības un Nobela fonda — katra rīcībā ir septiņdesmit centimetru plata vieta, kurpretī pie citiem galdiem paredzēti tikai sešdesmit, citādi nepietiktu vietas visiem tūkstoš trīssimt vai tūkstoš četrsimt viesiem. Tas varētu būt ievērojamākais no visiem pasaules banketiem, taču pavisam droši var teikt, ka ne omulīgākais.
 Tā kā Zilā zāle nav simetriska, bet uz vienu pusi kļūst šaurāka, galdi nevar atrasties paralēli cits citam, kā tam vajadzētu būt, un, tā kā arī greznās kāpnes neved tieši uz telpas vidusdaļu, galdu un krēslu izvietošana ir sarežģīta kā puzles mozaīka. Nedēļām ilgi kāda Nobela fonda līdzstrādniece bija nodarbināta ar sēdvietu secības izgudrošanu, un tā ne tuvu nebija vien dāmas nosēdināšana blakus kungam. Ikviens aicinātais viesis īpaši tam paredzētā formulārā drīkstēja izteikt savas vēlmes attiecībā uz viņam paredzēto sēdvietu, uz attālumu līdz karalim un karalienei vai līdz kolēģiem, un iespēju robežās šie lūgumi arī tika ievēroti.
 Galdi ir grezni rotāti. Galda rotājumam Zviedrijā ir gadsimtiem senas tradīcijas — attiecīgā nodaļa Nordiska Museet otrajā stāvā ir viens no lielajiem apskates vērtajiem objektiem Stokholmā —, un, tā kā Zviedrijas televīzija detalizēti informē par banketu, turpmākajās nedēļās dekorācijas būs temats publiskām sarunām un noteikti ietekmēs Ziemassvētku rotājumu stilu.
 Un nu ir atklāts arī svētku ēdienkartes noslēpums. Vienkāršiem burtiem tā rakstīta uz kartes, kas nolikta katram viesim, un to grezno Alfreda Nobela profils zeltā. Un tomēr tikai neliela daļa banketa dalībnieku var kaut ko iesākt ar to, kas tajā lasāms, jo, kaut arī smalki nav ievēroti visi akcenti, tā ir franču valodā, un tā ir izsmalcinātās virtuves franču valoda, kas jau kļuvusi par literatūras žanru, ēdienkaršu literatūru, kas tiecas kļūt par dzeju, un, to lasot, arī dzimušu francūzi nereti pārņem apjukums.
 Lielākā daļa apmierinās ar to, ja izlasa, ka šampanietis, ko pirmajā oficiālajā aktā pasniedza divi simti desmit viesmīļu, ir 1992. gada Dom Perignon Vintage, un nolemj turpmāk vienkārši ļauties pārsteigumam. Citi, kam piemīt vairāk godkāres, izveicības un franču valodas zināšanu, atšifrē, ka uzkodās būs kazas siera kūciņas ar sarkano biešu garnējumu, kā arī gliemenes un langusti trifeļu mērcē. Otrajā ēdienā seko brieža fileja kanēļa mērcē ar grilētiem rudens dārzeņiem, brūkleņu biezeni un kartupeļiem. Deserts, kas nosaukts par Glace Nobel, it kā runa būtu par firmas zīmi, šogad sastāv no bumbieru délice un šokolādes un vaniļas krēma bavāriešu gaumē, ko papildina šampanieša un bumbieru šerbets.
 Nesaprotamu iemeslu dēļ virtuve atrodas sestajā stāvā. Masīvos kravas liftos ēdiens tiek nosūtīts lejā, Zelta zālē salikts šķīvjos, un vesels bars baltsvārču, kas šajās aptuveni četrās stundās, kamēr turpinās bankets, pārvietojas ar ātrumu vidēji desmit kilometru stundā, to nerimstoši nes pa lielajām kāpnēm lejup uz Zilo zāli. Simt četrdesmit viesmīļu pārziņā ir ēdieni, piecdesmit viesmīļu ir atbildīgi par vīnu, desmit ir rezervē, taču arī tie ir nepārtraukti nodarbināti, un vēl desmit rūpējas, lai tiktu izpildītas īpašās vēlmes. Veģetāriešiem un alerģiskajiem, atkāpjoties no oficiālās ēdienkartes, tiek pasniegts tieši viņiem gatavots ēdiens. Organizatori jau iepriekš noskaidrojuši visu nepieciešamo, un, vienalga, vai bez gaļas, bez miltiem vai ebreju tradīcijām atbilstošs, neiespējams šeit nav nekas.
 Pirms deserta pasniegšanas tiek rādīts apmēram divdesmit minūšu garš muzikāls priekšnesums, par skatuvi kalpo kāpnes, kas lielākoties apgaismotas ar ziliem prožektoriem, iespējams, tāpēc, lai attaisnotu zālei doto nosaukumu. Kad norimst aplausi, pāri zālei nogulstas tumsa. Katram zināms, kas tagad notiks: tiks pasniegts Glace Nobel.
 Viesmīļu procesija iesoļo tādā ātrumā, kas vēl savienojams ar prasību izskatīties svinīgi, un nāk lejup pa kāpnēm, nesot sprēgājošu brīnumsvecīšu apgaismotu saldējuma krēmu. Vēja ātrumā tiek izdalīti šķīvji, viesmīļi pazūd tumsā, un jau pēc neilga brīža noslēpumainā veidā viņi atkal ir procesijas sastāvdaļa. Tā ir ceremonija, kas izskatītos smieklīga, ja vien nebūtu tik aizkustinoši skaista.
 Nobela prēmijas banketam tuvojoties noslēgumam, vēlreiz pienāk laureātu laiks. Visi pēc kārtas pienāk pie mazas, tumšas pults, kas atrodas nišā pie kāpnēm, vienpadsmit nelielus pakāpienus virs halles grīdas, un runā pateicības vārdus, dažs trīcošā balsī, bet vairākums vienkārši, taču visi ievērojot prasību nepārsniegt trīs minūšu laika limitu. Šis ir viens no svētīgākajiem protokolētajiem ierobežojumiem, jo pēc šīs dienas, pēc šīm vakariņām ar šampanieti un stipru vīnu neviens vairs nespētu ieklausīties garās un gudrās runās svešās mēlēs vai lauzītā angļu valodā.
 Beidzot bankets ir galā. Tā kā nerakstīts likums prasa, lai neviens neatstāj zāli pirms karaļa, tad viņš ir tas, kas dod zīmi. Tomēr karalis Kārlis XVI Gustavs nepieceļas no krēsla, kad vien viņam ienāk prātā, bet gan tieši tajā brīdī, ko paredzējis rūpīgi izstrādātais protokols. Kad bankets beidzas, Zelta zālē jābūt pazudušam pēdējam servējamam galdam un jābūt gatavībā deju orķestrim. Tiklīdz karaliskā ģimene, prēmijas laureāti, profesori un studenti, un visi pārējie viesi pieceļas un dodas augšā pa kāpnēm, jau atskan mūzika, un arī šoreiz, kā katru gadu, pirmais ir Vīnes valsis.
 Ap pulksten vieniem beidzas arī dejas Zelta zālē. Karaliskā ģimene, kas Prinču galerijā vēl reizi parādījusi viesiem uzmanību un beigusi sarunas ar prēmijas laureātiem, dodas prom, un viesi nozūd ziemas naktī. Taču tāpēc nakts nekādā gadījumā nav jau beigusies. Nav neviena prēmijas laureāta, kurš nebūtu ielūgts vismaz uz vienām no daudzajām svinībām, ko rīko Stokholmas studentu korporācijas. Volvo-pulman limuzīnu vadītājiem, kuri ir laureātu rīcībā, kamēr vien viņi uzturas Stokholmā, šie ceļi ir zināmi, un tik un tā ikvienu laureātu pavada un uzmana vesela svīta studentu, jaunu cilvēku mirdzošām acīm, kuriem viņi ir kā elki, kā sava veida popzvaigznes zinātnes pasaulē.
 Šajās svinībās piedalās arī Nobela prēmijas komitejas locekļi. No viņiem staro gluži dīvaina jautrība. Atkal reiz tas ir paveikts, atkal reiz tas ir labi izdevies. Viņu atslābums šķiet tiecamies dziļāk par to, ko izjūt citi klātesošie. Iespējams, tāpēc ka viņi apzinās — īstenībā atpūtai ir dota tikai šī viena nakts. Jau nākamajā rītā turpināsies darbs, kas nekad nebeidzas: ir jāmeklē nākamā gada prēmijas laureāti.
 Taču šoreiz kaut kas aizgāja greizi.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Osvalds Zebris
Svens Kuzmins
 
Valdis Atāls
Frīda Mihelsone
Nora Ikstena
 
Sergejs Loiko
Svens Kuzmins
Dita Rietuma, Normunds Naumanis