Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

1. nodaļa

Kopš brīža, kad viņš saprata, ka varētu kļūt slavens, viņš tos gaidīja. Tas, ka tie ieradīsies tik ātri, viņu izbrīnīja, taču nepārsteidza.
 Sākumā tur bija tikai putekļu mākonis, prom tālumā. Viņš sajuta to it kā ar acs kaktiņu, tad paskatījās augšup un pārdomāja, vai tikai tas nav viņa gaidās saspringto nervu izspēlēts joks. Laikam gan. Šādus putekļu mākoņus sacēla braucēji, kad tie devās pa akmeņaino ceļu, kas stiepās aptuveni jūdzi uz dienvidrietumiem no nometnes. Tas noteikti atkal bija kāds kravas auto, kam jānokļūst līdz tuvējam ciemam. Laikam gan tas neko nenozīmēja. Vismaz ne to, ko viņš gaidīja.
 Viņš atkal pievērsās tiem pāris kvadrātcentimetriem zemes, ko viņš jau stundu apstrādāja ar saru otiņu. Saule karsēja. Bija jūnijs, un jau rīta agrumā termometra stabiņš pakāpās līdz divdesmit astoņiem grādiem un augstāk. Pēc tam neviens vairs neuzdrošinājās skatīties uz termometru. Jau vairākas nedēļas nebija lijis, kas darbam, protams, nāca par labu, taču zemes virskārta bija pārvērtusies smalkos, pretīgos putekļos, ko mazākā vēja pūsma pacēla gaisā, un viņi tos elpoja, ēda, nesa sev līdzi teltīs un saliekamajās gultās un netiks no tiem vaļā līdz pat izrakumu darbu beigām. Sajaukušies ar sviedriem, putekļi veidoja plānu, glumu slāni, pret kuru trūcīgi pilošā nometnes duša bija bezspēcīga.
 Jā, viņam bija jāatzīst, ka viņš gaidīja. Kaut kas viņā nepacietībā drebēja. Viņš strādāja tikai tādēļ, lai novirzītu domas. Monēta, kuru viņš nupat bija atsedzis, kailām rokām kādā perspektīvā vietā saudzīgi attīrot augsni, bija Ebreju kara laika šekelis, vērtīga kalta sudraba monēta, uz kuras attēlots zieds ar trim ziedkausiem, un gar tās malu stiepās uzraksts senebreju valodā. Ar otiņu viņš monētu bija attīrījis tiktāl, ka to varēja nofotografēt un ierakstīt izrakumu grāmatā. Parasti gan šāds atradums viņu būtu ielīksmojis. Tikai pavisam neilgi romiešu varas laikā ebreji kala sudraba monētas ar augstu vērtību - tas bija ebreju sacelšanās laikā, kas sākās 66. gadā un ko 70. gadā apspieda romiešu karaspēks. Toreiz tika sagrauts Lielais Templis, un sākās ebreju izraidīšana. Šī monēta bija vēl viena liecība, kas norādīja precīzu datējumu kapavietām, kuras viņi atraka.
 Taču domās viņš bija kur citur. Viņš domāja par atradumu, ko atraka vakar. To neuzgāja viņš pats – uz tā bija uzdūries viens no palīgiem, jauns students no Savienotajām Valstīm -, taču viņš vienīgais saprata tā nozīmi. To iedomājoties, viņam pārskrēja šermuļi. Līdz šim vēl nekad arheologi nebija atraduši kaut ko tik satraucošu, priekšmetu, kas burtiski varēja satricināt civilizācijas pamatus.
 Putekļu mākonis tuvojās, šķērsoja sānceļu un tā vietā, lai slīdētu tālāk uz ciemu, pagriezās nometnes virzienā. Čārlzs Vilfords-Smits nolika otu uz atvērtās izrakumu grāmatas, starp kuras lapām šņirkstēja smiltis, un piecēlās.
 Apkārtējā ainava viņu ikreiz mulsināja. Visapkārt skopos viļņos pletās vienmuļi, garlaicīgi lauki, tikai sausi stiebri vietām auga lielāku akmeņu paēnā. Tie līdzenumu iekrāsoja vismaz zaļganā mirdzumā, taču pie horizonta tas kļuva pelēks kā senais pakalns, no kura sākotnējā augstuma kārtu pa kārtai bija aiznesis vējš, kas šeit pūtis gadsimtiem ilgi un pūta vēl joprojām. Un tik un tā nebija plašuma sajūtas. Gluži otrādi – šķita, ka esi zem lupas. Šķita, ka jūti šeit kopā saplūdušo lielo kultūru vēsturi. Katrs akmens, katrs kroplīgais, izkaltušais puduris jautās pilns atmiņu par asiņainiem notikumiem un nežēlīgu vajāšanu, kā tālas atbalsis no kalniem vēl šķita dzirdamas Bībeles praviešu balsis, un pārņēma sajūta, itin kā neskaitāmas dedzīgas lūgšanas kā radioaktīvais starojums caurstrāvotu ķermeni.
 Domīgs viņš noņēma platmali, ko strādājot arvien turēja galvā, lai pasargātu sevi no svelmes. Negribot šī platmalu cepure viņam bija kļuvusi par firmas zīmi, un gadi uz tās bija atstājuši savas pēdas. Viņš izvilka kabatlakatu, kas reiz bija balts, noslaucīja tajā pieri, tad pārvilka pāri galvvidum, no kura sirmie mati jau gadu desmitiem kāpās atpakaļ.
 “Šimon”, viņš pusbalsī ierunājās.
 No tuvējās izrakumu bedres parādījās aptuveni piecdesmit gadus veca vīrieša galva ar tumšiem, sprogainiem matiem un spēcīgiem bārdas rugājiem klātu apaļu pusmēness seju. Viņa acīs bija izklaidīgs mirdzums. Vēl tikko tās bija skatījušās divtūkstoš gadu senā pagātnē un nu tikai ar pūlēm atguva spēju skatīt tagadni.
 „Kas ir?”
 Vilfords-Smits norādīja uz putekļu mākoni, kas tuvojās. „Mums būs ciemiņi.” Nu jau varēja pazīt automašīnu, slaidu, tumšu limuzīnu, kas noteikti nebija domāts šādiem grants ceļiem. Saule dejoja mirdzošajā hromā ap tonētajiem stikliem, kad auto atkal iebrauca kādā no neskaitāmajām ceļa bedrēm, šūpodamies kā piekrastes apsardzes kuģis jūras viļņos.
 „Ciemiņi?” Šimons lēni izslējās un skatījās uz braucējiem tālumā. „Kas tie varētu būt?”
 „Augsti ciemiņi.”
 „Vai kāds no valdības?”
 „Domāju, vēl augstāki.” Viņš uzlika galvā platmali un iebāza kabatlakatu atpakaļ kabatā. „Mūsu naudas devējs.”
 „Ak!” Šimons Bārlevs paskatījās uz Čārlzu. Jau gandrīz divdesmit gadus viņi strādāja kopā. „Četrpadsmitais apgabals, vai ne tā? To viņš grib apskatīt. Un kas būs ar mums? Vai tu ilgi vēl turēsi noslēpumā, ko tu un šis... - kā viņu sauc?”
 „Fokss”, Vilfords-Smits pacietīgi atbildēja. Tas, ka Šimons nespēja atcerēties dzīvu personu vārdus, jau bija kļuvis par leģendu. „Stefens Fokss.”
 „Jā, tieši tā. Ko tu un šis Fokss esat atraduši.”
  „Nē, protams, ne.”
 „Taču tas vīrs limuzīnā to uzzinās pirms manis?”
 „Jā. Bet tici man, Šimon, kad tu to zināsi, tu sapratīsi, kāpēc es tā rīkojos.”
 Šimonu urdīja kas neizskaidrojams. Viņš uzvedās kā tiepīgs bērns.
 Vilfords-Smits pavērās apkārt. Satelītuzņēmumi viņu bija atveduši uz šo apmetni, kas bijusi apdzīvota pirms diviem tūkstošiem gadu, mūsu ēras sākumā. Pēc uzņēmumiem viņi bija noteikuši deviņpadsmit apgabalus, kuros jāveic izrakumi. Katrā apgabalā viņi strādāja pēc laukumu sistēmas, atsedzot piecreizpiecu metru lielus kvadrātus. Virspusē atzīmētais tīklojums tika saglabāts un starp izraktajiem kvadrātiem veidoja metru platu krustpunktu profilu, kas ļāva izrakumu veicējam visas detaļas sadalīt noteiktā koordinātu sistēmā. Šī tradicionālā metode bija attaisnojusies visā pasaulē. Un šie kvadrāti – ‘kaķu laipas’, kā tos mēdza saukt –, kas, protams, ļāva piekļūt jebkurai izrakumu vietai, dažkārt bija kā vesela šauru tiltu sistēma pāri bezdibeņiem.
 No deviņpadsmit apgabaliem vispirms tika nolemts apstrādāt piecus perspektīvākos. No pulksten sešiem vakardien. Viņš lika pārtraukt darbus četrpadsmitajā apgabalā un pielikt papildspēkus trešajā augsnes virskārtas atsegšanā. Virs atradumu vietas bija uzslieta liela balta telts, ko naktīs apsargāja divi drūmi, ar automātiem bruņoti jauni vīrieši. Šie puiši bija no Telavivas drošības dienesta, un pēc viņa zvana nepagāja ne pāris stundu, kad tie ieradās kopā ar augsto personu, kas, iespējams, tagad sēdēja melnajā limuzīnā.
 Protams, viņi baumoja. Viņš dzirdēja tos runājam, kad gāja starp izrakumu bedrēm. Lielākā daļa no strādniekiem bija volontieri, brīvprātīgi jauni palīgspēki no visas pasaules, ko viņiem atsūtījusi Israel Antiquities Authority Jeruzalemē. Par smiekla naudu un iespēju izjust piedzīvojumu garšu viņi bija piekrituši katru dienu agri celties un visu dienu stiept ar zemi un akmeņiem pilnus grozus. Nu tie viņu slepus vēroja, mēģinot saprast, kas šeit patiesībā notiek.
 „Varbūt būs labāk, ja mēs šodien darbu beigsim,” viņš pusbalsī noteica. „Ļaudīm jāatpūšas.”
 Šimons lūkojās neizpratnē. „Beigsim? Bet vēl taču nav pat trīs!”
 „Es zinu.”
 „Ko tas nozīmē? Ir tik daudz darba. Mēs tikko esam sākuši jauno apgabalu un...”
 Viņa balsī ieskanējās nepacietīgs tonis. „Šimon, tie ir tikai jauni ļaudis, inteliģenti, pārpilni enerģijas, kas gandrīz vai plīst no ziņkāres. Man ir vienalga, ko tu par to domā, taču neviens no viņiem šovakar netuvosies četrpadsmitajam apgabalam, alright?”
 Šimons viņu ilgi vēroja, un kā arvien starp viņiem iestājās tā dīvainā savstarpējā sapratne, ko viņi abi izjuta gandrīz vai kā maģisku. „Alright”, viņš noteica. Tas skanēja kā solījums. Tas bija solījums.
 Viņš nopūtās un ar pūlēm izkāpa no izrakumu bedres uz šaurās laipas. Viņi visi jau tur stāvēja, pie trešā apgabala. Pārsvarā jauni vīrieši, to vidū tikai dažas sievietes, kas nevarēja sūdzēties par uzmanības trūkumu no jaunajiem kolēģiem. Visi skatījās te uz melno auto, kas tagad ripoja uz stāvvietas pusi, te uz viņu. Viņš skaidri juta to skatienus uz savas ādas, kad viņš nosvērtā gaitā devās uz norobežoto laukumu, kurā stāvēja automašīnas. Viņš vismaz cerēja, ka izskatās nosvērts un nevis vārgs. No dienas, kad viņš pārkāpa septiņdesmit gadu slieksni, viņš arvien domāja par sava tēva žēlabām, kurš pēdējos septiņpadsmit no savas dzīves astoņdesmit septiņiem gadiem nevienu dienu neļāva ģimenei šaubīties par, kā viņš pats mēdza teikt, sava ķermeņa progresējošo sabrukumu.
 Melnā automašīna bija apstājusies. Dzeltena numura zīme, tātad no Izraēlas. Kur gan Izraēlā varēja ņemt šādu auto? Viņš atkal bija spiests brīnīties, ko gan visu nevarēja dabūt gatavu par naudu.
 Domājams, viņi gaidīja patīkamos klimatiskos apstākļos. Kad viņš sasniedza automašīnu, izkāpa šoferis, milzīga auguma vīrs platiem pleciem, militāri īsi apcirptiem matiem, armijas formai līdzīgā apģērbā, ar revolveri padusē. Iespējams, viņš bija miesassargs un tikai piestrādāja par šoferi, jo veids, kā viņš atvēra mašīnas durvis, šķita neveikls un iestudēts.
 Vīrs, kurš izkāpa pa limuzīna aizmugurējām durvīm, ne tikai bija bagāts un varens, viņš tāds arī izskatījās. Nevainojami piegulošais tumšzilais uzvalks, kas viņam bija mugurā, šeit izskatītos pilnīgi nevietā, ja vien tā valkātājs būtu kāds cits. Taču Džons Kauns, vispasaules firmu konsorcija pārvaldnieks, ko nespēja ierobežot neviena muita, bija pieradis, ka visi piemērojas viņam un ne otrādi. Tas pat kaut kā šķita atbilstoši tuksneša ainavai, arheoloģiskajiem izrakumiem un vasaras vidus gaisa temperatūrai.
 Viņi sasveicinājās, kā pieņemts, pieklājīgi. Līdz šim viņi bija tikušies tikai divreiz – pirmo reizi, kad pārrunāja izrakumu darbu finansiālā atbalsta jautājumus, un tad vēlreiz, Ņujorkā, ķēniņa Zālamana laika atradumu izstādes atklāšanā. Apgalvot, ka viņi viens otru varēja paciest, būtu pārspīlēti. Drīzāk gan bija tā, ka viņi uztvēra viens otru kā nepieciešamo ļaunumu.
 „Tad nu jūs to paveicāt,” Džons Kauns ierunājās. Bija fascinējoši vērot viņa skatienu, kad tas slīdēja pāri apkārtnei, – radās iespaids, ka šīm acīm piemīt spēja burtiski pievilkt to rīcībā esošo optisko informāciju un izskatīt apkārtni vai tukšu. Šķita, ka kalni izlieksies tām pretī vai pazudīs to krāsa – tāds bija šis skatiens. „Jūs esat atraduši ko vērtīgāku par zemsvītras piezīmi arheoloģijas leksikonā.”
 „Tā izskatās,” Čārlzs Vilfords-Smits pamāja.
 „Heinrihs Šlīmans atrada Troju. Džons Kārters – Tutanhamona kapu. Un Čārlzs Vilfords-Smits...” Pirmo reizi aiz varenā maskas varēja apjaust cilvēcisku aizkustinājumu. „Jāatzīst, ka es nevaru vien sagaidīt,” viņš sacīja. „Visu lidojuma laiku ne par ko citu nespēju domāt.”
 Čārlzs Vilfords-Smits aicinoši pamāja telts virzienā, kas reiz bija piederējusi britu armijai. „Lai arī ko jūs esat iedomājies,” viņš noteica, „realitāte to pārspēj.”