Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

ROKUPĀCIJA

Grāmata pievienota: 10.03.08
 
Apakšvirsraksts:
Latviešu rokmūzikas vēsture
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Uldis Rudaks
Lapaspušu skaits:
488
Platums:
157
Augstums:
232
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2008

Atklāti par latviešu rokmūziku – bērnības spoki, jaunības elki un tagadnes varoņi.

ROKUPĀCIJA ir liecība par redzēto, dzirdēto, izjusto, pārdzīvoto, pazaudēto un izsapņoto. Šī grāmata ir neparasta latviešu rokmūzikas vēsture – vēstījums caur tajā iesaistīta cilvēka pieredzi.

Grāmatas autors Uldis Rudaks (1968) deviņdesmito gadu sākumā, apsīkstot kinoindustrijai Latvijā un tobrīd vēl nesaskatot iespējas turpināt veidot kinooperatora karjeru, pievērsās žurnālistikai un nedaudz vēlāk mūzikas tēmai. Šī grāmata tapusi pateicoties tam, ka Uldis nekad nav aprobežojies vien ar intervētāja un apskatnieka darbu, bet meties iekšā rokenrolā ar visu savu miesu un garu, esot klāt populāro mūziķu aktivitātēs un īpašu uzmanību pievēršot undergound skatuvei un tās aizkulisēm. 

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieki Sarmīte Māliņa, Kristaps Kalns un Oskars Stalidzāns

 Ziņo Seva Novgorodcevs no Londonas

“BIEDRI, ESMU PĀRLIECINĀTS, ka tās nav tikai nevainīgas jauniešu dejas. Tā ir slimība, kas diemžēl nav ārstējama. Tas ir morālais AIDS, pret kuru mums nav zāļu. Tā nav vienkārši mūzika, tā ir inde jaunatnei, no kuras var izaugt jebkas. No narkomānijas un prostitūcijas līdz dzimtenes nodevībai.” Tik kareivīgi un pat naidīgi Rakstnieku savienības plēnumā Maskavā par Rietumu muzikālo tendenču ienākšanu padomju jauniešu dzīvē esot izteicies PSRS himnas vārdu autors Sergejs Mihalkovs. Tā vismaz BBC raidījumā, lasot fragmentus no žurnālista Džeka Barona Anglijā publicētās grāmatas Rock In Russia, teica Seva Novgorodcevs. Raidījumos viņš mēdza analizēt arī norises Padomju Savienības underground mūzikā:
 “Kopā ar Rolling Stone žurnālistu un savu krievu draugu iegājām kafejnīcā “Saigona” Ņevas prospektā — tā ir populāra pulcēšanās vieta, un lielais spogulis, kā vēsta tautas balss, tiekot caurskatīts no otras puses. Tūliņ pie mums pienāca puisis un piedāvāja hašišu par pieciem rubļiem gramā. Kad atbildējām noraidoši, viņš centās savest ar piecpadsmitgadīgām meitenēm, kas par tiem pašiem pieciem rubļiem sniegtu cita veida pakalpojumus. Tas viss izskatījās pēc lamatām! Ātri izgājām ārā, bet narkomāns sekoja pa pēdām. Apturējām taksi, bet, tikko tajā iesēdāmies, aizmugurējās durvis atvērās un kāds svešinieks angliski jautāja: “Vai jūs braucat uz Pat Metheny koncertu?” No kurienes gan viņš to zināja un kā nekļūdīgi uzminēja, ka mūs jāuzrunā angliski? Mēs nepaspējām atbildēt, kad svešinieks jau stūma mašīnā pusauga meiteni. Mēs izgrūdām viņu ārā, aizcirtām durvis un teicām šoferim: spied grīdā! Dīvainā notikumu ķēde mums nešķita parasta sakritība un atskurbinošā veidā atgādināja, kur mēs atrodamies. Neraugoties uz rokmūzikas histērisko pielīdzināšanu narkomānijai un prostitūcijai, pats pārsteidzošākais, ka Ļeņingradas un Maskavas festivālos atšķirībā no Rietumiem nebija jūtama narkotiku lietošana, tualetēs gan dzēra lēto vīnu…”
 Seva turpināja lasīt fragmentus, atgādinot, ka tik tieši un bez ceremonijām par to runāt varētu vienīgi Anglijā iznākušā grāmatā, un tā patiešām bija. Lai nekas tāds nenonāktu līdz padomju cilvēka ausīm, Sevas Novgorodceva raidījumi bieži tika slāpēti ar trokšņiem, ko sauca par zāģiem. Lēni griežot kloķi ar nosaukumu nastroika un atrodot uz radioaparāta skalas vietu, kur dzirdamība bija laba, visu laiku bija bailes, ka neuzlaiž virsū zāģi. Un pēc mirkļa parasti tas arī notika: skaidri saklausāmo radiosignālu pēkšņi apslāpēja neciešama rūkoņa, un neatlika nekas cits kā pārskaņoties uz citu vilni, jo raidījums bija klausāms vismaz desmit dažādās vietās. Padomju Savienība ļoti rūpējās, lai tās iedzīvotāji būtu pasargāti gan no “Amerikas balss”, gan “Brīvās Eiropas” un BBC raidījumiem, kur bieži skanēja pretpadomju propaganda.
 Ja bija iespēja, ierakstīju Vsevoloda Novgorodceva raidījumus kasetē un pēc tam konspektēju kladēs. Raidījuma sākumā bija ziņas un roka hronika, kas bija pilna ar vēsturiskiem faktiem, un tā šajās kladēs veidojās mana pirmā roka enciklopēdija. Rakstīju ļoti rūpīgi: grupu nosaukumus ar sarkanu pildspalvu, virsrakstus — ar melnu un pārējo — ar zilu. Ja par kaut ko nebija pilnīgas skaidrības vai arī ieraksts nebija pietiekami labi saklausāms, pierakstīju ar zīmuli, lai var izdzēst, un ar pildspalvu pāri pārrakstīju tikai tad, kad šo faktu biju pārbaudījis citos avotos. Pārsvarā tie, protams, bija daži zinoši draugi vai astoņdesmitajos gados jau aktīvo Klāsa Vāveres, Daigas Mazvērsītes, Arvīda Mūrnieka raksti avīzēs un žurnālos.
 Jāatzīst, Arvīds Mūrnieks reizēm mēdza gan rakstos, gan ļoti gaidītajos iknedēļas radioraidījumos “Būsim pazīstami” priekšlaikus apbērēt mūziķus, kas nonākuši narkotiku jūgā. Tā viņš izdarīja gan ar Pink Floyd dibinātāju Sidu Baretu, gan Culture Club solistu Boju Džordžu, skumjas nožēlas pilnā balsī paziņojot, ka “pie pasaules populārās mūzikas debesīm dzisis vēl viens spīdeklis. Bojs Džordžs…” Kā vēlāk uzzināju, tobrīd dzīvi bija abi. Tiesa gan, Sids Barets vairs nekad neiespīdējās šajās populārās mūzikas debesīs un sagaidīja savu nāvi daudzus gadus vēlāk nošķirtībā no citiem cilvēkiem, bet Bojs Džordžs gan laiku pa laikam par sevi atgādināja ar jauniem ierakstiem vai kārtējiem narkotiku skandāliem. Reiz Bojs Džordžs izsauca policiju, jo viņam esot aizdomas, ka dzīvoklī kāds ielauzies. Atbraukušajai policijai nācās arestēt pašu mūziķi, jo uz viņa galda atrada vairākus gramus kokaīna.
 Sevas Novgorodceva īstais vārds bija Vsevolods Levenšteins. Viņš tīri labprāt un bez aizspriedumiem raidījumos pajokoja arī par ebreju tēmu, bet vismīļākā viņam bija rokmūzika — milzums raidījumu ciklu stāstīja par Deep Purple un Led Zeppelin, par Pink Floyd un Genesis. Savā ziņā Novgorodcevs darīja to pašu, ko Radio SWH Rock divdesmit gadu vēlāk Ivars Godmanis raidījumā “Saknes”. Bet Seva nebija tik pārnopietns kā Godmaņa kungs un visu pasniedza ar veselīga humora devu. Plus vēl krievu valodas šarms. Plus vēl no Londonas. Un vēl aizliegtā augļa garša!
 Ironiskās intonācijas Seva līdz galam neapslāpēja, pat ziņojot par kāda populāra cilvēka nāvi, — nereti tās tik ļoti apliecināja romantikas pilno un ekstrēmo rokenrola dzīvi un garšu! Skandināvijā apgāzies grupas Metallica turnejas autobuss. Nu, kā gan novaldīsi milzu autobusu uz šosejas un liegsi tam apgāzties, ja esi pie stūres auto vadīšanai neadekvātā stavoklī? Gājis bojā basists Klifs Bērtons. Traģiski, bet tas tik ļoti krāšņo šīs grupas vēsturi! Seva jau nojauta, ka visu atlikušo Metallica darbības laiku tiks runāts par to, cik traģisks grupai ir bijis šī basista zaudējums, it kā divu vai trīs jebkuru citu dalībnieku nāve uz tā fona būtu nieks! Desmit gadu vēlāk tas pats notika ar Manic Street Preachers ritma ģitāristu un tekstu autoru Ričiju Džeimsu, kurš pazuda bez vēsts, visticamāk, ielēca upē, padarot sevi par leģendu. Visiem pārējiem Ričija rēgs vienmēr stāvēs aiz muguras, un oreols ap viņa galvu neizzudīs, bet cieņa pret palikušajiem grupas dalībniekiem bālēs vēl vairākus gadus. Un kas gan būtu AC/DC bez leģendas par savos vēmekļos noslīkušo dziedātāju Bonu Skotu? Viena veca, joprojām koncertējoša klasiskā hārdroka grupa. Tāda pati kā AerosmithSlade un Nazareth.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Aldis Bukšs
Osvalds Zebris
 
Svens Kuzmins
Iveta Harija meita
Frīda Mihelsone
 
Nora Ikstena
Dita Rietuma, Normunds Naumanis
Aldis Bukšs