Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

 Pēc operācijas vislielāko šoku piedzīvoju, kad divas diennaktis nespēju izlasīt nevienu vārdu pati savā grāmatā. Mācījos lasīt pēc pašas uzrakstītā! Sākumā skatījos uz burtiem, kā cilvēki skatās uz ķīļrakstiem. Mani mierināja, ka tas ar laiku pāriešot, un pārgāja arī. Pamazām atguvu prasmi rīkoties arī ar mobilo telefonu, vēlāk — ar datoru. Nezināju, ka tik viegli visu var aizmirst kā nebijušu. Kaut ko pēkšņi atceroties, piedzīvoju bērnišķīgu prieku, piemēram, kad atkal spēju uzrakstīt meitai Elīnai īsziņu.

Man nekad nav bijusi laba atmiņa, neatceros gadskaitļus un brīnos, kā citi zina pat vidusskolas eksāmenos izvilkto biļešu numurus un jautājumus, tāpēc arī neuztraucos par to, ka daudz ko aizmirstu. Jau sen bieži sajaucu gan savu, gan bērnu vecumu. Kādēļ apgrūtināt atmiņu ar skaitļiem, kurus nevaru atcerēties un nezinu, kādam nolūkam tos lietot?

Slimnīcā man pārbīdījās attiecības ar kalendāro laiku, nekādi nevarēju saprast, kā var būt pirmdiena, ja man tā ir otrdiena. Tā tas ik pa laikam ir arī tagad. Pēc rehabilitācijas dzīvoju pie Elīnas, viņa ik reizi atgrieza mani īstenībā. Bet man tur trūka ierastās vides un ritma, jo biju pieradusi dzīvot viena. Nespēju pierast pie Elīnas datora, jo datoriem tāpat kā cilvēkiem ir savs raksturs. Ļoti ilgojos pēc sava dzīvokļa Cesvainē un galvenais — pēc dārza. [..]

Kad beidzot laimīga atgriezos, nākamajā dienā no priekiem zaudēju samaņu un nonācu Jēkabpils slimnīcā. Atkal izglāba brīnums. Kaimiņam, arī bērnībā izsūtītajam Andrejam Ieragam, torīt kāds it kā bija licis mani apmeklēt. Es esot atvērusi durvis un jautājusi: “Kas jūs tāds?” Andrejs apjucis, jo nebija mani redzējis ar noskūtu galvu, un gandrīz pajautājis: “Bet kas jūs tāda esat?” Mēs bieži apmētājāmies ar dažādiem jociņiem. Diemžēl es neesot paguvusi atbildēt un iekritusi viņa rokās. [..]

Vienmēr, kad pārskrien pirmais sāpju vilnis, pušums pamazām pārvelkas ar kreveli un beidzot ar jaunu ādu. Taču tas var ieilgt, ja kāds vai pats brūci knibini vaļā. Parasti jau, īpaši nepiedomājot, to dara savējie. Pasaule ir kļuvusi tik steidzīga, it kā nevis skrietu uz ugunsgrēku, bet no tā bēgtu. Visi kaut kur nervozi joņo vai brauc un nekur īsti neaizķeras. Nopietnas sarunas nesanāk, nav jau arī, par ko, ātrāk jādodas tālāk. Kad ceļā gadās steidzīgie, tu arī pats sāc nervozēt. Ātrumi ir tik nesaderīgi, ka tu no šīs sacensības izstājies.

Kad saproti, ka esi savas paaudzes relikts kā dažas koku sugas, sastopi vientulību, līdz atklāj, ka arī tā ir vērtīga. Manā gadījumā tā ir rakstīšana. Gabriela Garsijas Markesa autobiogrāfiskā grāmata “Dzīvot, lai izstāstītu” ir lielisks piemērs. Ik reizi, kad man jautā: “Par ko ir jaunā grāmata?”, es atbildu: “Par to pašu.” Jo visapkārt vienmēr ir tik liela un vienreizēja dzīve, ka mūža nepietiek, lai to izstāstītu. Kāds filozofs ir teicis, ka tiem, kas daudz lasot, mūžs pastiepjoties garāks. Jo viss taču notiek dubultā — reālajā dzīvē un tās atspīdumos. Mūža galā neārstējamas psihiskās slimības laikā Markesa pēdējo uzrakstīto grāmatu “Tiksimies augustā” viņa dēli izdeva krietni pēc viņa nāves. Tā neesot bijusi viņa griba.

Griba un ticība, lūk, visvairāk saudzējamais un galvenais cilvēka spēks! Nerēķināties ar to ir noziegums. Tu esi dzīvs tik ilgi, kamēr ir dzīva tava ticība un griba. Tad prāts ir skaidrs un gadu skaitlim nav nozīmes. Veltai Kaltiņai deviņdesmitajā mūža gadā iznāca dzejoļu krājums “Kodols”, nezinātāji nevarēja pateikt, cik autorei gadu, jo visilgāk noreibums saglabājas tieši no dzīves.