Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

lūgšana pret derdzruņiem
teika par aizplūstošo salu

Reiz jaunas dzīvesvietas meklējumos Daugavas salu attekās ar laivu ieradās Vienkāršais Ūsiņš un pirmo reizi ieraudzīja dzeltenās ūdensrozes, ko nosauca par kundziņiem. Viņš nolēma, ka apmetīsies te uz visiem laikiem.
 Drīz sabrauca arī viņa brāļi un brālēni, māsas un māsīcas, savējie un sveši, lai rastos salas apdzīvotā daļa. Viss šajā pasaulē bija sakārtots ielu režģī, Kundziņsalas līniju krustos un taisnēs. Attekās apmetās vāravas, viņām bija daudz darba ieaudzēt un uzturēt ūdensrozes, lēpju lapas, kalmes un niedres.
 Sala ieguva gluži vai Jāņu kroni ap galvu.
 Plūstin plūda Lielā upe Daugava un ieskāva šo nelielo veidojumu, un tad pēkšņi notika diezin kas — un jau tajā pat naktī sala izkustējās un iedarbinātie spēki to nesa uz jūru. Tur tai būtu jāaizpeld līdz pašai Zemes malai un jāiegāžas tumsības Plaisā.
 Kā iedarbojas “diezin kas”, kas to būtu ieslēdzis? Vai Plaisas tumsības uzturētājs, pekles prātojumu dvesējs Jupis, velnu izrīkotājs un viņu sanestā zelta izlietojuma plānotājs. (Tas zelts tak jau priekš sevis paša!) Var teikt, ka impēriskais Jupis bija dēmoniem tāds kā ļaunuma materiālu racējs un sakrāvējs, lai kāds strīpainais vaboļveidīgais lipinātājs un lodētājs pārvērstu laupījumu pazemes pilīs, citā par citu lielākās, dārgakmeņiem piebārstītās un viscaur apzeltītās.
 Kundziņsala jau bija tik vien kā parasto zemes garu mājvieta.
 Tāpēc jau to rāva prom!
 Kā apturēt salas projām peldēšanu šajā ellīgajā straumē?
 Kas būtu pie vainas — apkārt pa laukiem, pa pļavām naktīs skrienošie prātu jaucēji sumpurņi jeb, īsāk sakot, ietekmespurņi? Diez vai — tiem nav tādas varas, kā izkustināt Kundziņsalu no vietas!
 Vai tie būtu vilkači, jēgas asiņu nosūcēji, dabiskā par shēmu murgiem pārtaisītāji — īsāk sakot — manipulači?
 Kas zina… Tomēr neticas joprojām.
 Nu savu vārdu teica Dieviņš Jānis — zinu, jo viņš bija mans tēvs.
 — Tā jau tas ir! Domāsim pareizi! Tas ir derdzruņu sadomāts Kundziņsalas iznīdēšanas attaisnojums! Varasvīriem tiek piesolītas krietnas magaričas par salas aizpludināšanas pieņemšanu kā dabisku parādību. Ietekmespurņi jau luncinās ap iedzīvotājiem, vaicā, vai negrib pārdot mājas un pārcelties uz mazāk bīstamu vietu, jo kurš tad spēs glābt tos, kas aizpeldēs ellē ratā jūras tālēs?
 — Jautājums varētu būt: kāpēc sala peld prom? Vai tā ir kāda burvestība? — iejautājās pareizās attieksmes uzraudzītāja Laima.
 — Jebkas, ko nobur, var tikt atburts! — bilda lopu gane Mārša. — Esmu to novērojusi pie govīm sevišķi bieži! Kādai apraujas piens; varētu domāt, ne no šā, ne no tā. Tad tikai abas rokas jāuzliek lopam uz sāniem un jāpiespiež piere. Ja dzirdi iekšā vārāmies riebeklīgus vārdus, tad skaidrs, ka buršana ir bijusi! Kāds derdzrunis apsmējis, tas visdrīzākais! Tad jāmeklē veids, kā atburt. Lūgšana lielajām pašu lauku dievībām reizēm palīdz! Saprotat?
 Kā nu to nesaprast, un tagad par lāstu likšanu balsī līdzi domāja arī kaimiņi tiekoties.
 — Ja neatradīsim lūgšanas vārdus, aizplūstošā zeme tiks paspēlēta agresoram, dabas spēkiem vai Jupim, lai kas viņš būtu — varasvīrs, ietekmespurnis, manipulacis vai cits derdzrunis.
 Kundziņsalas iedzīvotājiem, kas tikko bija sacēluši mājas un iekopuši dārzus, galīgi nebūtu pa prātam nonākt jūras plašumos, kur jāpaliek nošķirtiem no zemes dzīves.
 Ko nu darīt? Meklēt vainīgo starp pašiem? Vai drīzāk pieņemt, ka īsti vietā nav sprieduši kādi lielie varasrēgi, taustekļministri, ērmraži! Jā gan, ko iesākt pret tiem?!
 — Mums jāsacer buramie vārdi! — ierosināja Ideālais Gulbis.
 Kurš tos sacerēs? — prātoja apkārtējie. Vai Gulbis pats? Viņš ierasti peld viens, pa retam sastop Dārgo Gulbeni, bet citādi ir pārāk nesaprotams citiem, tāds kā rēgu valstības iemītnieks.
 Varbūt Vienkāršais Ūsiņš, jo viņš taču aicināja apdzīvot salu?
 Nez, nez, vai tiem pietiks jēgas un prātu.
 Un — ja arī sacerētu — kā tādus vārdus ņemt mutē, kā izturēties buršanās laikā? Vai jānolaižas ceļos starp dobēm dārzā vai jāapskauj koki, vai jāiebrien attekas ūdeņos?
 — Labāk piespiest pieri ābelei! — minēja Saprātīgā Māra.
 Tik un tā līdz galam nebija skaidrs: kādi vārdi jāsaka, dārzā piespiežoties ābelei?
 Domāja arī Saimnieciskā Dēkla: “Vai labāk nebūtu jāmeklē māju un pļavu pārklāšanās vietas, jāķer kukaiņi un jāveicina augu izplatība, jāsazinās ar auglīgo dabu, līdz zāle, krūmi un lauka koki sāk runāt? Tad nekas pašiem nebūs jāsacer — daba pati pateiks priekšā apstāšanās lūgšanu. Vai es to varu spēt? Vai neprasme atklāt buramos vārdus būtu manis pašas dabas vai uzspiestā dzīvesveida nelaime?”
 — Vajadzētu sadzīt zemē pamatīgus pāļus, kas turētu salu uz vietas! — ierosināja kaimiņš Praktiskais Jumītis. Taču citi šaubījās, vai atradīsies tik daudz neparasta garuma baļķu un vai spēsim tos iedzīt pietiekamā dziļumā.
 — Varētu rakties labi dziļi un tur iestādīt kokus, lai tie ar savām saknēm notur salu! — sauca Daiļā Laimīte.
 — Es nerakšu krītamās bedres! — iebilda Vienkāršais Ūsiņš.
 — Tas būtu zem dabiskā cilvēka goda. Mani neinteresē nedz mājas sargātāji suņi, nedz niekus muldošie derdzruņi, kam zemes izzušana derētu gan viņu ietekmespurņu varas iedibināšanai. Jūra ir salīdzinoši tuvu, piekrītu, kustība tajā virzienā nenoliedzama. Bet augstāks vai zemāks plūdu līmenis — to vēl manīsim, ir tas bīstami vai nav! Tad, kad pienāks tās nelaimes, tad arī ķeršos pie lietas. Var taču glābties, izmantojot dabas nesumu — plūdi ne reizi vien ievelk pašu sētā arī ko vērtīgu — baļķi, ko sagriezt gabalos un sacirst malkā, lai ziemā siltāk. Mana domājošās būtnes daba ir mans auglīgais lauks, lūk, manos sapņojumos slīd Kundziņsalas līniju nosaukumi: pirmā līnija — Pavasargala iela, otrā līnija — Vasargaidu, trešā — Ziemasprieku, ceturtā — Bērnulaimes, piektā — Klusumprieka, sestā — Naktscerību, septītā līnija — Glāstulaika, astotā — Saprātnieku, devītā — Rītausmas, desmitā — Dārzasapņu, vienpadsmitā — Saulesdziesmu, divpadsmitā — Tīrumražas, trīspadsmitā — Stāstoņu un četrpadsmitā — Darbnīcu iela. Par sevi nesacīšu neko dižu! Varu piekrist, ka nezinu, vai esmu bijis jēdzīgs saimnieks, tomēr pats esmu iekopis dārzu un bijis saprotošs pret kaimiņu sastrādāto un iecerētajiem darbiem. Var jau būt, ka man nav pieticis sajēgas uzburt tīkamāku dārzu, ērtāku māju un sacerēt mākoņu grēdas debesīs! Varbūt!
 — Es ļaujos nelielām dabas apcerēm, — stāstīja Austra. — Teiksim, uz balkona ierīkoju pavisam sīciņu puķu dārziņu. Ierušinu sēklas, aplaistu. Un gaidu, kas notiks.
 Ne visai praktiski, — nodomāja citi. Viens otrs iesmējās. Daži izteica savus uzskatus skaļi un ar pārliecību.
 Vienīgi kaimiņi Kalmes, Matīss un Vija, nebilda ne vārda, jo viņi bija klusētāji. Parasts precēts pāris, kuri visu gadu krāja sīknaudu burkā, lai pēc gada, pusotra atdotu to kādam dāvanu lūdzējam pie gājēju pārejas.