KULTŪRNIEZE II

uz sākumu

KULTŪRNIEZE II

Grāmata pievienota: 02.01.25

Apakšvirsraksts:

2008—2014

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

mīkstie vāki ar atlokiem

Autors:

Normunds Naumanis

Lapaspušu skaits:

304

Platums:

170

Augstums:

210

Cena:

8.39 Eur

Izdošanas gads:

2025

Turpinot 2009. gadā izdoto Normunda Naumaņa grāmatu KULTŪRNIEZE, šajā — “otrajā sējumā” — iekļauti teksti, kas publicēti no 2008. gada līdz 2014. gada rudens sākumam, kad Normunds aizgāja mūžībā. Grāmatu noslēdz tuvāko laikabiedru refleksijas par NN, kā viņam patika sevi apzīmēt. Krājumā iekļautas arī publikācijas no žurnāla Teātra Vēstnesis, ievadā dažādas NN personības šķautnes akcentē Sarmīte Ēlerte, teātra zinātniece Edīte Tišheizere, kinoteorētiķe Dita Rietuma un dramaturģe Ance Muižniece. Grāmatu noslēdz Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā laureātu saraksts.

“Mans galvenais uzstādījums ir neļaut tautai un it īpaši jauniešiem kļūt truliem,” teicis Normunds Naumanis. 23 gadus strādājot laikrakstā Diena (kopš tā dibināšanas 1991. gadā), vispusīgi un dziļi izglītotais Normunds Naumanis rakstīja ne tikai teātra un kino recenzijas, bet regulāri un jūtīgi reaģēja uz dažādām nozīmīgām parādībām un notikumiem kultūrā, sabiedrībā, politikā, starptautiskajā kontekstā.

Grāmatas KULTŪRNIEZE II. 2008—2014 sastādītāja Sarmīte Ēlerte uzsver, ka Naumaņa raksti ir aktuāli arī šodien, lai gan rakstīti pirms desmit un vairāk gadiem: “Tie ir par notikumiem, kas šodien turpina notikt. Par politkorektumu, kas apdraud brīvību. Par tehnoloģijām, kas darbojas uz savu roku un var iztikt bez cilvēka. Par Putina Krievijas imperiālo viepli. Par kultūras banalizāciju. Krājumā ietverta arī Naumaņa recenziju izlase. Viņš kā neviens prata drukātā vārdā pārtulkot teātra tēlainību un izrādes atmosfēru.”

NORMUNDS NAUMANIS (12.01.1962—12.09.2014)

Mācījies Rudbāržu astoņgadīgajā skolā, Rīgas 64. vidusskolā (1977—1980), Valsts teātra mākslas institūtā (ГИТИС Maskavā) mākslas zinātnieka specialitātē (1980—1985). Strādājis Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā (1985—1987), vadījis intelektuāli revolucionārā žurnāla Avots kultūras nodaļu (1987—1991), ilgus gadus laikraksta Diena teātra un kino kritiķis (1991—2014).
Vairāk nekā 5000 publikāciju Latvijas preses izdevumos un starptautiskos medijos, tostarp arī autoru kolektīva darbā krājumā 20. GADSIMTA TEĀTRA REŽIJA PASAULĒ UN LATVIJĀ (2002), sešu grāmatu autors un līdzautors — ILMĀRS BLUMBERGS. Teātris (2002), 365 DIENAS FILMAS (2005), HERMANIS, NAUMANIS: LATVIEŠU STĀSTI (2006), KULTŪRNIEZE (2009), PERSONĪBAS. PARĀDĪBAS. PERSONĪGI (2009), 500 VISU LAIKU FILMU FILMAS (2015).
Izpildot Normunda Naumaņa vēlēšanos, viņa pelni kaisīti Venēcijas Lielajā kanālā. 2016. gada janvārī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāts Normunda Naumaņa grāmatplaukts.

Grāmatas mākslinieces Sarmīte Māliņa un Dace Eglīte

Grāmata tapusi sadarbībā ar Normunda Naumaņa biedrību

Grāmatas fragments »

KRITIKA, KRITIĶI

Kritiķis ir cilvēks, kas spējīgs uz visu. Pat iet uz sliktām izrādēm (filmām, koncertiem, izstādēm...).
Kritika ir skepses māksla.
Kritikā vissvarīgākais ir nevis viedoklis, bet šaubas.
Kritiķis analizē mākslas darbu, nevis tā radītāja privāto dzīvi.
Kritika ir amats, tā nedrīkst kļūt par “mūža aicinājumu” vai misijai līdzīgu apsēstību, jo ir risks beigt dzīvi trakonamā.
Kritiķa instinkts ir trenēts prāts. Emocijas — aiz durvīm!
Kritiķa reakcija — atbilde neestētiskām darbībām.
Neapmierinātība ar kritiķiem ir apgriezti proporcionāla nokritizētā autora patmīlībai un paškritikas trūkumam.
Kritika ir kā skābe, kas saēd visu, izņemot mākslu.
Kritika attiecas pret mākslu, tāpat kā māksla attiecas pret realitāti.
Kad māksla reibina, kritika atskurbina un ved pie prāta.
Pasaule ir tik nepilnīga, ka kritiķiem tur vienmēr atradīsies vieta.
Kritiķis kritiķim — kritiķis.
Kritiķis ir šaubīšanās tārps.
Mākslinieks ir intuitīvs, kritiķis — diskursīvs.
Mākslinieks skumst, kritiķis skaidro.
Ja kritiķis vienmēr aizstāv tikai vienu — savējo — viedokli, viņš vienkārši ir muļķis.
Ja no simt recenzijām viena būs kritiska, autors visai pasaulei kliegs, ka par viņa šedevru visi ir sajūsmā, izņemot kritiķus, kas darbu ir iznīcinājuši.
Kritika var nebūt konstruktīva, taču kritizētais to (kritiku) var konstruktīvi izmantot.
Kritiķi nodala graudus no pelavām, teorētiķi šos graudus prot sašķirot un salikt glītās kaudzītēs. Par tālāko jau rūpējas vēsture, dikti kaprīza dāma.
Pārāk drosmīgs un negants kritiķis kļūst parasti tad, kad viņam trūkst vārdu.
Kas autoram zemtekstos, kritiķim — tekstos.
Kas skatītājiem prātā, tas kritiķiem uz mēles.
Kritiķis ar režisoru drīzāk kopā nodzersies nekā sadziedāsies.
Kritiķis mākslas darbam ir kā saules gaisma — neganta, jo slēpto padara redzamu.
Jo mazāk kritiķis zina, jo mazāk viņš saprot. Jo vairāk viņš zina — jo vairāk viņš nesaprot.
Kritiķi mīl visu jauno, skatītāji — ierasto.
Ja mākslu radīs priekš kritiķiem, tā iznīks pāris gadu laikā, ja tikai priekš skatītājiem — izvilks gadiņus desmit, ne vairāk.
Vari, cik spēka, pūlēties pielabināt kritiķi, vienalga — kodīs.
Lai strīdā uzvarētu kritiķus, viņus nāksies vienkārši apšaut.
Ja skulptūra (filma, izrāde...) tev neko nesaka, tas vēl nenozīmē, ka tā ir slikta. Ja māksla sāk runāt ar tevi — dodies steigšus pie ārsta!

P. S. Jūsu pazemīgam kalpam tieši šodien ir tādi maziņi svētki — akurāt pirms divdesmit pieciem gadiem laikrakstā “Padomju Jaunatne” tika nodrukāta mana pirmā recenzija par latviešu teātra izrādi. Visnotaļ pozitīva.

26.09.2009

Pirkt »