Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

MEŽAKAIJA

Grāmata pievienota: 23.03.22
 
Apakšvirsraksts:
Romāns par Gunaru Janovski
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Osvalds Zebris
Lapaspušu skaits:
216
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
7.74 Eur
Izdošanas gads:
2022

Romānu un monogrāfiju sērija Es esmu…

Osvalda Zebra romāns MEŽAKAIJA par latviešu prozaiķi, dzejnieku un mākslinieku Gunaru Janovski (1916–2000).

“Gunars Janovskis bija manu vecvecāku laika cilvēks. Viņa teksti ir gandrīz zudušās, nokautās Latvijas pieminēšana. Rakstīti cerībā, ka brīnums notiks, ka viņa atkal elpos. Nozīmīgākais, paliekošākais Gunara Janovska devums ir tāds vēsturisko notikumu atgādinājums, kas nevis vispārina, bet konkrēti un tieši parāda, kā idejas un ideoloģijas (un to apmātie nesēji) samin cilvēku dzīves.”
Osvalds Zebris

Osvalds Zebris (1975) studējis ekonomiku un biznesa vadību Latvijas Universitātē. Strādājis par žurnālistu un redaktoru laikrakstos un žurnālos. Prozā Osvalds Zebris debitē 2010. gadā ar stāstu krājumu BRĪVĪBAS TĪKLOS, kas godalgots ar Latvijas Literatūras gada balvu nominācijā Spilgtākā debija. Par romānu GAIĻU KALNA ĒNĀ (2014) rakstnieks 2017. gadā saņēmis Eiropas Savienības Literatūras balvu. 2019. gadā iznācis romāns MĀRA, bet 2021. gadā — stāstu krājums ŠAUBAS.

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Bārbalas Simsone recenzija Sper atsperēs, ēd astras! (Kultūras Diena)

“…laupīta brīvība un izvēle, tāpēc man nav un vairs nekad nebūs īstu māju,” — līks un mezglains zīmulis, drukns pirksts, uzšņāpj uz aploksnes, kas šorīt atceļojusi no Losandželosas. “Kad dzirdu runas par piedošanu, gribas kliegt: jūs neko no tā neesat redzējuši! Pat ne apostījuši. Kam man tagad jāpiedod? Tiem līķiem, kuri satrūdējuši Kurzemes mežos? Vai aizvien staigājošajiem “līķiem”, kuri pie krieva uzkalpojās par priekšniekiem un tagad jau atkal met jaunu kūleni?” Rakstītājs raugās uz greizajiem vārdu ķeburiem — tie ir savijušies kopā kā koku saknes, sapiņķerējušies. Tad pastumj aploksni nostāk un noliecas pār rakstāmmašīnu.
 “Sveiks, Maestro! Aplaizos ikreiz, kad atplēšu tavu vēstuli…” — večuks lēnīgi klabina un ar vienu, teju neredzīgo, aci vēl turpina šķielēt uz teikumiem, kas apgānījuši aploksnes papīra grezno dzeltenbālumu. Pie pretējās sienas saules gaismā uzmirdz svaigs audekls — rakstītājs atliecas krēslā taisni, ar baudu aplūko gaišo laukumu, kas atgādina horizontāli pagrieztas durvis.
 — Esi palicis ārpusē… ne vēstulē, ne arī uz kārtīgas lapas, — viņš noburkšķ, saburza aploksni un nomet uz grīdas. Tad atkal pievēršas rakstāmmašīnai un turpina klakšķināt atbildi Anšlavam. Šoreiz viņš to parakstīs kā Mežmīlis, jo nākamajā gleznā noteikti būs mežs, pati meža būtība, un bildei viņš ķersies klāt jau rīt pat. Tad nogurusī acs aizveras. Audekla durvis viņu aizved tajā laikā, kur virs galvas brēkā kaijas, rokas iegrimst sāļā ūdenī, kur smaržo ceriņi zem ūdenstorņa un no rīta viņu modina mamma, smejas Helēna, kad viņš velk skabargu no viņas rādītājpirksta. Uz tā gail asins lāsīte. Večuka roka noglāsta kādu mazu, brūnu sējumu, kura vākos starp cieši aprakstītajām lappusēm ir iespiestas vēstules, avīždriskas, pa kādai skicei un momenta foto. Viņš gandrīz jau ļaujas snaudam, bet pirms iemigšanas pēkšņi noskaidrojas daži vēstulei domāti teikumi.
 “Rādās, kāda daļa no manis palikusi iesprostota, aizrestota kaut kur tajā laikā, kad man bija deviņi, divpadsmit, divdesmit divi. Cik dīvaina iedoma! Tagad, kad pagājusi vairāk nekā puse gadsimta, pusakls būdams, daudzas lietas redzu skaidrāk nekā tad. Vai tā varētu būt, draugs, ka viss ar mani ir noticis tikai tāpēc, lai tiktu pierakstīts, lai sveces liesma turpinātu degt, lai cerība uz neticamo, neiespējamo paliktu dzīva?”
 Viņš tomēr negulēs, nē, šis ir jāpieraksta tagad. Zīmuļpirkstis noliecas, uzsit vēl dažus akordus pa rakstāmmašīnas taustiņiem, tad sagrābsta zīmuli un velk lielus, melnus burtus uz lapas malas. Labāk tomēr vispirms ar roku. Neticami, bet tā ir, — viņš mana, ka nupat varētu būt aizmeties teksts, kurš smilkstēdams prasās tikt uz papīra. Pazīstama sajūta, ir pieķēries. Kaut kas lielāks un plašāks par parastu vēstuli, tas ilgi bijis apslēpts un nu sazin kāpēc tieši tagad atklājies.
 “Viss piepildās, bet ne jau tā, kā mēs gribētu. Un daudz, daudz lēnāk,” — viņš raksta lēnītēm, kā tāds pieredzējis zvejnieks, kurš labi zina, ka tīkli pilni, bet vēl nezina, ar ko. “Pamazām, nemanot nonākam aizas malā, tad strauji krītam, esam sasitušies lupatu lēveros. Daži izdzīvojušie tad lēnītiņām kārpās atkal no bedres laukā. Es vēl neko nezinu par piedošanu, bet zinu, ka šo ceļojumu — krišanu un atgriešanos — grēks būtu aizmirst. Lai mēs būtu gatavi tam brīdim, kad atkal nāks kāds no tiem mūžīgajiem cilvēku prātu iekustinātājiem, kuri spēj apmulsināt un apmāt, paraut sev līdzi. Lai atpazītu viņu. Un tad…”

Līdzīgās grāmatas:
Toms Deimonds Barvidis
Nora Ikstena
Džeina Fellona
 
Jichoks Baševis Zingers
13 autori
Arno Jundze
 
Valdis Atāls
Andris Zeibots
Ilze Jansone