Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

ŠEVRONAS STRŪKLAKA

Grāmata pievienota: 02.05.23
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Jānis Einfelds
Lapaspušu skaits:
136
Platums:
145
Augstums:
206
Cena:
4.10 Eur
Izdošanas gads:
2023

Nav tādu nakšu, kuras spētu uzvarēt sapņus, nav tādu nakts ērmu, kuri var pazudināt dvēseli, un nu jau nakts sāk darvas vāliem velties prom, nāk pavisam agrs rīts, visu cerību piepildītājs, un pamalē tas noguldījis austošās gaismas špagu, kura vēlāk kļūst platāka, līdz izslejas resns slānis, vietām sārts, bet pārsvaru gūst baltums, kas skrien pa priekšu, un aina izmainās sekunžu laikā. Marķīza miegs vēl ir smags, nav attapies, nesadzird vēl gaiļa dziesmu, taču ārēji trokšņi pamazām, tomēr pildīdami iekaro Ševronu.

Jānis Einfelds (1967) ir latviešu rakstnieks. Viņa darbos MĒNESS BĒRNS, CŪKU GRĀMATA, VEČI, PORNOGRĀFISKO BILDĪŠU TIRGOTĀJS, NEĻAUDIS, PALAIDNIS, MEĻU DZĪRES, RĪGA, DUNDURI UN DĒMONI, ARMAGEDONA CIKLS, SVĒTLAIMĪGO ZEME reālais ar fantasmagorisko tik pārliecinoši iet roku rokā, ka atliek vien Einfeldam ticēt. Novele ŠEVRONAS STRŪKLAKA ir autora divpadsmitā prozas grāmata.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Marķīzs nāca pie atmaņas tikai vēlu pēcpusdienā. Sāpēja gandrīz viss ķermenis un kā ar mazām adatiņām dūra smadzenēs. Ilgas bija nopūtas. Bā aizdomīgi apskatījās uz bažīgajiem sulaiņiem, kuri bija sastājušies riņķī gultai.
 “Kur ir mana mīlestība?” tikko spēja izdvest Bā.
 Sulaiņi paraustīja plecus, tikai Kursis vēsā mierā pavēstīja:
 “Aizlidojusi, ser. Tā albatrosi pamet kuģu mastus, kad redz pretī auglīgākus krastus, ser.”
 “Un tu viņu, Kursi, nevarēji apstādināt!” dvesa Bā.
 “Nav man, ser, varas pār dižciltīgām sievietēm. Tur, kur skaistas dāmas, tur es ir tukšs gaiss, ser.”
 “Ko dara mans naktspods, Kursi?”
 “Gaida jūs, ser! Atļaujiet pateikt, ka Jūsu Gaišības mīzali pieņēmuši asins krāsu, ser.”
 “Tad aiznes to. Un vairāk atpakaļ nenes, pats arī vairs nerādies. Turpmāk paliec virtuvē par pavāra kalpu, jo kas nespēj kungam noturēt un aizturēt personas, kuras saistītas ar kunga sirdi un miesu, tad tādam nav jāpaliek manā guļamistabā! Vācies prom!” turpināja dvest Bā, redzēdams sulaiņa vilcināšanos. “Tu dzirdēji, Kursi, čūsku izdzimums, tavs kungs tagad būs pavārs, bet padotais — samazgu spainis!”
 Jāteic, tas gan nesalauza Kursi, viņš nebija nekāds nopērtais suns. Viņš bija un palika džentlmenis, kaut gan bērnību un jaunību bija pavadījis notekās pie pilsētas kanāla.
 Kad Kursis bija prom, caur sāpēm Bā III sunīja sulaiņus, trāpīgi iedarbojās vārdi, līdzīgi sīkiem lāstiem. Mazu atvieglojumu marķīzs beidzot izjuta, kad guļamistabā vairs neviena nepalika. Taču kaut kas traucēja mieru, marķīzs manīja, ka par viņu kāds smejas, un tad, pavēris skatu sāņus, marķīzs sastinga, jo par viņu smējās izbāzenis, lācis ar izvirzītu apakšžokli. Tad Bā saspringa, un nu viņu mocīja cita doma. Jo lāča izbāzenim marķīza smieklīgais un nožēlojamais stāvoklis bijis nebijis. Ne jau Bā stulbība likusi lācim smieties. Izbāzenim licis smieties zaglis.
 Marķīzs ar mokām piecēlās un caur asām sāpēm piemeimuroja pie slēptuves, kuras iedobē vēl lidinājās putekļu graudi, bet putekļu miesas vairs nebij, kārbiņas vieta bija tukša, mazs pleķītis, kvadrātiņš, putekļu lavas neskarts, lika Bā krist izmisumā, jo pazudis bija zobs, dārgs ilknis, kura vecums pat sen vairs nebija zināms, tas bija tas dārgais laika zobs, kura ietekmē brēkuši tikko dzimuši zīdaiņi, kur pūstošām miesām miruši dižciltīgi sirmgalvji, arī Krusta bruņinieki, noasiņodami no ievainojumiem, šā laika zoba ietekmē gājuši uz citiem karalaukiem, kur par komandieriem tiem būtu apbruņoti zēravi, tā zoba dēļ pīšļos tapuši marķīzi, kas kā barība pievilinājuši plivinošos tauriņus sēra krāsā un plēšveidīgus tārpus, kas bāzuši pilnas savas radījumu māgas ar šiem trūdiem, kas reiz pat bijis karalis pār lielu tautu un plašām zemēm. Laika zobs aizvien te bija stāvējis, bet tagad, tagad — pazudis. Un simboliski tas nozīmēja Bā dzimtas galu un Ševronas īpašumiem — aizaugšanu biezoknī un dziļu, smirdošu purvu tai vietā, kur nogrims greznā Ševronas pils. Dīvaini, bet Bā III sāka raudāt. Domas par vēsturi bija tik smagas, ka marķīzs ieslīdēja tumšos viļņos, un pēc sāpju savilktās sejas varēja noprast, ka viņš ir nogrimis šajos melnajos mežonīgās vēstures atvaros un dvēsele tajos nu ir maziņa un klusa, bez kādas savas vietas, tikai mūžīga kustēšanās starp dūņām un slīdoši skrejošu pazemes smilti.

Līdzīgās grāmatas:
Zintis Sils
Gundega Repše
Aldis Bukšs
 
15 balsis
Arnolds Auziņš
Autoru grupa "Tekstūra"
 
Nora Ikstena
Andris Zeibots
Niks Keivs