Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Zaļā Vārna

Grāmata pievienota: 28.05.18
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Kristīne Ulberga
Lapaspušu skaits:
192
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
7.12 Eur
Izdošanas gads:
2018

2018. gada maijā atkārtoti klajā laists divkārt godalgotais, ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu tapušais Kristīnes Ulbergas romāns “Zaļā vārna” (2012). 2011. gadā grāmata kļuva par R.Gerkena un Rakstnieku savienības rīkotā konkursa laureāti un 2013. gadā saņēma Latvijas Literatūras gada balvu. 2018. gada pavasarī romāna tulkojums angļu valodā The Green Crow izdots Peter Owen izdevniecībā Lielbritānijā. 

“Zaļā vārna” ir stāsts par to, cik ļoti tomēr mēs vēlamies, lai mūs saprastu un pieņemtu, un tāpēc izmisīgi pielāgojamies, reizēm pat vairāk, nekā tas būtu vajadzīgs. Tādā situācijā kādudien attopas arī romāna galvenā varone, atskāršot, ka labi nodrošinātajā mietpilsoniski rāmajā dzīvē šķietami pilnībā ir zaudējusi pašu svarīgāko — pati sevi. Bet par laimi viņai ir Zaļā Vārna, un tieši Zaļā Vārna padara šo sevis meklēšanas un atrašanas stāstu tik aizraujošu un dzīvi apliecinošu. Romāns “Zaļā Vārna” ir apkaužami dzīvīgs un asprātības caurvīts vēstījums par “nepanesamās esības vieglumu”, par indivīda neizbēgamo atbildību pirmo un galvenokārt pašam savas dzīves priekšā.

“Visi zina, ka zaļās vārnas ir reti sastopami putni. Taču ir arī Zaļā Vārna, vienīgais eksemplārs pasaulē — īpatnējs, lāgiem neganti ironisks un varbūt mazliet ērcinošs, bet kopumā itin labdabīgs radījums. Tiesa, nav viegli viņu ieraudzīt, bet, ja tomēr paveicas, ar prātu grūti pieņemt Zaļās Vārnas esamību, toties, ja izdodas arī tas, dzīve mainās. Vientuļie vairs nav tik vientuļi, skumjie — tik skumji, un arī esamība rādās gaišākos toņos. Kristīnes Ulbergas romāna varonei, spogulī skatoties, paveicas atrast Zaļo Vārnu — un ne tikai atrast, bet arī tuvāk viņu iepazīt.”
Guntis Berelis

Rakstniece Kristīne Ulberga ir sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” 11. romāna “Tur” autore, par kuru 2018. gadā saņēma “Dienas gada balvu kultūrā” un AKKA/LAA Autora balvu 2018. Autore pirmo plašāko atzinību guva 2008. gadā, kad viņas romāns pusaudžiem “Es grāmatas nelasu” Jāņa Baltvilka konkursā “Baltā vilka grāmata” ieguva otro vietu. Līdz šim rakstniece sarakstījusi trīs grāmatas pusaudžiem “Virtuālais eņģelis”, “Es grāmatas nelasu” un “Es grāmatas nelasu 2”. Romāns “Zaļā Vārna” ir rakstnieces ceturtais romāns, un tas adresēts — kā rakstniece pati saka —“visiem, kas dzīvē zaudējuši brīvību”.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 

 Nav nemaz traki

 

 

MĒS ESAM ČETRAS. F22, Ērms, Sniegbaltīte un es — Zaļā Vārna. Mūsu palātā valda miers un saticība. Un varbūt arī mīlestība. Katrā ziņā, mēs, savās gultās dirnēdamas, nesāpinām ģimenes, tāpat arī neuztraucamies par notikumiem valstī, jo mūsu palātā un arī visā nodaļā nav neviena televizora un dienišķās avīzes. Par laikmetu, kurā dzīvojam, atgādina tikai dzelzs gultas, akrila krāsa uz sienām un snikera batoniņi uz F22 naktsskapīša. Ārā pa logu redzama viena un tā pati ainava — divi koki ar īstām lapām un ķieģeļu siena. Pirmajā dienā Ērms muļķīgās ainavas dēļ sastrīdējās ar F22, kura teica, ka tā esot projekcija, ilūzija, bet Ērms palika pie sava — liepas un ķieģeļu siena esot īstas. Lai izšķirtu strīdu, viņas klīda pa slimnīcas pagalmu un meklēja ainavu. Neatrada.
 —Man bija taisnība! — gavilēja F22.

 —Jā... — klusi atzina Ērms, bet jau tās pašas dienas vakarā viņa 
bija izdomājusi, lūk, ko: “Mēs varam pieņemt, ka visa pasaule ir viena liela ilūzija tāpēc vien, ka no dažādiem skatpunktiem lietas izskatās citādi. Lietas un cilvēki. Tomēr mirklis, kad mēs skatāmies laukā pa logu, ir īsts. Taisnība ir mums abām!
 Ērms esot pabeidzis filozofus, jo tur viņas neglītums bijis, kā viņa 
pati izsakās, “sekundārs”. Kad cilvēks prāto par pasaules svarīgākās domas uzbūvi, viņam nav laika pievērst uzmanību neglītam cilvēkam, kas sēž blakus un urbina degunu. Tāds ir mūsu Ērms. Neglītene, par kādu pasaulei vajadzētu kaunēties, bet Dievam — atvainoties. Viņa ir maza, resna, ar kumpu degunu, uzrautiem pleciem, šķielējošām acīm kā Tēvijas kara snaiperim, retiem zobiem. Turklāt vēl bez santīma pie dvēseles. Kur tāds cilvēks uz pasaules var palikt?
 —Es cerēju, ka te — psihenē — man iebaros kādas vienaldzības 
zāles. Un man būs vienalga, ka es tāda krople, — negribēšu ģimeni, staigāšu lepni paceltu galvu! — Ērms taisnojās. — Tēloju, ka mēģinu izdarīt pašnāvību. Tad mani savāca un atveda šurp.
 Mēs Ērmu nosaucām par Ērmu un pateicām, ka viņa ir nesmukākā 
sieviete, kāda dzīvē redzēta. Ērms neapvainojās, viņa to visu zina. Viņa gaida zāles.
 Runā, ka neglītiem cilvēkiem dvēseles esot kā dimanta oliņa, taču 
šķiet, ka mūsu Ērmam arī ar to nav paveicies. Vienīgās cerības ir uz zālēm.
 Ar F22 ir vēl trakāk. Viņa nav viena. Viņai ir balss, kas visu saka 
priekšā. Piemēram, F22 ieiet veikalā un grib nopirkt bulciņu ar rozīnēm. Ja balss tajā brīdī guļ, viss ir kārtībā — F22 apēd bulciņu un iziet no veikala, taču, ja bulciņas izvēlēšanās brīdī ierunājas balss, F22 vairākas stundas staigā pa lielveikalu un meklē balsij bulciņu ar košergaļu. Ja F22 bulciņu neatrod, balss sāk kliegt un lamāties, un visādos veidos noniecināt F22. Un tas, protams, pazemina sievietes pašapziņu.
 Ir vēl kas. F22 balsij piemīt arī krimināli sodāmas kaprīzes, piemēram, 
tā mēdz ierosināt nolauzt spogulīti kaimiņa mersedesam vai pateikt bērna skolotājam, ka viņš izskatās pēc veca pedofila.
 —Mana balss saka patiesību, — apgalvo F22, — tikai citiem cilvēkiem 
ļoti nepatīk patiesība.
 Trešā mūsu palātā ir Sniegbaltīte. Pensionāre, ap gadiem septiņdesmit. 
Ļoti mierīga un klusa, jo visu laiku guļ, piesieta pie gultas. Kad nāk prinči, māsiņas viņu atmodina un atsien, mums pavicina ar dūri, ja bildīsim kaut pušplēstu vārdu. Ērms domā, ka vecā ir dzīvojusi iespundēta kādas bagātas mājas bēniņos.
 —Kā Džeinā Eirā — esat lasījušas? Bet tagad viņu baro ar miegazālēm, 
drošības labad piesien pie gultas, bet bagātajam, labsirdīgajam dēlam, kas brauc gandrīz katru dienu, stāsta, ka māte lēnām veseļojas.
 F22 balss ir pārliecināta, ka Sniegbaltīte ir mūsu psihiatra māte, 
kuru viņš ne acu galā nevar ciest, jo māte necieš visas viņa sievietes. Tāpēc dakteris ievietojis māti savā klīnikā, lai viņa sievietes varētu cept pankūkas kā iepatīkas, audzināt bērnus kā iepatīkas un vispār — dzīvot kā iepatīkas.
 —Un tu? Kas tev pa vainu? — F22 un Ērms man jautāja, kad pirmoreiz 
pārkāpu palātas slieksni.
 —Draudzējos ar Zaļo Vārnu.

 Abas saskatījās un sāka atmuguriski kāpties līdz logam, pa kuru redzama 
ilūzija.
 —Varu pastāstīt...

 —Vai labāk — pasaukt!

 —Nē. Vārna ir pazudusi.

 —Labi, tad izstāsti, jo mums jāzina, kā ar tevi apieties!

 Apsēdos uz savas gultas malas blakus ilūzijai, sāku ar sākumu par 
mannā biezputru, to pašu, ko uzrakstīju dakterim.
 —Tu esi pilnīgi vesela! — noklausījusies manu stāstu, paziņoja 
F22. — Tur nav nekā slima, saproti? Katram bērnam ir spēļu draugi.
 —Jā, jā, — teica Ērms, — man arī bērnībā bija viens draugs. Vecāki 
gan neticēja. “Tik neglītam bērnam nevar būt draugi,” māte reiz teica tēvam, domādama, ka es atrodos savā istabā. Mans draugs bija ļoti slīpēts, ziniet, viņš nekad nerādījās acīs vecākiem. Es viņu aicināju uz dzimšanas dienām, Ziemassvētkiem, Jauno gadu, bet viņš nekad neatnāca, un mani vecāki nosprieda, ka tas, ko nevar ieraudzīt, nemaz nepastāv. Kad iestājos filozofos, mans draugs pēkšņi nomira. Un tā vēl līdz šodienai mani vecāki netic, ka man ir bijis draugs. Zin’, cik tas sāpīgi? — Ērms iespieda seju spilvenā un kādu laiku elsoja.
 —Smieklīgi, ka bērnības kļūdu dēļ cilvēks var nonākt psihenē, 
saka mana balss!
 —Zaļā Vārna nav nomirusi un nav bērna iztēle... — To es pateicu 
ļoti skaļi, lai dzirdētu arī Ērms cauri savām elsām.
 Ērms un F22 sasēdās ciešāk kopā un gandrīz reizē teica:

 —Stāsti!

Līdzīgās grāmatas:
Sandra Vensko
Lauris Gundars
Māra Zālīte
 
Dzintars Sodums
Māra Zālīte
Leons Briedis
 
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
Guna Roze
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties