Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

KAM PUĶE ZIED...

Grāmata pievienota: 29.11.21
 
Apakšvirsraksts:
Jānis Ziemeļnieks
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Jānis Zālītis
Lapaspušu skaits:
456
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
6.83 Eur
Izdošanas gads:
2021

Romānu un monogrāfiju sērija Es esmu…

Jāņa Zālīša monogrāfija KAM PUĶE ZIED... — par latviešu dzejnieku Jāni Ziemeļnieku (1897–1930).

Jānis Zālītis ir “literatūrvēsturnieks no Dieva”. Viņš zina apbrīnojami daudz, rok dziļi un pārredz plašas, mazapgūtas pētnieciskas teritorijas. Nule pabeigtā monogrāfija par Jāni Ziemeļnieku pārliecinoši izgaismo vēl vienu autora talantu – spēju savus pētnieciskos atklājumus popularizēt nesamāksloti, intriģējoši un asprātīgi. Gan Ziemeļnieka laika – pērnā gadsimta 20. gadu – literārajā dzīvē, gan tās aizkulisēs pētnieks orientējas perfekti, un viņa apjomīgais darbs līdzinās saistošā formā sarakstītai literatūrvēsturiskai enciklopēdijai, kurā vieta dāsni atvēlēta visam un visiem, kam vien bijusi jelkāda nozīme latviešu “mīlas un sāpju dzejnieka” īsajā, traģiskas nolemtības apzīmogotajā ceļā uz mūžību.”
Gundega Grīnuma

Jānis Zālītis (1951) – literatūrvēsturnieks, filoloģijas doktors, piedalījies Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma un Imanta Ziedoņa Rakstu sagatavošanā, līdzautors enciklopēdiskajai vārdnīcai “Latviešu rakstniecība biogrāfijās”. Rakstījis par Ļeva Tolstoja, Raiņa, Aspazijas, Austras Skujiņas, Riharda Valdesa, Valdemāra Kārkliņa, Andrieva Niedras, Jāņa Sudrabkalna un citu literātu daiļrades un biogrāfijas jautājumiem; avīzē “Laiks” (2004—2005) publicēta monogrāfiska apcere “Pasaule uz spārna jeb Grāmatu draugs Helmars Rudzītis”. Rakstnieku savienības biedrs kopš 2001. gada.

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 Principāls Spunde un viņa “mocekļi”

Tēvs savu pusaugu dēlu no Vijciema reiz esot paņēmis līdzi uz Smiltenes tirgu, kur puikas uzmanību visvairāk piesaistījusi fotogrāfa darbošanās. Interese nezūd, un jaunekļa gados Dāvis Spunde, pabeidzis vien četras klases, dodas uz Rīgu, pie kāda vācbaltieša, fotoamata piepratēja, apgūst nepieciešamās iemaņas un 1904. gada beigās Vijciema muižā atver savu fotodarbnīcu. 1909. gada janvārī Dāvis pārceļas uz Strenčiem, sākumā klientus apkalpojot Jērcēnu (Pulkveža Zemitāna) ielas namā. Ap 1910. gadu jaunienācējs Strenčos, Rīgas ielā 17, ņemas būvēt dzīvojamo māju-darbnīcu, neslēpjot lepnību, ka trepes tajā no paša Antona Benjamiņa, kurš savai rocībai tās atzinis par prastām un šaurām. Ēkas otro stāvu pārklāj ar stikla jumtu, kas, izturējis divus pasaules karus, nomainīts vien pagājušā gadsimta 60. gados.
 Pēc pirmā acu uzmetiena ne vienam vien laikabiedram Dāvis Spunde iespiedies atmiņā kā “mazs, šeptīgs vīrelis”, vecpuisis — reiz viņš gan nolūkojis kādu glītu un tuvēju līgavas kandidāti, bet no nopietnākiem soļiem, kā stāsta, viņu atrunājis Jānis Ziemeļnieks, teikdams — neņem trikātieti, no turienes nāk tikai pulkveži, ģenerāļi un visādi komandieri.
 Ar vieglu smaidu Spundes portretu zīmējis arī Jānis Kārkliņš: “Gandrīz bez kādas maksas, vārīdams tikai augļu kompotu, viņš iegūst Jāņa Sudrabkalna un šo rindu autora draudzīgo darba spēku, ceļ un ar laiku arī uzceļ sev divstāvu māju, ir fotogrāfs un draudzes kapu pārzinis, bet viņam ir arī sava nelaime — kautrīgās dabas dēļ nevar apprecēties. Vīrs ir, māja ir, veikals ir — vedu radinieces un neradinieces no Rīgas apskatīties, bet Dāvis visu vasaru staigā kailām kājām, vaļā kreklu, tikai, pie dievgalda iedams, uzvelk rīta kurpes. Brūtēm tāds nepatīk.”
 Strencēnieši mīļuprāt bildējas tā sauktajos salona foto, Spundi aicina kāzās, bērēs un kristībās, viņš bieži redzams miesta ielās vai tā apkaimē fotografējam jaunu namu celšanu, baļíu pludināšanu Gaujā, ielu ierīkošanu un remontu, sporta sacensības, slimnīcas ikdienu ar ārstiem un pacientiem. Mārtiņš Buclers, 1912. gadā atjaunojis fotožurnāla “Stari” izdošanu, rakstā “Kamēr vēl laiks” aicina kolēģus uz kopdarbību, atgādinot, ka daudz kas “etnogrāfiski vērtīgs jau ir pazudis, bet tas, kas vēl palicis, neatlaidīgi dokumentējams”. Viņš mudina laukos dzīvojošos fotomeistarus un amatierus uz kopēju darbu — fiksēt visu īpatnējo no tautas dzīves: tradīcijas, darbarīkus, darba paņēmienus tiem raksturīgajā vidē, tautas tipāžus u. tml. Dāvis Spunde “Staru” redakcijai iesūtījis fotoattēlu “Veclaiku būves” no Valkas apriņía Jērcēnu muižas mežsarga dzīvojamās mājas, uzzīmēts arī istabu plānojums un pievienots apraksts, kā notiek celtnes apsildīšana. Viss apbūves komplekss sastāv no piedarba, rijas un divām dzīvojamām istabām — saimnieka un kalpa. Vēlāk — 1927. gadā — Latviešu fotogrāfiskās biedrības divdesmit darbības gadu jubilejas izstādē “Veclaiku būves” eksponētas nodaļā “Zinātniskā fotogrāfija”.
 Ārēji necilais, nereti ļaužu valodās uz zoba pavilktais Spunde vienlaikus apveltīts ar enerģiju un darboties gribu, arī ar savam laikam krietni nopietnām garīgām interesēm. Pie viņa Strenčos viesojies Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akuraters, vēlākais valodnieks un žurnālists Hermanis Bendiks, pats fotogrāfu cunftes metrs Vilis Rīdzenieks. 1926. gadā, atzīmējot “Atpūtas” simtā numura iznākšanu, fotogalerijā “Mūsu žurnāla līdzstrādnieki — fotogrāfi” redzams arī Dāvis Spunde. Viņš tāpat sadarbojies ar laikrakstu “Pēdējā Brīdī” un citiem preses izdevumiem, ievēlēts pilsētas domē un valdē, ir brīvprātīgo ugunsdzēsēju nodaļas komandieris, kā “Valkas aizsargu pulka Strenču pilsētas nodaļas aizsargs” 1933. gada 27. jūnijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
 Kad ministrijas skolu beigušais Jānis Ziemeļnieks, bez redzamām sekmēm un patikšanas iemēģinājis visādu amatu mācības, nonāk Spundes darbnīcā, meistars, protams, vēl nav ne tik pazīstams, ne titulēts. Toties vismaz devītniekā ir trāpījis Bosses kungs, kurš, ievērojis un novērtējis Krauklienes dēla veiklo roku rīkojamies ar zīmuļiem un tušu, kā starp citu izmetis padomu nākotnei — tad jau atliekot vien fotografēšana. Arī darbnīcas īpašnieks šo to jau dzirdējis par Jāņa spējām un varēšanu, un 1915. gada 1. maijā bez lielas kaulēšanās tiek parakstīts līgums, ka uz sešiem mēnešiem “pašu ar savu maizi un korteli” Dāvis Spunde pieņem Jāni Kraukli par “mocekli”, kurš no savas puses apņemas “atkalpot divus mēnešus par brīvu pie savas maizes bez mācīšanas”. Spundem ir arī otrs “moceklis”, un, kad principāls — kā viņi savā starpā dēvē Spundi —, mēģinot pabēgt no kara un iesaukšanas armijā, dodas bēgļa gaitās uz Rēveli (Tallinu), māju un darbnīcu var atstāt drošās rokās. Turklāt Jānim palīgos it bieži nāk arī māsa Paulīne.
 “Sveiks, principāl!” 1917. gada 28. jūnijā Jānis ziņo Spundem. “Kā jau būsi dzirdējis, tad mums ar karu atkal veicas vāji. Vācieši jau pie Siguldas. Diezgan skaidri var dzirdēt lielgabalus. Mana māte un māsa domā bēgt uz Sibīriju, Toboļskas gub[erņu], jo tur dzīvo mans tēva brālis. Es domāju še palikt vēl līdz beigām. Labi būtu, ja Tu varētu atbraukt un kādas sev nepieciešamās lietas līdz aizvest. Tagad gan vilcieni neiet kārtīgi un pie tam šausmīgi pārpildīti. Es palikšu līdz beigām. Gribu nokārtot līdzšinējos darbus. Tad, kad vāci bombardēja Rīgu un plūda cauri bēgļi, tad darba man nebija, bet nu atkal kā apraduši, iet viss pa vecam. Zaldāti arī nāks atkal iekšā, un darba vēl daudz.”
 Slinkot tiešām neiznāk — sūtīšanai uz mājām bildīti vēlas dažādu formējumu karavīri, abu pušu latviešu strēlnieki, tāpat radi, draugi, citi strencēnieši. Vienu varu nomaina cita, tad fronte stabilizējas aptuveni Strenču—Vijciema—Aumeistaru līnijā. Strenčos un to apkārtnē izvietojas 1. Padomju Latvijas strēlnieku pulka apakšvienības, smagā lauku artilērija. Uz ziemeļiem no frontes līnijas mežainā un purvainā apvidū norisinās izlūkvienību darbība, vietēja rakstura sadursmes. Strenču Strādnieku deputātu padomei ik brīdi jābūt gatavai frontes pārrāvumam, strencēniešiem jāpiedalās svarīgāko objektu, kā Gaujas tilts, apsargāšanā; trauksmes stāvoklī darbojas padomes izpildkomiteja. No šī laika arhīvā saglabājies sīkā rokrakstā sastādīts un J. Kraukļa (Ziemeļnieka) parakstīts pārskats par laiku no 1919. gada 4. janvāra līdz 7. februārim: tad viņš strādājis Strenču padomē, dažkārt aizvietojot tās sekretāru, naktīs dežurējot padomes telpās.
 1919. gada beigās Jānis Ziemeļnieks pāriet uz Rīgu, kur drīz kā eksternis nolicis vidusskolas gala eksāmenu. Savukārt māsa Alīda pārceļas uz Valmieru, kur brālis līdz mūža beigām būs gaidīts atbalstam un mierinājumam. Viņa vietā pastāvīgā darbā stājas Konrāds, 1917. gadā sācis te “mocekļa” gaitas. Arī Jānis Ziemeļnieks, kad viņu jau dēvēs par pazīstamu dzejnieku, šad un tad fotoaparātu liks plecā vai ceļasomā, un dažs viņa veiksmīgāks “knipsējums” parādīsies Benjamiņu izdevumos.
 Bet 1921. gada rudenī Jānim Ziemeļniekam pienāk armijas karaklausības pavēste — mēnesi pusotru viņš ir Rēzeknes kara apriņía pārvaldes dienestā, kur 1921. gada 11. novembrī ar pulkveža-leitnanta Vēja pavēli “atzīts par nederīgu kara dienestam”. Iemesls saprotams — redzes traucējumi, par ko Strenču ārsts Sukurs 1919. gada 23. martā izsniedzis atbilstošu izziņu. Toties Rēzeknē tapuši jauni dzejoļi — kādi septiņi pirmajam, pāris — arī otrajam krājumam.
 Trīsdesmitajos gados Konrāds Krauklis atpērk no Spundes viņa īpašumu un kopā ar dzīvesbiedreni Elzu, kura viņu pazīšanās sākumā strādā par retušētāju, kļūst plašā apkaimē iecienīti meistari; Elza turpina fotogrāfes darbu arī pēc Konrāda došanās pensijā.
 2004. gadā Konrāda un Elzas bērni Gunta un Jānis Fotogrāfijas muzejam atdāvina vairāk nekā desmit tūkstošus stikla fotoplašu ar Dāvja Spundes darbnīcā viņa paša un līdzgaitnieku — Jāņa Ziemeļnieka, Konrāda Kraukļa u. c. — veikumu, kas tapis laikā no 1908. gada līdz Otrajam pasaules karam. 2019. gadā radošā grupa “Orbīta” no šī unikālā materiāla izveido albumu “Stikla Strenči/Glass Strenči”, kas guvis ievērību un atzinību arī starptautiskā mērogā.
 Pie divstāvu ēkas Strenčos, Rīgas ielā 17, redzama piemiņas plāksne, ka te kādreizējā Dāvja Spundes fotodarbnīcā strādājis un dzīvojis dzejnieks Jānis Ziemeļnieks. Bet mēs tagad Strenčos varam doties arī pastaigu takā, reizē iepazīstot fotoizstādi “Divi gadsimti vienā maršrutā”, kur no pagātnes šodienai celti Dāvja Spundes un viņa “mocekļu” iemūžinātie fotomirkļi.

Līdzīgās grāmatas:
Gundega Repše
Sanita Reinsone
Arnis Koroševskis
 
Marks Galeoti
Elvita Ruka
Renāte Blumberga
 
Valters Izaksons
Jānis Žilde
Tonijs Džads