Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

LIELAIS NOLIEDZĒJS

Grāmata pievienota: 25.04.22
 
Apakšvirsraksts:
Andrejs Upīts
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Arnis Koroševskis
Lapaspušu skaits:
552
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
9.42 Eur
Izdošanas gads:
2022

Romānu un monogrāfiju sērija Es esmu…

Arņa Koroševska monogrāfija LIELAIS NOLIEDZĒJS — par latviešu rakstnieku, tulkotāju un literatūrkritiķi Andreju Upīti (1877–1970).

“Andrejs Upīts ir viens no ražīgākajiem un arīdzan nozīmīgākajiem latviešu rakstniekiem, turklāt kopā ar Rūdolfu Egli sarakstījis pasaules rakstniecības vēsturi un bijis arī ievērojams literatūrkritiķis un tulkotājs. Tomēr mūsdienās arvien tiek pieminēti tikai daži populārākie darbi. Andreja Upīša dzīves traģēdija bija viņa stūrgalvīgajā vēlmē būt par sociālu (un vēlāk – sociālistisku) rakstnieku, un varbūt tieši tāpēc pēdējām paaudzēm ir visai vāja nojausma par Upīša ieguldījumu latviešu literatūrā.”
Arnis Koroševskis

“Manuprāt, Andrejs Upīts ir latviešu literatūras izcilākais dižkoks. Par to liecina ne tikai paveiktā apjoms, bet arī sasniegtās virsotnes. Dažām no tām pat pēc gadsimta neviens nav spējis līdzvērtīgi nostāties blakus. Tas, ka Andreja Upīša vārds nav iekļauts Latvijas Kultūras kanonā, nekādi neietekmē viņa lielumu, tikai atklāj vērtētāju sīkdomāšanu.”
Gundega Blumberga

“Andreja Upīša talants bija dzīvs un elpoja, kamēr tam bija ļauts brīvi nostāties “pret”. Laikā, kad visi “par” un “pret” bija uzrakstīti priekšā, daudz lasītais rakstnieks, par kura darbiem strīdējās, pārvērtās ar rūgtu žulti iebalzamētā literatūras mūmijā, ko apstrīdēt nedrīkstēja. Turklāt šādu likteni viņš izvēlējās pats, būdams delegācijā, kas 1940. gadā devās uz Maskavu lūgt “Latvijas uzņemšanu PSRS”. Vai mēs varam atrast izlīgumu starp valodas lielmeistaru un valsts nodevēju, starp dzīvo un mirušo Upīti? 145 gadus pēc dzimšanas Andrejs Upīts vēl arvien ir latviešu literatūras strīdus ābols.”
Vents Zvaigzne

Arnis Koroševskis (1990) ir literatūrzinātnieks un kritiķis. Kopš 2012. gada regulāri publicē recenzijas un rakstus par jaunāko literatūru. Viņa pētniecisko interešu lokā ir arī Andreja Upīša literārā darbība, par ko viņš saņēmis gan Latvijas Zinātņu akadēmijas Zentas Mauriņas balvu literatūrzinātnē, gan Veronikas Strēlertes piemiņas balvu un vairākas Kārļa Dziļlejas fonda godalgas. Arnis Koroševskis ir Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists.

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Lielais noliedzējs

Andrejs Upīts latviešu literatūras vēstures kontekstā droši vien ir viens no retajiem, kura kopotos rakstos patiešām apkopota lielākā daļa mūža laikā sarakstītā. Ir gan vairāki izņēmumi, un daži no tiem ir būtiski.
 Raksts ar intriģējošo nosaukumu “Lielie noliedzēji” nekad nav publicēts, taču atrodas muzeja krājumā. Tam arī turpat vai simbolisks datējums — 1933. gada 30. decembris. Apjoms pavisam neliels — drīzāk atbilstošs plāna vai skicējuma formātam.
 Lai arī raksts tapis gandrīz vai ceturtdaļgadsimtu pēc nupat aplūkotā romāna “Sieviete” (1910), ir būtiski to ieskicēt autora straujajā izaugsmē 20. gadsimta sākumā. Objektīvi saprotams, ka šajā iecerē paustās idejas uzkrātas vairāku gadu un gadu desmitu garumā, jo koncepts par nolieguma idejas ierakstīšanu oriģināldarbos ir klātesošs, sākot ar laiku, kad top gan romāns “Sieviete”, gan romāns “Zelts” (1914). Upīša biogrāfijā un radošajā darbībā tas ir viens no būtiskākajiem konceptiem, jo daudzējādi raksturo gandrīz visu autora daiļradi kopumā. Raksts top laikā, kad Upīts jau ilgāku periodu ir novērsies no novelistikas — žanra, kurā viņš ir ārkārtīgi ražīgs un spēcīgs 20. gados (1920.—1926. gadā izdoti pieci noveļu krājumi), ir sācis vēsturisko traģēdiju žanru un pievērsies fundamentālajam kopdarbam ar literatūrzinātnieku Rūdolfu Egli — četru sējumu literatūras enciklopēdijai “Pasaules rakstniecības vēsture”. Pēc 1930. gada rakstnieks arī pārtraucis ilggadējo redakcijas darbu žurnālā “Domas”.
 Rodas priekšstats, ka gandrīz vai metafiziski ir justas kādas būtiskas pārmaiņas, un tādas patiešām arī notiek kultūras jomā pēc 1934. gada. Interesanti, ka dažus gadus vēlāk Upīša publikācijās jūtams tāds pats priekšvēstnesis. Jāpiebilst, ka “noliedzēju” jēdziens latviešu literatūrā parādās periodiski. 1924. gadā kreisi orientētajam autoram Alvilam Ceplim (Maskavā) izdots romāns ar šādu nosaukumu.
 Upīša nepublicēto rakstu plaši un analītiski Atmodas laikā aplūkojis Jānis Garjāns. Manuskripta pirmajā lapā minēti dažādu gadsimtu, literāro virzienu un nacionālo literatūru rakstnieki un filozofi: Voltērs, Heine, Anatols Franss, Bernards Šovs (Upīts to raksta kā “Šō”) un Eduards Veidenbaums. Zem uzvārdiem seko rindkopa: “Apcerējums vērsts pret tagadējo avīžnieciski patriotiski sludināmo optimismu un pozitīvismu, kuram nav it nekāda pamata, ne saimnieciskā, ne politiskā, ne garīgā dzīvē. Šo sludinājumu nolūks — iemidzināt, apmiglot, apslēpt un viltot īstenību — tātad nevis kalpot, bet kaitēt tautai un viņas kultūras attīstībai.” Būtībā raksta primārais mērķis ir atklāts protests pret Upītim nepieņemamo pozitīvismu, uz kura trūkumiem viņš vairākkārt norādījis gan literāru darbu analīzē (literatūrkritikā), gan ārpus literatūras — sabiedriskā un politiskā izpratnē.
 Šeit vienkopus savirpinātas dažādas kultūrvēsturiskas tēzes, un nevilšus nākas atgriezties pie Ipolita Tēna, jo Upīts raksta: “Noliedzēju tendence kā iedzimta un ieauguša talanta dabiska izpausme.” Visiem noliedzējiem rakstnieks izvirza kopīgas īpašības — kritiska attieksme pret daudzām dzīves un sabiedrības parādībām, tostarp pret reliģiju, satīra, ironija un visa pamatā — reālisms kā daiļrades metode. Garjāns publikācijā pamatoti uzsver, ka šāds raksturojums pilnībā attiecināms uz Upīša daiļrades un publicistikas īpatnībām. Var pieļaut, ka rakstnieks apzināti vai neapzināti ir konceptuāli iekļāvis sevi starp šādiem “noliedzējiem”.
 Lai arī nepublicētajam rokrakstam, objektīvi skatoties, nav lielas literatūrvēsturiskas vērtības, tas tomēr rada iespēju palūkoties uz Upīša personību un literāro devumu mazliet īpatnējākā kontekstā.
 Daudzi 19. gadsimta nogales reālisma pārstāvji un 20. gadsimta pirmās puses rakstnieki ir tiekušies kritiski uzlūkot dzīves parādības. No mākslinieciskā viedokļa raugoties, protams, tas daudz pārliecinošāk izdevies tiem, kas nav bijuši saistīti ar noteiktu politisku un ideoloģisku pārliecību.
 Lasot Upīša darbus, nepamet iespaids, ka to virsmērķis ir parādīt dzīvi pēc iespējas negatīvākā gaismā. Tā nav vēlme paņirgāties par mietpilsoņiem, nacionālistiem vai buržuāzijas pārstāvjiem vai atmaskot tos, kā tas ir ticis sludināts (un kā to ir definējis pats autors) daudzus gadu desmitus, — Upīts dodas vēl nākamajā līmenī, jo patiesībā ar lielu cinismu uzlūko ikvienu dzīves parādību.
 Tas rada paradoksālu situāciju — Upīša aizraušanās ar marksismu un ideoloģiskā pārliecība šķietami absolūti atbilst totalitārisma laikmeta sociālistiskā reālisma kanonam, taču dziļākajā būtībā rakstnieka darbi iemieso lielu pretstatu kanonam — pozitīvi aprakstītās dzīvesziņas vietā tiek piedāvāts visai negatīvs parādību tvērums.
 Lai saprastu, cik ļoti Upīša pasaules uztvere, domu gājiens un rokraksts ir atšķirīgs no pārējiem latviešu rakstniekiem, vērts to skatīt sastatījumā ar kādu citu autoru. Ja vēlamies atrast rakstnieku, kurš darbojies līdzīgos žanros, aktīvi rakstījis tajos pašos gadu desmitos un iemiesojis vairāk vai mazāk līdzvērtīgas mākslinieciskas kvalitātes, tad Upītim līdzās stalti nostājas Jānis Jaunsudrabiņš.
 Andrejs Upīts un Jānis Jaunsudrabiņš (abi dzimuši 1877. gadā!) pārstāv to paaudzi, kas literatūrā ienāk ap gadsimtu miju un agrīnās daiļrades tapšanas laikā pieredz krasas pārmaiņas latviešu literatūras attīstībā. Šīs pārmaiņas varam lieliski saskatīt triju vienā gadā dzimušu klasiķu literārajā mantojumā: Viktors Eglītis kļūst par ietekmīgāko modernistu, Jānis Jaunsudrabiņš, kā to trāpīgi savulaik raksturojis Guntis Berelis, no romantisma un reālisma laikmeta tālredzīgi pārorientējas uz modernā jaunreālisma pozīcijām, bet Andrejs Upīts savā nostājā neatkāpjas no klasiska (tobrīd jau aizejošā gadsimta) reālisma.
 Gan Upītim, gan Jaunsudrabiņam bērnība rit visnotaļ līdzīgos apstākļos. Tieši bērnības pieredze kļūst fundamentāla abu daiļradē — Jaunsudrabiņš atmiņas iemūžina nelielos tēlojumos vairākus gadus tapušā un papildinātā darbā, kas kļūst par populārāko un visbiežāk atkārtoti izdoto latviešu literatūras vēsturē, bet Upīts tās iekodē galvenokārt lielās formas prozas darbos — sākot ar Robežnieku ciklu (1908—1934), romānu “Zaļā zeme” (1945), beidzot ar nelieliem bērnu prozas darbiem.
 Formāli un saturiski vislielāko radniecību starp Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu” (1914) un Upīša darbiem var saskatīt tieši stāstos bērniem. Upīša stāstā “Iebūvieša dēls” (1902) parādīta situācija, kurā mazam zēnam pēkšņi jākļūst patstāvīgam vecāku prombūtnes laikā, tā teikt, savu māju saimniekam. Prombraucot vecāki īpaši piekodina, ka “durvis jāaizbultē, lai čigānietes neienāk”, un vēl piebilst, ka “tādi tagad tie laiki nedroši, čigāni vazājas apkārt bez skaita”. Abu autoru daiļradē var konstatēt, iespējams, plašāko un izvērstāko sociālo grupu spektru visā latviešu literatūrā — līdzās Annas Brigaderes triloģijai “Dievs. Daba. Darbs” (1926) tie ir agrīnākie un spilgtākie piemēri. Tas ir būtiski, jo latviešu literatūra kopumā ir salīdzinoši konservatīva šādos gadījumos.
 Jaunsudrabiņš tēlojumā “Čigāni” parāda, ka 19. gadsimta nogalē šī ceļojošā sociālā grupa tiek uztverta kā izklaidējošs fenomens “mūsmāju” ikdienas ritumā. Ar mazā Jāņa naivumu, čigāniešu viltību un vecāsmātes attapību un dusmām Jaunsudrabiņš panāk vieglu komismu. Turpretī Upīts rada maksimāli dramatisku situāciju ar klasisku kāpinājumu un negaidītu atrisinājumu. Ar mazā Gusta bailēm no nezināmā, proti, tumsas un iedomātajiem ārējiem draudiem, lieliski parādīta bērna psiholoģija.
 Stāsts kā mutvārdos tālāk nododama informācijas vienība ir būtisks tautas dzīvesziņas elements, kurš ar laiku iegūst folkloras vērtību. Piemēram, romānā “Zaļā zeme” pēc vecā Brīviņa nāves, Sedliniece nepaklausīgos bērnus gulētiešanas laikā iebiedē ar viņa piesaukšanu: “— Vai negulēsiet, rupuči tādi! Tūliņ vecis līdīs laukā no plīts, tad jūs gan redzēsiet!” Un aiz kājgala ar reizi palika klusu, it kā tur neviena paša nebijis. Ahā! — pusgraudniece nodomāja. — Tā tas vecais Brīviņš arī turpmāk varēja labi noderēt.” Spoku stāstu nozīmīgumu akcentējis arī Jaunsudrabiņš tēlojumā “Spoki”, kur ziemas vakaru sarunas starp “mūsmāju ļaudīm” atklājas kā brīnišķīgs kultūrvēsturisks materiāls. Dialogs kā dalīšanās pieredzē nojauc robežu starp reālo un ireālo, aizraujot gan mazo Jāni, gan pieaugušos.
 Liels humānisms caurstrāvo Upīša stāstu “Ozols” (1902). Te gan saskatāms Upītim raksturīgais pamācošais gars, bet vienlaikus stāsts nav arī pārlieku didaktisks — tajā izteiktas dziļās simpātijas pret mazo cilvēku un “mazā cilvēka” pārnestā nozīmē, proti, zēna kā naiva bērna, priekšstatu laušana. Stāsts pieminams, jo tajā Upīts izvēlas līdzīgus paņēmienus, kādi raksturīgi Jaunsudrabiņam. Mazais Jānis saskarē ar pieaugušajiem pats iemācās kādas ētiskas vai morālas kategorijas, neatkarīgi no sastaptā indivīda ikdienišķuma vai tieši pretēji — ekstravagantuma.
 Te gan jābilst, ka Upīša darbos nekad nav tādu ģimenisko attiecību, kādas tās rāda Jaunsudrabiņš. Jaunsudrabiņš kvēli tic cilvēkam (abiem autoriem gan vēlākā daiļradē interesanti iezīmējas vienāda “neticība” vīriešiem un sievietes ir spēcīgākas), harmonija un zināšanas tiek smeltas kā no dabas, tā arī no līdzcilvēkiem. Upīša daiļradē tikai dažos gadījumos spēsim saskatīt ticību cilvēkam (stāsts “Ozols” ir ievērojams izņēmums). Tas izskaidrojams ar Upīša ideoloģisko nostāju un tādējādi neticību visam 19. gadsimtam kopumā — kā laikmetam, kurā rakstnieks neredz sabiedrisko progresu. Jaunsudrabiņš no šādas ideoloģijas ir brīvs.

Līdzīgās grāmatas:
Gundega Repše
Sanita Reinsone
Jānis Zālītis
 
Marks Galeoti
Elvita Ruka
Renāte Blumberga
 
Valters Izaksons
Jānis Žilde
Tonijs Džads