Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

CILVĒKS AR ZILO PUTNU

Grāmata pievienota: 22.12.20
 
Apakšvirsraksts:
Romāns par Anšlavu Eglīti
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Laima Kota
Lapaspušu skaits:
328
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
9.11 Eur
Izdošanas gads:
2020

Romānu sērija Es esmu…

Laimas Kotas romāns Cilvēks ar zilo putnu ir par latviešu rakstnieku, dramaturgu un gleznotāju Anšlavu Eglīti.

Mazliet mistifikācijas, mazliet falsifikācijas, daudz dzirkstošu smieklu un asprātīgu dialogu — pirmo trimdas gadu gaisotne, kurā Laima Kota rāda Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas piedzīvojumus švābu zemē, ir izteikti teatrāla. Aiz krāšņajām Alpu dekorācijām elpu cenšas atgūt kara sagrautā Eiropa, un svešumā izkaisītajiem latviešiem teātris īstenībā ir zāles, kas ļauj atgūt garīgo līdzsvaru. Vai Kārļa Skalbes pasakai līdzīgā Miera un pieticības malā divu māksliniecisku personību tandēmam ir iespējams saglabāt savu zilo putnu — radošu brīvību? Laimas Kotas atbilde ir optimistiska.
Vents Zvaigzne

Prozaiķe Laima Kota (1962) ir desmit grāmatu autore. Stāstus sākusi publicēt 1993. gadā, bet popularitāti ieguvusi ar pirmo romānu Šampinjonu derība(2002), par kuru saņēmusi Literatūras gada balvu. Atzinību guvuši arī citi Laimas Kotas darbi: trilleris Cilpa (2003), biogrāfiskie romāni Mīla. Benjamiņa (2005) un BrāliBrāli. Balsu burvji brāļi Kokari (2009), kā arī viņas grāmata bērniem Matilde un Terēze jeb kā būt Te, Tur un Citur (2013) un sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimtsizdotais romāns Istaba (2016).

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Sērija Es esmu...
Inga Gaile RAKSTĪTĀJA. Ivande Kaija
Andris Akmentiņš MEKLĒJOT EZERIŅU. Jānis Ezeriņš
Andris Zeibots KRAUKLIS. Jānis Ziemeļnieks
Laima Kota CILVĒKS AR ZILO PUTNU. Anšlavs Eglītis
Ilze Jansone LAIKA RĒĶINS. Ilze Šķipsna

KŪKA

Ceļa līkumā no stacijas puses parādījās divi nācēji. Varēja redzēt, ka abi gāja lēnām, viens no viņiem stibīja nelielu nesamo, pat ne ceļojuma koferi, bet apskrapstējušu, itin kā apsvilušu somu. Drīzāk jau ceļa tarbu. Otrai rokās bija sainis. Izskatās, it kā rokās turētu kaimiņiem paredzētu ābolkūku, nodomāja Biceres kundze. Kā tramīgas stirnas, kas izgājušas pļavā no meža un novērtē situāciju svešā vietā, nodomāja mežraga pūtējs, miesnieks Benno no mednieku biedrības “Vilks un lūsis”. Kā izkāpuši no vecām modistu žurnālu lapām, iedomājās Traute Koncelmana, birģermeistara kundze. Viņa vēroja nācējas rūsgani blondo, manāmi ataugušo zēngalviņu. Tas nu Teilfingenā bija kas neredzēts, jo teilfingenietēm bija gari, bizēs sapīti un ap galvu aptīti vijumi. Kā Traute uzreiz secināja, sieviete nesa kaut ko ļoti saudzīgi, iesaiņotu no galvas noraisītā zīda lakatā. Nesamais noteikti nebija aizmidzis bērns. Toties audums labs.
  Kaut briļļu abiem nav, izskatās no daudzlasītājiem, iešāvās prātā grāmattirgotājam Kārlim Ruopam. Pēc atsperīgajiem soļiem skaidrs, ka šie būs neslimotāji, diagnozi uzstādīja pilsētiņas dakteris Frīdberts Otts. Šitie te nav dzimuši un te arī nenomirs, mazliet skumji, kā redzot garām paslīdējušu izdevību nopelnīt, iedomājās Ulrichs Feigle, pilsētiņas kapakmeņu cirtējs. Zīda filcs, zilsvītrota vadmala, angļu vadmala, sasodīts, kur tādu var raut šajos laikos? Mētelis no kamieļvilnas, karakulāda apkaklei, mazliet apsvilusi. Karakuls paliek karakuls, smalks paliek smalks. Cūkādas cimdi, sapulcējušies teilfingenieši novērtēja šurp nākošos ar profesionāliem tekstiliju pazinēju skatieniem. Rentgens varētu kļūdīties, bet ne viņi, kuri jau trešajā ceturtajā paaudzē auda, vilka nītis, pārzināja diegus un dzijas. Viņiem pietika tikai uzmest acis jebkuram audumam, lai zinātu, kas ir kvalitāte. Te nu tā bija. Nācējiem mugurā visas drānas bija labas, pat elegantas, bet vecas. Pagruzdējusi godība, kādreiz tās bija pieredzējušas spožākus laikus. Bet kam tagad viegli?
  Nācējiem bija cilvēcīgs izskats, to atzina ikviens un mazliet nomierinājās. Maizes kukuli nes. Tagad visi godā maizīti, gandarīti nodomāja maiznieks Bertolds Bicers. Re, nesarunājas, iešāvās prātā namsaimniekam Gotlībam Gonseram. Izskatās, ka vīrs ir zaudējis jumtu, ehē-e, bet viņš nav parādes rīkotājs. Te jau sieva diktē tempu, vērojot nācējus, attapās tābrīža taures pūtējs Adalberts Faigle, pilsētas frizieris. Nabagu dzen no panckām ārā, ja jau šādā laikā nesēž mājās.
  Klusē? Ar gudru ziņu nesarunājas? Ko viņi slēpj? Spiegi? Nes granātu vai pat bumbu? Policijas seržantam Konrādam nepatika svešinieki. Viņš sataustīja uz krūtīm pakārto svilpi, ietreļļoja un pāri Bišu laukam uzsauca: “Stāt!”
  Par vēlu. Nācēji jau bija pie teilfingeniešiem. Vīrietis bija maikstīgi slaiks, tā ap gadiem četrdesmit, kā varēja nojaust, skuvies pirms divām trim dienām, bet izskatījās, ka bārda auga labi ja uz zoda. Kauslis noteikti nav, ja vispār tāds lien kauties, izsecināja vīrieši. Zem padilušās zīda filca platmales vērīgas, nogurušas un mazliet iekritušas acis, vārnu kājiņu grumbas jau tapa pamanāmas. Tātad vēl arī smīnētājs. Lai būtu ģērbts kaut togā vai austriešu īsbiksēs, viss viņam piestāvētu. Uzreiz acīs krita vīrieša izturētā elegance, ko ievēroja sievietes.
  Atnācēja pāri trīsdesmit, stalta, turējās braši, pat iznesīgi, gludu, šauru seju, izteiksmīgām, mazliet satrauktām acīm, tāda prot atcirst, bija klusējošo vīriešu spriedums. Viņai mugurā bija tāda kā pelerīne, kā mantija. Galīgi nepraktisks tērps ikdienā un mājsaimniecībā, bet silts un noderīgs, ja kāpj kalnos un uznāk aukstums. Kā pamanīja teilfingenietes, atnācējai, ak, šausmas, nebija svārku vai kleitas! Sieviete bija ieģērbusies platās biksēs kā vīriešiem. Āaah, kā Lilli Marleen, kā Marlene Ditrich!, noelsās dažas kinofilmu redzējušās. Sieviete platās biksēs vienmēr izskatās kā ar grožiem, vīrišķīgi.
  Stāvēšanas un aplūkošanas ceremonija neievilkās. Uzrādiet jūsu dokumentus, sasodīts, te nebūs nekāda vazāšanās pa kalnu takām, kā valsts sardzes pārstāvis vēlējās uzsaukt seržants Konrāds, bet tajā īsajā brīdī sakustējās sainis sievietes rokās. Tieši sakustējās, un atskanēja žēls vaids. No zīda lakata izspraucās rozā purniņš, parādījās baltas ūsas. Lakats noslīdēja, un, galvu grozot, izmodās kaķis. Ceļot galvu, kaklā iezvanījās zvaniņš, kas bija piesiets sudrabotas ādas lentītē. Bija redzams, ka tas galīgi savārdzis, pelēkais kažoks saskrambāts, savēlies, vietām pat izplēsti spalvu kušķi, atsedzot netīru trauslo ādiņu. Pakaļkāja bija asiņojusi. Bet acis! Nabaga kaķa acis bija kā ievainotam cilvēkam, kurš pieredzējis elli.
  “Dokumentus!” pavēlnieciski izstiepjot roku, noskaldīja seržants.
  “Tas taču Mocarts, pazīstu!” iegavilējās Biceres kundze. “Tas taču ir viņš, mans Mocartiņš, vai tad jūs, seržanta kungs, neredzat? Tas ir Mocarta sudraba zvaniņš!” Biceres kundze metās pie sievietes, pa ceļam turpinot sviest dusmas seržantam: “Pirms mēneša biju lūgusi jums atrast manu kaķīti, bet ko jūs? Neko neatradāt. Gan jau pat nemeklējāt.” Viņa indīgi piebilda: “Bet te, re, sveši cilvēki atrada, zīdā ietītu, manu kaķīti atnesa. Laba lakata nebija žēl.”
  Varēja redzēt, ka kundzes pārmetums aizskāris seržantam mundiera godu. Norijis aizvainojumu, amata vīrs uzreiz atrada rensteli, kur pār upuri varēja dusmas nolaist kā lietusūdeni: “Biceres kundze, ko jūs tam kaķam zvanu aplikāt, ko? Re, brīvestībā ticis, pat peli tāds skaļš zvanītājs nevar noķert. Putniņi un peles sadzird zvana troksni un aizbēg... Jūsu vārds, uzvārds? Dokumentus!”
  “Mocart!” Kundze savu lolojumu ņēmās tīt sarkaniem krustdūrieniem izšūtā priekšautā. “Lai kas viņi arī būtu, mana nama durvis jums šovakar atvērtas,” Biceres kundze sacīja klātesošajiem bargi, bet atnācējiem — vēlīgi. Izskanēja tik pārliecinoši, tik neapstrīdami, tik pavēlnieciski, it kā nolasītu pāvesta Lieldienu augšāmcelšanās vēstījumu Urbi et Orbi. Bija skaidrs, ka sacīts nopietni. Vīrietis minstinājās, nevarēja izrunāt ne vārdu.
  “Ko tu stāvi? Esam klāt. Te ir gals,” gandrīz neelpojot, sieviete viņu mudināja. “Saki, es esmu Anšlavs Eglītis. Saki, nu saki!”
  “Es esmu Anšlavs Eglītis, brīvmākslinieks. Lūk, mana sieva Veronika Eglīte,” vīrietis mulsi teica, bija dzirdams neliels akcents.
  “Mans amats nav svarīgs. Esmu tikai sieva, nu jā, nu jā...” Anšlavs sadzirdēja klusi ironisku piebildi.
  Paklanījās publikai kā pēc uzstāšanās, tā iegūstot teilfingeniešu sieviešu atzinību. Viņas ar iznesīgiem pagodinājumiem nebija lutinātas un skatījās vīrietī ar kāpinātu interesi kā uz savdabīgu būtni. Brīvmākslinieks. Cirks būs?
  “Kas? Onslovs? Tas nav joks, ko?”
  “Diemžēl mūsu dienās joki pārāk bieži kļūst par patiesību, tāpat kā patiesība kļuvusi par joku,” Anšlavs Eglītis atbildēja.
  “Pēc valodas spriežot, jūs esat no Prūsijas?”
  “Te mūsu dokumenti.” Vīrietis no mēteļa kabatas izņēma krokodilādas maku. Viņš zināja, lai kādi laiki ietu pāri un noķertu cilvēci, labas lietas par saimnieku bieži vien pasaka vairāk nekā runas un skaidrojumi. Tā arī bija. Oho, pat maks no vecajiem labajiem laikiem, stulmeņu zābaki arī tā neko, acīgākie pamanīja. Viņš varasvīram sniedza kādu zīmogotu papīreli. Pat burzīts, kaut svilis, bet zīmogots papīrs tomēr ir dokuments un atstāj iespaidu.
  Izskatījās, ka teilfingeniešus uz mirkli skāris stingums, tad tik sākās viegla jezga. Izsaucieni, smējieni, aizrādījumi un minējumi. “Nudien brīnumi, Onslovs, tiešām jūs esat Onslovs vārdā, mums tikko kā mūsējais pazuda, ak, jūs ne no Prūsijas, tad redz, kādi izskatās bēgļi, kundze runā arī franciski, ko neteiksies, mums tur frontē dēli palika, tiešām Veronika, un pati ar šķidrautu, un, re, tas nabags sprāgoņa no lopa tak kā augšāmcēlies, re, ņaud kā eņģeļu bazūnes, jā, re, ko dara zīda lakats, tak tikko dzīvu pārnesa, kaut kaķis mājā vajadzīgs kā suņam blusas, bet tak Bicerienei būs cilvēks mājā.”
  Nevienam vairs neinteresēja ne svētā gādnieka pazušana no skapja, ne ziņas, ne amerikāņi-angļi-franči no miera nodrošinātāju zonām. Bija uzradies kāds, ko aptaustīt, par ko pabrīnīties, uz kuru izmest dusmas vai par kura dīvainībām un citādību varētu pasmieties. Koncelmans paskatījās uz notiekošo kā no malas. Kā toreiz, kaut kad sen, kad mazā, kalnu šķirbā ieceltā Teilfingena pašu iedzīvotāju drošības dēļ sargājās svešiniekiem atvērt vārtus. Saprata, ja viņš ar dievpalīgu un naudu ir pārdzīvojis karu, tad kara atplūdus viņam nāksies pieciest ar prātu un stoiski. Te nu viņi bija klāt ne saukti, ne aicināti. Kara atplūdi. Divi kā no mājām pamukuši kaķi, kurus neviens pasaulē negrib ne ņemt, ne pabarot. Vajadzētu dzīt prom, lai iet, kur acis rāda, lai dodas kalnos, lai tinas tālāk uz Šveici, lai dzīvo, kā prot.
  Koncelmans atskārta, ka vajadzētu sevi pasargāt, bet tajā pašā brīdī sirds iesāpējās, gan jau atnācēji labi cilvēki, ja jau pacēla savainoto Bicerienes kaķi. Zvaniņa dēļ kaķis patiesi neko nomedīt nav varējis, gan jau pārticis tik no cilvēku žēlastības. Bet kam šajos juku laikos ir žēlums pret izsalkušo un pasaulē aizklīdušo? Ko darīt ar šiem pasaules gājējiem? Nudien, no kā viņi bēg, ja jau karš beidzies?
  Iespējams, ka birģermeistars bija sācis skaļi runāt. Atbildes lidoja no visām pusēm: “Viņi runā vāciski, dzirdējāt, uz cik ilgu laiku ta paliks, strādās ar vai tikai dzīvos nost. Izskatās, reiz dzīvojuši treknāk. Naudu viņiem dod pasaules labdarnieki, zināms. Lai tik ātrāk laižas uz Ameriku!” Tā, kā varēja nojaust, bija seržanta Konrāda balss. “Kafiju un cigaretes no mums neprasīs. Labdarnieki šiem dodot vīnu. Pats pēc šņabdeguņa nesmird, pati ar neizskatās pēc mammzeles, kārni tādi, gan jau daudz neēd, šos būs lēti turēt, jokaini abi. Biceriene prūšiem izdodot istabu, viņai dēls Verners austrumu frontē kritis gūstā...”
  “Tā! Kamēr atrodas mūsu īstais Onslovs, jūs, Onšlāv Eglīti un kundze Veronika, varat Teilfingenā palikt un dzīvot, līdz būs pienācis īstais laiks.” Koncelmans bija samierinājies ar pasaules likstām, kas neizbēgami draudēja skart arī mazo Teilfingenas pilsētiņu, un svarīgi nokrekšķējās. Pieņēma lēmumu, kā amats to prasa. “Kad atradīsies, tad gan ar kāju pa pakaļu! Laipni lūgti, ripojiet prom pa ceļu, no kurienes nākuši, kaut vai uz Ameriku prom,” gribēja izsaukties policijas seržants Konrāds, bet vīrišķīgi noklusēja. Amats disciplinēja.
  Vismaz Mocarts bija atradis mājas.

Līdzīgās grāmatas:
Lauris Gundars
Virdžīnija Lejiņa, Jānis Lejiņš
Ilze Jansone
 
Andris Zeibots
Nora Ikstena
Sandra Vensko
 
Gundega Repše
Džordžs Orvels
Jānis Einfelds